Vai man bija pēcdzemdību depresija? Domāju, ka nē. Nomāktība – jā, noteikti. Un tagad, atskatoties atpakaļ uz to laiku, es saprotu, ka tā bija daudz dziļāka problēma, nekā varbūt to tobrīd uztvēru.

Bērniņš bija plānots un ļoti gaidīts. Neskatoties uz smago grūtniecību un dažādām problēmām, es biju laimīga topošā māmiņa. Bet, kā zināms, lielākās problēmas mēdz sākties pēc tam. Nogurums, negulētās naktis, stress, saspīlētās attiecības ar bērniņa tēvu darīja savu – atceros, kad mazajam bija apmēram 6 nedēļas, es pirmo reizi nopietni apsvēru meklēt vismaz psihologa palīdzību – es netiku galā. Pirmkārt, jau pati ar sevi. Es vairs nebiju laimīga un starojoša māmiņa. Es tāda nespēju būt. Tomēr gāja laiks un nomāktība mazinājās – pieradu pie jaunā dzīves ritma un palika vieglāk. Apzinājos, ka man trūkst vienkāršs ikdienišķs atbalsts no bērna tēva puses. Un mana kļūda bija tā, ka es ar viņu par to nerunāju. Bet bez runāšanas viņš, acīmredzot, nesaprata. Naktīs es mierināju raudošu bērnu, bet viņš gulēja. Dienās es rūpējos par sadzīvi un mazo, pati nesu augšā un lejā smagos ratus, viņš gulēja. Man sāpēja. Es dusmojos, bet klusēju. Un mūsu attiecības ira pa vīlēm. Ira, līdz izira pavisam. Nu es biju vientuļā māte. Sev es biju nostādījusi apmēram tā – ‘’bērnu es gribēju, pati vainīga tagad. Nav ko žēloties, ir jātiek galā.” Un es tiku. Vismaz ārēji. Tomēr tikai ar laiku es sāku saprast, ka manī dzīvo apziņa, ka es neesmu laba mamma. Es jutos vainīga, ka mazajam nav tēva.  Es pat dusmojos uz bērnu par to, ka man nav laika sev, ka es nevaru pilnvērtīgi pievērsties citām lietām, kas mani interesē. Es cietu un bērns cieta. Bija, protams, radinieki, kas palīdzēja. Arī mazā tēvs nebija pazudis. Tomēr arī viņi tieši vai netieši lika man manīt, ka es neesmu laba mamma – regulāri aizrādīja un pārmeta, ka es pārāk daudz gribu skriet apkārt. Es skatījos uz tām manuprāt perfektajām dzīvēm, perfektajām mātēm, kas dienām veltīja saviem lolojumiem 100% uzmanību, darbojās ar viņiem augām dienām… un es atkal un atkal jutos kā briesmīgākā māte pasaulē.

Tā tas turpinājās diezgan ilgu laiku. Līdz es sapratu, ka kaut kam ir jāmainās. Es sapratu, ka bērns nav vainīgs un es neesmu vainīga. Es lūdzu piedošanu bērnam un lūdzu piedošanu sev. Piedošanai ir milzīgs spēks. Dusmas pārgāja un es beidzot no sirds spēju priecāties, ka man ir tik brīnišķīgs bērns. Es spēju pieņemt patiesību, ka es esmu laba mamma savam dēlam. Es sapratu, ka nevajag salīdzināt sevi ar citiem, ar citiem dzīves modeļiem. Jā, es nevaru augām dienām sēdēt mājās, rūpēties par bērnu un māju, kamēr vīrs pelna smuku naudu. Kaut vai tāpēc, ka man vīra nemaz nav. Jā, es nevaru neskraidīt apkārt, jo manī nav tas izteiktais mājsaimnieces gēns. Man vajag cilvēkus, notikumus. Tad es jūtos pilnvērtīga. Tad es jūtu, ka dzīvoju. Es pieņēmu, ka katram ir savs dzīves modelis, kā viņš jūtas vislabāk. Un ziniet, kas notika? Es kļuvu harmoniskāka. Un tāds kļuva arī mans bērniņš.

Sauciet mani par egoisti, ja gribat, bet es uzskatu, ka laimīga mamma – laimīgs mazulis. Tieši tādā secībā.

Taurenis.