Mana meitiņa bija ļoti gaidīta, jo grūti gāja līdz viņa pieteicās.

Dabai nācās palīdzēt un Valentīndienas vakarā sākās dzemdību sāpes. Nākamajā rītā, aizbraucot uz Dzemdību namu ar 8 cm lielu atvērumu, dzemdības apstājās. Ņemot vērā to, ka bija zaļi augļūdeņi, tika iedots stimulators un lielās sāpēs, ar lieliem plīsumiem piedzima nevis krunku vecenīte, bet normāls bērns – 4,410 kg, 57 cm.

Sākumā bija eiforija – briesmīgās sāpes bija garām, bija atvieglojums, bija saņemti neskaitāmi laimes vēlējumi, bērniņš kluss, klusi čučēja mums blakus ar vīru. Tad pamazām piezagās pēcdzemdību depresija. Sākās ar to, ka bija bail, ka nepietiek piena, kam piparus piebēra arī Dzemdību nama personāls, bail bija vai bērniņš elpo, viss kaitināja. Vīrs atbrauca mums pakaļ ar baloniem rotātā mašīnā, bet jau tobrīd es par to tā īsti nepriecājos, jo visu laiku satraucos.

Atbraucot mājās sapratu, ka mana dzīve ir sabrukusi. Vīrs turpināja savu dzīvi tādu, kāda tā bija līdz meitiņas piedzimšanai – brauca uz darbu un kad gribēja, tad brauca uz veikaliem, bet man bija bērns un es biju PIESIETA. Man vajadzēja būt atbildīgai par bērnu – barot, apmazgāt, ģērbt un zināt kā to darīt, jo mani palīgi bija vīrs un tēvs. Sapratu, ka man nav mātes mīlestības, ne tuvu tam – ir izmisums un neprasme tikt galā ar bērnu. Es nevarēju pagulēt, man nebija spēka, es nevarēju pasēdēt, jo man bija tādi plīsumi, ka nevarēju sēdēt 2 mēnešus. Man nebija ēstgribas, biju šausmīgi nervoza – pat suns ar kaķi tika iztrenkāti, jo bija bail, ka viņi varētu nodarīt ko bērnam. Es negribēju ne ar vienu kontaktēties, es neko nevarēju atcerēties. Tad man uzmācās paniskas bailes – bailes no tā, ka esmu palikusi kā monstrs – briesmīga, negulējusi. Es jutos kā dārzenis un man bija bail, ka es jūku prātā. Sāku domāt, ka mani tādu nevajag ne vīram, ne bērnam, ka es esmu tikai traucēklis viņiem abiem.

Mani biedēja manas mātes liktenis, kurai, man piedzimstot, padomju laikā (kā es tagad saprotu) pēcdzemdību depresiju ārstēja ar zālēm, un viņa ilgi nevarēja no tā atiet. Es izstāstīju vīram un tēvam visu – viņi pārdzīvoja, bet nesaprata. Māsīca gan saprata. Viņa saprata manas vislielākās bailes – bailes atkārtot mātes likteni. Ar Tereško tēju palīdzību es kaut kā gulēju un nebiju pārtraukusi barot meitiņu ar savu pienu. Draugi un radi sāka zvanīt vīram un tas mani pazemoja.

Es lūdzu palīdzību psihologam. Pēc trim reizēm es jutos labāk. Seansa laikā man šķita, ka saruna neko nedod, bet deva. Tā manī apmēram pēc 2 mēnešiem pamazām sāka atgriezties spēki, miegs un pārliecība par sevi, un parādījās arī mātes mīlestība.

Es gribēju dalīties ar savām izjūtām, jo toreiz es neko daudz par rīcību pēcdzemdību depresijas gadījumā nevarēju izlasīt. Es ļoti priecājos, ka ir šāds atbalsts māmiņām – tas ir šausmīgi svarīgi, jo tas, ka Tev pasaka – saņemies, Tev taču tagad ir bērns, problēmu neatrisina.

Inese (vārds mainīts)