7 lietas, kuras neteikt pēcdzemdību depresijas gadījumā:
Lai arī par pirms/pēcdzemdību depresiju pēdējā laikā runājam arvien vairāk, tomēr ļoti bieži šī saslimšana tiek pārprasta vai pat nesaprasta vispār. Tik daudz cilvēku mūsu valstī uzskata, ka šī saslimšana nav nekas cits kā tikai sievietes iedomas, modes lieta un slinkums.
Bieži vien mēs sakām ne tās labākās un pareizākās lietas sievietēm, kas ar šo saslimšanu ir saskārušās. Nereti to darām, jo īsti nesaprotam pašu slimību, kā arī informācijas trūkuma dēļ.
Savā laikā, kad pati cīnījos ar smagu pēcdzemdību depresiju, man nācās uzklausīt ne tikai to cik slikta mamma es esmu, bet arī, ka mans bērns ir jāatdod aprūpē un man ir jāatņem mātes tiesības, ka tādiem garīgi slimiem cilvēkiem (kā es) būtu aizliegts dzemdēt utt.
No savas pieredzes gribēju uzskaitīt 7 lietas, ko neteikt sievietei ar pirms/pēcdzemdību depresiju. Tās ir lietas, ko man nācās dzirdēt visbiežāk.
- Tas viss ir Tavā galvā! Met tās stulbās domas no galvas laukā un viss būs labi!
Tās nav iedomas un ticat man, ja būtu iespējams – tas viss no galvas tiktu izmests laukā ar pirmajām skumjām, bailēm.
- Tev ir par daudz brīva laika, tāpēc arī tādas domas maļas pa galvu. Dari X un Y, un tev paliks labāk.
Diemžēl pēcdzemdību depresijai nav nekāda sakara ar to cik daudz vai maz laika mums ir. Nepietiks tikai lai izietu pastaigā vai lai izdzertu glāzi vīna. Ir svarīgi kustēties laukā no mājām, lai mainītu vidi, bet ar to vien ir par maz.
- Kad es audzināju savu(s) bērnu(s), man nebija laika tādai depresijai.
Šo nākas dzirdēt visbiežāk. ‚Man bija jātīra māja, jāgatavo ēst, jāmazgā un jāvāra bērnam autiņi un man neatlika laika tādām ‚slimām‘ domām.‘
Sieviete, kurai ir pirms/pēcdzemdību depresiju nebūt nav slinka!
- Tev ir ideāls vīrs, vesels bērns – ko Tu īdi?! Citām sievietēm pat nevar būt bērnu, Tev nav iemesla gausties.
Uz šo man vienmēr ir gribējies atbildēt: es zinu! Vai Tev nešķiet, ka es pati negribu būt mamma, smaidīt un nevis grimt asarās?
- Ko tad Tu iedomājies? Visiem ir grūti…
Protams, visiem ir grūti. Visi mēs ejam cauri smagākiem periodiem – viens vairāk, otrs – mazāk. Tā vietā, lai pateiktu, ka visiem ir grūti, labāk pajautā: vai es Tev varu kaut kā palīdzēt?
- Tev nevajag nekādus antidepresantus! Tie dakteri neko nezina, tik baro ar visādām zālēm.
Neviens speciālists neliks tev lietot zāles, ja uzskatīs, ka tās nav nepieciešamas. Bieži vien terapija un antidepresanti ir visefektīvākais veids kā uzveikt pēcdzemdību depresiju. Vieglas depresijas gadījumā zāles nebūt nepieciešamas.
Bieži vien mēs atsakāmies no medicīnas līdzekļiem, jo ‚es baroju bērnu ar krūti‘ – mūsdienās ir antidepresanti, kuri nekaitē mazulim un tos var lietot, barojot mazuli ar krūti.
- Saņemies.
Šis ir vārds, kuru dzirdēju visbiežāk un visvairāk, un teikšu atklāti – ik reiz, kad to dzirdēju, man gribējās runātājam vienkārši ‚sist pa seju‘ un kliegt balsī skaļā – ES NEVARU!
Gribētos, vai kā gribētos! Nu nevar saņemties cilvēks, kuram ir depresija. Šim cilvēkam ir vajadzīgs Tavs atbalsts un sapratne! Nenosodi! Lasi, parunā ar ģimenes ārstu, meklē informāciju internetā, lai varētu sev tuvo cilvēku atbalstīt. Tev nav jābūt psihologam vai psihiatram, vienkārši esi blakus!
Labāk saki:
- Es pienākšu pie Tevis pēc darba (no rīta, vakarā, brīvdienās utt) – paņemšu mazo, lai vari ieiet vannā, aiziet uz veikalu, uztaisīšu vakariņas…
Pietiks kaut ar stundiņu, lai jaunā mamma var pabūt vienatnē un mazliet atgūties.
Neprasi – kā es Tev varu palīdzēt, jo visbiežāk mamma teiks, ka viņai neko nevajag, jo tā jau jūtas vainīga, ka ir slikta mamma.
- Tu šādi jūties slimības iespaidā, nevis tāpēc, ka esi slikts cilvēks.
Ir svarīgi likt sievietei saprast, ka vienmēr tā nebūs. Dusmas, naids, agresija, skumjas – tie ir simptomi un tie mazināsies tiklīdz tiks saņemta palīdzība. Ir svarīgi atgādināt, ka ar laiku paliks vieglāk un ka ‚kopā‘ šo slimību uzveiksiet.
- Lai vai kas, es Tev esmu blakus un Tevi atbalstīšu – šie ir vārdi, kuri nepieciešami jebkurai mammai, kura ir saskārusies ar pirms/pēcdzemdību depresiju. Sievietei ir svarīgi saprast, ka šajā cīņā viņa nav viena pati. Tas var prasīt dažus mēnešus, tas var prasīt gadu – saki, lai cik ilgi tas arī būtu, Tu būsi viņai blakus.
Šis ir grūts un smags periods visai ģimenei, bet ir ļoti svarīgi neatmest visam ar roku, ja pēc 3-4 nedēļām nepaliek labāk.
- Es zinu cik ļoti Tu centies!
Bieži vien jaunajai mammai liksies, ka viņa iet soli uz priekšu, divus – atpakaļ. Atgādini, ka ir pieļaujami, ka viņa kļūdas, bet, ka Tu redzi cik ļoti viņa cenšas, lai izveseļotos.
Saki, ka Tu neiebilsti, ja viņa vēlas runāt par smagākām lietām. Reizēm Tev jābūt blakus, lai viņa varētu tikai paraudāt.
Iveta Parravani