Raksti

Vai Tev arī tā ir, ka vienu dienu jūties liela, stipra un visu vari, bet citu dienu nekas nesanāk un pat domāt bail par lietām, kuras vakar vēl likās nieks?

Un dažreiz tas nemaz nenotiek tik strauji – tas ir periodiski un cikliski. Teiksi hormoni? Nu jā – nevar noliegt. Mēs esam ļoti ietekmētas dēļ procesiem mūsu ķermenī. Un tomēr – kāpēc vienam šie paisumi un bēgumi notiek kaut kādās saprotama komforta robežās, bet kādam citam pilnīgi galēji – ja labi, tad ir labi, bet ja ne, tad jālien zem segas.

Viss atkarīgs no mūsu spēku un enerģijas uzkrājuma un informācijas, kas atrodas mūsu zemapziņā. Veselības ziņā mēs to varētu salīdzināt ar labu imunitāti – ka tiem, kam laba veselība, tie var atļauties riktīgi nosalt, neizgulēties vai izdzīvot kādu citu grūtumu, un tam nebūs graujošu seku, bet kāds, kuram ļoti vāja imunitāte, pēc tam būs spiests ilgāku laiku atveseļoties un atkopties.

Šo var attiecināt uz jebkuru dzīves jomu – ja būsim švaciņi, tad mūs var ietekmēt gan dusmīgāk pateikts vārds attiecībās (gan darbā, gan mājās), gan naudas trūkums materiālajā jomā, gan atkritiens personības izaugsmē vai pat sievišķības vai vīrišķības paradumu audzēšanā. Jā, pilnīgi viss ir grūti, ja trūkst enerģijas un spēka.

Kur ņemt spēku? No laimīgas dzīves. Jo Tu esi laimīgāka, jo stiprāka. Un es šeit nerunāju par virspusēju smaidīšanu vai jūsmīgu līksmošanu. Es runāju par dziļu iekšēju mierpilnu sajūtu, ka esi laimīga par to, kas notiek. Ka apzinies, cik vērtīga ir dzīve. Ka apzinies, ka Tu šobrīd radi savā dzīvē to, kas notiek un notiks.

Dažreiz tiešām uznāk brīdis, kad liekas – es taču esmu izlasījusi tik daudz, un pielietojusi tik dažādas metodes un izlasījusi tik daudz grāmatas, tikai dzīvē nekas nemainās. Ko darīt?

Ko un kā pamainīt sevī, lai dzīvē notiktu fantastiskas pārmaiņas? Dažreiz tas ir tik maz. Dažreiz tas ir pilnīgs „nekas”, kas jāizdara. Dažreiz tieši nav jāizdara, jo esam darījušas pa daudz un no tā tik ļoti iespringušas, ka pašas kļuvušas nelaimīgas. Dažreiz esam pārāk centušās un no pārcentības piekusušas. Dažreiz visu izdarījām, tik aizmirsām izbaudīt. Dažreiz vienkārši nesaprotam – ko tad darīt un kā būt.

Dažreiz dusmojamies par to, ka nenotiek tā, kā gribu. Bet, kad sev pajautājam, kā gribu – izrādās varu pateikt tikai to, kā negribu. Lai izkustētos no vietas ir tiešām jāzin, ko tad Tu gribi. Un pēc tam jāapzinās kā to savā dzīvē radīt.

Interesanti, ka agrākais uzstādījums bija, kā iet uz mērķi, kā sasniegt mērķi, kā tikt līdz mērķim. Bet īstenībā jau nekur nav jāiet. Vienīgā kustība, kas mums ir vajadzīga ir nevis uz priekšu, bet uz iekšu. Jebkura mērķa un rezultāta radīšanai mums vienkārši ir jāveic ceļš pie sevis un jāzina kā to radīt. Tiklīdz to iemācāmies, viss mūsu dzīvē notiek pats no sevis. NO SEVIS. Viss izriet no paša. Cilvēks var skriet apkārt pasaulei laimi meklēdams, bet kamēr viņš pats neizmainās un nenonāk pie sevis, nekas cits kā dekorācijas jau nemainās.

autors: INESE PRISJOLKOVA

Vairāk lasi: Pavasara studija

Facebook
Twitter

Citi raksti

Aiziet līdz veikalam bija kā uzkāpt Gaiziņkalnā

Esmu bagāta. Man ir divi dēli – 5 gadus vecs un 1 gadu vecs. Mans vecākais piedzima, kad man bija 18, man nebija nekādu problēmu rūpējoties par viņu, vienmēr bijām

22. februāris, 2021

Skarbā realitāte – pilnīgs pretstats izsapņotam sapnim!

Ievadam vēlos pateikt, ka izjūtas un detaļas ir pārāk personiskas, lai rakstītu atklāti, bet varu apgalvot, ka viss no rakstītā ir patiesība. Mans stāsts sākās ar to, ka jau kādu

22. februāris, 2021

Mākslīgo smaidu anatomija

Foto: Anthony Tran no Unsplash Kā lai to paskaidro? Nekādas loģikas jau tur nav. Bez liekas izpušķošanas – man bija depresija. Lai cik ļoti šis vārds jau šķiet bieži piesaukts

21. februāris, 2021

Kā Tev patiešām klājas? Nezinu.. Grūti pateikt.. Varētu būt labāk.. Tā ne pārāk..

Ja vēlies aprunāties

Diennakts krīzes tālrunis 116123

Mūsu darbs nav iespējams bez atbalsta.

Par ziedoto mēs turpinam strādāt, radīt jaunu saturu, organizēt dažādus pasākumus, un apmaksāt terapiju tiem, kam tas nepieciešams visvairāk.