Raksti

Atbalsts, ko viens otram spēj sniegt bērni, ir milzīgs spēks

Sabiedrība mainās, un bērni vairs nav nepieciešamība, lai izdzīvotu un uzturētu saimniecību, LV portālam secina psihoterapeite DIĀNA ZANDE. Ar Diānu Zandi sarunājas Edīte Brikmane.

Ja agrāk bērni bija nepieciešamība, tad tagad izvēle kļūt par vecākiem saistās ar personisku izaugsmi, prieku, turklāt ļoti dārgu prieku, un sabiedrības attieksme dažkārt ir –  ja jau esi ko tādu atļāvies, tad nevajag pīkstēt, ka ir grūti.

Bērns vairs nav nepieciešamība, lai izdzīvotu un varētu uzturēt saimniecību. Es pieļauju, ka vecāki domā tādās kategorijās, cik bērniņus viņi vēlas, nevis cik vajag, lai apstrādātu zemi. Bērns ir tas, ko es vēlos, tāpēc, ka es gribu bērnu, nevis tāpēc, ka bez viņa mājas aizies postā, nebūs mantinieka. Jā, un tā ir dārga atbildība. Sabiedrība, kultūra, ekonomika ir mainījusies, un tas ir normāli, ka ģimenē aug tikai viens vai divi bērni. Lūk! Kaut vai ģimenes biļetes Zooloģiskajā dārzā. Ģimene skaitās divi pieaugušie un divi bērni. Tas ir vēl viens mazais piliens, uz ko daudzbērnu ģimenes tik bieži norāda – ja es ar pieciem bērniem eju uz Zooloģisko dārzu un ģimene ir tikai četri cilvēki, kas tad ir tie pārējie? Attieksme, mazās lietiņas ir ļoti svarīgas, jo skaidrs, ka, dzemdējot bērnu, būtu aplam gribēt, lai valsts apmaksā visus tēriņus.

Doktora disertāciju aizstāvējāt par pēcdzemdību depresiju. Procentuāli cik sievietes saskaras ar šo problēmu?

Pasaules metanalīzes, kas ir pētījumi par pētījumiem, kuri kopumā aptver  30-40 tūkstošus respondentu, norāda uz to, ka aptuveni 15% sieviešu visā pasaulē pirms un pēcdzemdību periodā izjūt nozīmīgu depresiju. Aptuveni ceturtā daļa meklē palīdzību. Tie, visticamāk, ir smagākie gadījumi. Savukārt vieglākos gadījumos, kas arī ir traucējoši, palīdzību parasti nemeklē, jo baidās no stigmas, nosodījuma vai nemaz nav zināšanu, kā šādus sarežģījumus atpazīt un kāda ir to ietekme. Gandrīz 11% tēvu piedzīvo šos simptomus. Tas ir ļoti daudz.

Ja šie cilvēki neapzinās, ka viņu izjūtas ir normālas un ir iespējams saņemt palīdzību, bet tā vietā jūtas slikti un nekam nederīgi vecāki, tad bērns aug ģimenē, kurā vienam vai abiem vecākiem ir nopietni sarežģījumi. Viņiem ir grūti tikt galā ar sevi, bet vēl bērns ir jāaprūpē. Tā ir ļoti negatīva pieredze, kas var sekmēt arī izjūtas – nekad vairs, es vairāk bērnus negribu!

Labi, bet daudzi to tomēr sauks par izlaidību. Bērnus audzināt nekad nav bijis viegli. Ar ko tad mūsdienu vecāki tā atšķiras no iepriekšējām paaudzēm?

Ja mēs paraugāmies uz mūsdienu sabiedrību Latvijā, tad šobrīd jaunās ģimenes dzīvo ļoti norobežoti no saviem vecākiem un plašākas ģimenes kopienas. Kā tad bija agrāk? Piedzima bērniņš – ģimenē jeb dzimtā visapkārt tuvumā bija citas sievietes, pieejama palīdzība, proti, visi viens otram palīdzēja. Šobrīd vecāki visbiežāk vēlas un faktiski ir vieni paši. Un ir tā, ka citi saka: “Jums taču ir veļasmašīna, autiņbikses, kas tad jums par problēmām? Mums gan bija grūti!” Tiek uzsvērts materiālais nodrošinājums, bet emocionālais atstāts novārtā.

Tādējādi tās mammas un tēvi paliek ļoti izolēti. Viņi dažkārt nesaņem pat pašu tuvāko cilvēku – savu vecāku – atbalstu, jo mamma pasaka: “Man bija vēl grūtāk. Saņemies!” Savukārt plašākā sabiedrībā, ja uzraksti internetā – man ir smagi, es nespēju ar bērniņu tikt galā, sieviete dabū ar dūrēm. Tas ir tas, ko sākumā teicu  – mēs kā sabiedrība esam ļoti uzbrūkoša, nosodoša pret citiem, kas nejūtas tā, kā mums šķiet viņiem vajadzētu justies.

Plašāka sabiedrība neaizdomājas arī tad, kad kārtējā sieviete kopā ar bērniņu nolec no tilta upē. Traka, psiha, būtu par bērniem padomājusi …  Taču  mediķi uzsver, ka no pēcdzemdību depresijas vai pat psihozes nav pasargāta neviena sieviete.

Iztēlosimies situāciju, ka pēc avārijas cilvēks guļ uz ielas. Vai mēs iesim garām un teiksim:  “Skat, cik bezatbildīgs idiots guļ uz ielas. Tas taču nav normāli! Lai taču saņemas un ceļas.”  Nē, mēs saprotam, ka dzīvība ir briesmās un ir jāizsauc ātrā palīdzība. Tad, kad ir emocionālas ciešanas, tas ir tas pats, tikai cilvēks ārēji neasiņo. Taču šajā gadījumā mēs sakām – ai, nojūdzies. Arī vecāki pretēji sabiedrības priekšstatiem var justies vientuļi, nedroši un apjukuši no sabiedrības spiediena. Nu, paskatāmies, ko sabiedrība no sievietes prasa – vispirms tev ir jādzemdē, bet pēc tam jābūt super mammai, kura vienlaikus arī strādā, veido karjeru, ir skaista un sapucēta. Ha! Cik tādu vispār ir un var būt?

Pieņemsim, ka ar grūtībām vecāki kaut kā ar laiku tiek galā. Taču kādu iespaidu ilgstoši ignorētas mammas vai tēva emocionālās problēmas atstāj uz mazuli?

Ja mammai ir pēcdzemdību depresija, viņa, mēģinot savākt pati sevi, nespēj emocionāli pieslēgties mazulim. Jā, tehniski viņa mazo aprūpē, taču bērniņam ir nepieciešama emocionāla tuvība. Mazulim ir svarīgi, lai mamma būtu emocionāli stabila. Ja sievietei ir šie traucējumi, viņa tāda nevar būt. Tādā gadījumā bērnam ir t.s. deprivācija. Tas var būt cēlonis tam, ka bērns ir raudulīgāks, kašķīgāks, kas, neapšaubāmi, mammas stāvokli vēl vairāk pasliktina. Vai, gluži otrādi, mazulis kļūst apātisks. Ja šāda situācija ieilgst, var prognozēt, ka bērnam būs uzvedības traucējumi un attīstīties t.s. eksternalizētās uzvedības problēmas – agresivitāte, nepaklausība, kauslīgums, tādas sociāli nevēlamas lietas. Iespējamas arī internalizētās problēmas. Arī mazuļiem var būt depresijas simptomi – tad ir tāds sevī ierāvies divgadnieks, kam var attīstīties trauksmes traucējumi. Tas nenozīmē, ka vienmēr tā notiek. Bet tas ir risks.

Iedomāsimies divas ģimenes. Pirmajā, kā jebkurā ģimenē, vecāki saskaras ar grūtībām, taču viņi zina un saprot, kur meklēt atbalstu, sapratni un palīdzību. Viņi tiek galā un dzīvo tālāk. Bērns iemācās, ka grūtības mēdz būt, bet tām var rast risinājumu. Un tad ir otra ģimene, kura grūtībās sabrūk, jo vecāki katrs pats par sevi mēģina cīnīties, kā nu prot, viņiem tas neizdodas, un tā viņi pinas uz izmisuma robežas. Bērns, dzīvojot šādā vidē, redz, ka ģimenē valda bezpalīdzība un grūtos brīžos neviens neatbalstīs. Ilgtermiņā diez kas nav.

Iespējams, izvēli laist pasaulē bērnus apgrūtina arī tas, ka daļa jaunās paaudzes nav pieredzējusi, ko vispār nozīmē skaists, pozitīvs ģimenes modelis?

No vienas puses, jauni cilvēki nevēlas agri laist pasaulē bērnus, jo vēlas priecāties. It īpaši, ja cilvēks ir pats uzaudzis kā vienīgais bērns, kurā viss viņam ticis nodrošināts. Nu skaidrs, kāpēc lai viņš gribētu apkrauties ar mazu bērnu? Viņš negrib to atbildību. Viņš grib pagarināt prieka vecumu, izbaudīt, nostabilizēties un tad pieņemt lēmumu, vai un cik būs bērnu. Un ir OK! Taču var būt arī tā, ka pieaugušā vecumā cilvēks saka: “Mamma bija nomākta. Tēvs dzēra. Es jutos nevajadzīgs. Kāpēc vajag bērnus? Es negribu.”

Ikdienā savā praksē, saskaroties ar vecākiem vai vecvecākiem, secinu, ka pēriens joprojām tiek uzskatīts par ļoti nevainīgu lietu. Dakteris Bērziņš mūsu kultūrā ir ļoti izplatīts. Pat Ziemassvētku vecītis var atnest žagarus. Strikta audzināšana un redzot, kā vecākiem ir gājis, cilvēkam pieaugot, var radīt nevēlēšanos atkārtot savu vecāku kļūdas un laist pasaulē bērnus.

Tad ielās ir jāliek plakāti, kas attēlo idealizētu, tradicionālu ģimeni – smaidīga mamma, gādīgs tētis un divi bērni – puika un meitene. Re, cik tas ir brīnumjauki un skaisti! Tikai, kā redzot šādus plakātus, jūtas noskrējusies, pārstrādājusies vientuļā mamma? Valstī 35% bērnu aug nepilnā ģimenē, oficiāli reģistrēti ap 30 tūkstoši vecāku, kuri nemaksā uzturlīdzekļus. Kā uz šāda fona vērtējat šādas tradicionālo ģimeni popularizējošas akcijas?

Kam tradicionāla? Kur tradicionāla? Latvijā, kur liela daļa četrdesmitgadnieku paaudzes ir izaugusi šķirtās ģimenēs vai ģimenēs, kur viens no vecākiem, tipiskāk tēvs, ir alkoholiķis, ģimenēs, kur bērnus neņēma rokās un nemīļoja – vai tā ir tradicionālā ģimene? Vispirms definēsim, kas ir tradicionālā ģimene! Kad? Pirms cik gadiem – padomju laikā, pirms 150 gadiem? Kurā sabiedrībā? Protams, tradicionāli mūsu kultūrā ir vīrs, sieva un kaut kāds skaits bērnu. Parasti nekontrolēts skaits – cik Dievs deva, tik piedzima. Pirms vairākiem simtiem gadu izplatīts bija infanticīds, kad māte zīdaiņus nogulēja, jo nevarēja pabarot pārējos. Ja mēs paskatāmies vēsturē uz dažādām sabiedrībām, kopdzīves formas bijušas un joprojām ir tik dažādas.

Un, patiesi, Latvijas kultūrā ģimenes, kurās mammas vienas audzina bērnus, ir ļoti izplatītas. Agrāk iemesls bija karš. Tagad … Varbūt tas izklausās skarbi, bet, ja mēs tā vienkārši paņemam idealizētu priekšstatu, jājautā, cik procentuāli ir bijis to tradicionālo ģimeņu? Un vēl jautājums, kas man šķiet ļoti svarīgs, cik procentu no šīm tradicionālajām ģimenēm bija emocionāli stabilas un veselas? Jā, tas ir skaists ideāls, protams! Bet atkal – kāpēc tikai divi bērni?

Ikdienas novērojumi liecina, ka bieži vien vīriešu nevēlēšanās iesaistīties mājas darbos un bērnu aprūpē attur sievietes no lēmuma laist pasaulē otro, trešo, nerunājot par vairāk bērniem. Bet dzimumu līdztiesība laikam neiet kopā ar tradicionālajām vērtībām…

Šis ir stāsts par to, kā kultūra mainās straujāk par stereotipiem. Sievietes jau sen brauc ar auto, ir līdzvērtīgas darba tirgū, uzņemas lielu atbildību, bet rūpes par mājas soli mūsu kultūrā joprojām lielākoties uzņemas sievietes. Tātad sieviete strādā dubultu slodzi, kamēr vīrietim ir karjera, draugi, hokejs. Te nu ir tas, ko redzam – ja rūpes par bērnu ir un būs mana atbildība, tad es vairāk negribu. Iedomāsimies tipisku situāciju – vīrietis strādā, paņem dzīvokli kredītā, viņš pelna un maksā par dzīvokli, sieva pērk bērniem autiņbiksītes, pārtiku, sedz mazos ikdienas izdevumus, un tad, kad pāris šķiras, vīrietim paliek dzīvoklis, bet viņai – bērni. Tātad viņam ir ieguvumi, bet viņai – atbildība.

Mūsu kultūrā ir tradicionāli, ka, vecākiem šķiroties, bērni paliek pie mātes, turklāt bieži vien tēvs var mierīgi nemaksāt uzturlīdzekļus. Mana vecmāmiņa, kura viena izaudzināja trīs dēlus, jo vīrs nomira, mēdza teikt tā: “Sievietei drīkst būt tik bērnu, cik viņa viena pati var izaudzināt.” Sievietei vienmēr jābūt gatavai tam, ka viņa paliks viena. Mūsdienās, kad nav karu, tam tā nevajadzētu būt, taču joprojām lielā daļā gadījumu sieviete, dzemdējot bērnu, uzņemas risku, ka viņa par visu būs atbildīga viena. Piemēram, Skandināvijā, kur ģimenē bērnu audzināšana un rūpju dalīšana starp abiem vecākiem ir līdzvērtīga, tas nav iedomājams. Jā, arī pie mums tēva loma pamazām mainās un vīrieši cenšas iesaistīties, taču viņiem visbiežāk nav parauga, jo viņa tēvs to nav darījis. Savā ziņā esam skarbā pārejas periodā, kad jaunie tēvi vēlas iesaistīties, bet nezina, kā to darīt, bet sievietes gaida, ka tas notiks pats no sevis.

Manuprāt, mūsu vecvecmammas, kuras izaudzināja četrus, piecus vai vairāk bērnus, un mūsdienu sievietes atšķir arī izvēles brīvība. Bieži vien to nosaka materiāli apsvērumi, bet arī šīs it kā mazās lietas var ietekmēt viņas lēmumu.

Jā, mums ir izvēle, plašas kontracepcijas iespējas un zināšanas. Taču mēs runājam par apzināto bērnu laišanu pasaulē, tai pat laikā Latvijā ļoti daudz bērniņu dzimst neplānoti. Daba spēj apiet visas kontracepcijas metodes, citādi mēs būtu izmiruši.

Ja tā raugāmies, ko valsts varētu darīt, lai vecāki ne tikai varētu atļauties, bet arī vēlētos laist pasaulē vairāk bērnu?

Pirmkārt, nevis cīnīties par tikumības jautājumiem un līmēt plakātus, kas ir ģimene, bet skolā izglītot bērnus par attiecībām. Jauniešiem ir jāsaprot, ka ģimene un bērni ir dzīves joma, kurā arī ir jāapgūst zināšanas – kā plānot budžetu, kā pārvarēt grūtības, strīdu komunikāciju, par seksuālo atbildību un daudziem citiem praktiskiem jautājumiem. Arī puikām nenāktu par ļaunu mājturībā apgūt ēst gatavošanas prasmes. Faktiski vienīgā profesija, kuras sekas ir paliekošas un turpina staigāt pa pasauli, ir vecāku loma. Paradoksāli, bet tā ir arī profesija, kurā praktiski nav izglītības. Kā māku, tā maunu! Ir nepieciešama izglītība, ģimenes mācība, taču ar sakarīgām programmām, kas ir reālas, pētījumos, nevis kaut kādos ideālos balstītas.

Otrkārt, jaunajiem vecākiem, kad viņi gatavojas laist pasaulē bērniņu, ir jābūt pieejamām psiholoģiskā atbalsta apmācībām. Piemēram, Austrālijā ir desmit nodarbības topošajiem vecākiem, lai palīdzētu emocionāli sagatavoties bērna piedzimšanai. Desmit nodarbības! Tas jau ir kaut kas! Mums oficiāli nav nevienas. Tātad domāt ilgtermiņā, lai tie bērni, kas tagad piedzimst, būtu emocionāli veselīgāki.

Materiālais atbalsts jau tomēr arī ir svarīgs, vai ne?

Noteikti. Taču es domāju, ka tās mazās lietas, tie sīkumiņi ļoti daudz ko var ietekmēt. Tos mainīt ir mūsu pašu ziņā.

Ja domājam tikai matemātiski, tad ir loģiski, ka katrs bērns samazina iespējas. Piemēram, lai sapelnītu naudu piecām mutēm un vēl pieaugušajiem, ir jābūt ļoti labam darbam, vai ne? Un arī no tā ļoti labā darba, apgādājot piecus bērnus, paliek pāri ļoti maz. Turpretī, ja ģimenē ir viens bērns, strādājot to pašu darbu, vecākam ir daudz vairāk brīvā laika un līdzekļu. Šeit ir tas ieguvums, un ir saprotams, ka cilvēks grib dzīvot labāk un nodrošināt savam bērnam labākus apavus, labāku mitekli, izglītību, kas a priori ar pieciem un vairāk bērniem ir sarežģītāk. Jā, ekonomiskais jautājums ir svarīgs!

Atklāti sakot, gaidot ceturto bērnu, mēs arī sēdējām un rēķinājām, cik izmaksā bērns un kas tagad notiks. Bet tam ir arī otra puse. Pateicoties tam, ka mums ir pieci bērni, esmu pilnībā nomainījusi profesiju, izveidojusi karjeru. Esmu tajā visā laimīga. Tas ir noticis, pateicoties pārmaiņām, ko ieviesa ceturtais un piektais bērns. Protams, ne vienmēr tā notiek, taču tas atbalsts, ko viens otram ģimenē spēj sniegt bērni, ir milzīgs spēks.

Pilnu interviju varat izlasīt šeit.

Foto: no Diānas Zandes personīgā arhīva

Share on facebook
Facebook
Share on twitter
Twitter

Citi raksti

Kad dzīvē ienāk depresija…

Pēc vairākiem kopā būšanas gadiem mēs nolēmām radīt ģimeni – apprecējāmies un pēc kāda laika gaidījām mazuli. Vienmēr biju gribējusi bērniņu, un te nu viņš bija – man tieši zem

Lasīt vairāk
22. februāris, 2021

Par laimi un patiesību

„Tā taču ir liela laime!” saka teju ikviens, kurš uzzina, ka esi kļuvusi par mammu. Un tā ir balta patiesība, zem kuras  daudzkārt parakstos, vien ar piezīmi – daru to

Lasīt vairāk
23. februāris, 2021

Mīlēt tā ‘pa īstam’…

‘Centāmies ar vīru tik pie bērniņa un ar otro mēnesi bija divas strīpiņas, bet pēc laika diagnoze – tukša augļa oliņa un ‘missed abortion’ (spontānais aborts). Otrā reize bija pēc

Lasīt vairāk
21. februāris, 2021

Kā Tev patiešām klājas? Nezinu.. Grūti pateikt.. Varētu būt labāk.. Tā ne pārāk..

Ja vēlies aprunāties

Diennakts krīzes tālrunis 116123

Mūsu darbs nav iespējams bez atbalsta.

Par ziedoto mēs turpinam strādāt, radīt jaunu saturu, organizēt dažādus pasākumus, un apmaksāt terapiju tiem, kam tas nepieciešams visvairāk.