‘Mammai ar telefonu rokās,
Skatos uz Tevi parkā un Tev ir telefons rokās. Tavi ķipari skrien apkārt, spēlējas un ik pa laikam iesaucas: ‘Mammu, skaties!’ Viņi brauc lejā pa slīdkalniņu, spiedzot sajūsmā un saucot: ‘Mammu, skaties!’Ik reizi, dodoties uz slīdkalniņu, viņi sajūsmā spiedz: ‘Mammu, skaties! Mamma!! Mammū!! MAMMA!!!!’
Bet Tu neskaties…Tāpēc, ka skaties savā telefonā – varbūt skatoties Facebook portālu, pārbaudot e-pastu vai pārlūkojot Pinterest.
Tu neskaties uz bērnu, tāpēc, ka pavadīji visu rītu skatoties, ko Tavs bērns darīja. Tu pamanīji KATRU. MAZĀKO. NIEKU.
Tu skatījies kā Tavs bērns ēda brokastis un ‘braukāja’ ar pankūkām pa šķīvi. Tu redzēji kā viņš nepareizi turēja rokās dakšiņu un bakstīja kumosus, un teica: ‘Skaties, mamm, ko es varu izdarīt!’ Tad viņš paņēma salveti, uzlika to sev uz galvas. Un Tu turpināji skatīties.
Tāpat Tu skatījies kā Tava meita izvēlas ko vilkt mugurā šodien – ‘derēs tas pats krekliņš ar mērkaķēnu virsū, tikai izvēlies – Tu klusībā pie sevis domāji’. Tu skatījies kā viņa cenšas apģērbties. Tu redzēji kā viņa ‘cīnījās’, lai uzvilktu zeķes – tik ļoti spītīgi vēlējās tās uzvilkt pati. Reizēm Tu palīdzēji ar padomu, reizēm ‘pieliki’ savu roku, lai palīdzētu, bet tai pat laikā apzinājies, cik svarīgi ir ļaut to darīt viņai pašai, lai viņa iemācītos un augtu.
Tu skatījies kā meita ‘griezās riņķī’ pa istabu un spēlējās ar savām rotaļlietām. Tu skatījies kā viņa sakārto savas mantas. Lēnām. Ik pa brīdim to pārtraucot un turpinot spēlēties, bet tomēr…Tu redzēji to visu.
Tu skatījies kā bērni tīrīja savus zobus un ķemmēja matus. Tu skatījies kā viņi spēlējās ar klučiem un Play-Doh plastalīnu, un sarīkoja deju ballīti. Tu piebiedrojies viņu ballītei, jo Tev patīk spēlēties un dalīties priekā kopā ar saviem bērniem. Tu skatījies kā viņi iet uz tualeti un palīdzēji noslaucīt viņu dupšus. Tu skatījies kā viņi ar ziepēm mazgā rokas – varbūt ziepju bija par daudz, bet varbūt vajadzēja mazliet vairāk. Tu skatījies kā ūdens šļakstījās pāri izlietnes malām, un kā bērni izskrien no vannas istabas ar slapjām rokām.
Tu skatījies savus bērnus – spēlējies ar tiem, palīdzēji viņiem, dziedot un dejojot pavadot visu rītu. Tagad Tu velti tikai dažas minūtes sev, lai ielūkotos telefonā.
Varbūt Tu strādā no mājām un joprojām ‘skaities darbā’, pārbaudot e-pastu, atbildot klientiem vai sūtot piedāvājumus. Taviem bērniem ir palaimējies, ka viņi var spēlēties laukā, iegūt jaunus draugus un izskrieties, baudot sauli. Žetons Tev, ka saviem bērniem Tu spēj dot iespēju spēlēties, kamēr pati Tu strādā.
Varbūt Tavs draugs ir saslimis un Tu velti laiku, lai pajautātu draugam, kā viņš jūtas, kamēr bērni priecīgi spēlējas parkā. Varbūt Tu gaidi e-pastu no savas dakteres, lai uzzinātu savus analīžu rezultātus. Varbūt Tu lasi sava drauga profila ziņas Facebook lapā un izsaki līdzjūtību viņam par tuvinieka zaudēšanu. Un Tu to dari kamēr Tavi bērni spēlējas parkā.
Varbūt Tu skaties bildes Pinterest, jo vēlies rast idejas, kā bērni var labāk pielāgoties tēta ‘jaunajam izgudrojumam’ vai vienkārši meklē kā sarīkot ballīti, lai sagaidītu tēti mājās.
Varbūt Tev ir arī vecāks bērns un viņa skolotājs ir atsūtījis e-pastu, kurā izsaka raizes par Tava bērna uzvedības problēmām, kuras ir jāatrisina. Un to dari kamēr Tavi bērni brīvi un laimīgi spēlējas parkā.
Bet varbūt Tu esi nonākusi pie secinājuma, ka nav nepieciešams veltīt ik sekundi savam bērnam un tas ir pieņemami, un nāk par labu Jums visiem – veltīt dažas minūtes tikai sev. Parkā. Ielūkojoties savā telefonā.
Tāpēc, mīļā mamma, es Tev saku:
Es Tevi nenosodu. Es Tevi pat nepazīstu. Es nezinu kāds ir Tavs stāsts, bet es zinu, ka Tev nav jāredz ik katrs sava bērna lēciens, apgrieziens, kodiens, dejas solis, kritiens, lai Tu būtu laba mamma. Šajā dzīvē ir tik daudz, kas prasa mūsu uzmanību esot vecākiem, un tik daudz no tā visa mēs gribam patiesi baudīt. Tai pat laikā ir tik daudz lietu ārpus šīs ‘vecāku pasaules’, kuras mēs nevaram noliegt. Lai arī būt vecākiem ir vissvarīgākais un atalgojošākais darbs, tomēr tas nav vienīgais. Mēs visi cenšamies atrast līdzsvaru, lai atrastu to ‘lauciņu’, lai mēs būtu apmierināti, ka veltām pietiekami daudz laika būt vecākiem. Un, ja gribi zināt, neviena no mums nav perfekta! Ik katra no mums vēlas, lai mēs spētu labāk balansēt mūsu atbildību. Tik daudzas no mums sevi šausta, ka mēs nedarām pietiekami daudz! Tu esi laba mamma! Kamēr Tu dari to no sirds, lai viss Tavā ģimenē būtu labi, Tu dari visu iespējamo un tas ir vissvarīgākais!
Patiesībā ir pat labi, ka Tavi bērni zina, ka viņi nav Tavs uzmanības centrs ik sekundi katru dienu. Tas nāk par labu bērniem, jo viņi iemācās spēlēties, kļūst neatkarīgi un spēj darīt darbus paši, nesaņemot balvu par VISMAZĀKO NIEKU. Tu esi laba mamma, ļaujot bērniem saprast, ka dažas lietas darām tikai prieka, ne atzinības dēļ.
Atrodi savu līdzsvaru. Esi mamma, sieva, māsa, meita, draudzene, kaimiņiene, mentore vai darba devēja. Dari to, kas jādara, kas dažreiz sevī iekļauj laiku pašai priekš sevis – pat, ja tas tiek veltīts, lai ielūkotos Facebook lapā, kamēr bērni laimīgi spēlējas parkā.
Ar cieņu,
Mamma ar telefonu, kura Tevi nenosoda, ka tāds rokās ir Tev.’
No angļu valodas tulkoja Iveta Parravani