Liels paldies par drosmi šai sievietei, kas dalījās ar mums savā stāstā.
‘Ir pienācis laiks izstāstīt arī manu stāstu.
Tas sākās ļoti sen, kad man vēl bija 17 un es paliku stāvoklī. Mēs šķīrāmies ar bērna tēvu, kad viņš man iesita.
Mani izslēdza arī no skolas, bet es veiksmīgi iestājos vakarskolā.
Mazā piedzima viegli – dzemdības ilga 5 stundas, bet es biju tā nobijusies. Mani drusku iegrieza, lai mazā piedzimtu ātrāk. Ar krūts barošanu gāja gan grūti – piena bija daudz, un tas lija tā, ka mazā aizrijās un no krūts atteicās. 4 mēnešus es slaucu pienu un baroju viņu no pudelītes.
Tad es atgriezos Rīgā pabeigt skolu. Mazā palika pie maniem vecākiem laukos, kur svaigs gaiss un citi labumi. Es pabeidzu skolu un iestājos Medicīnas akadēmijā. Viss it kā bija labi. Sāku arī mācīties autoskolā. Bet tad sākās nelaimes. Mana māsa izdarīja pašnāvību, bet man piemetās „vējš galvā”. Gribējās tusēt. Tiktāl iztusēju, ka otrā kursa vidū mani izmeta no augstskolas.
Tajā pašā laikā man likās, ka sāk veidoties ģimene. Tik ļoti gribējās īstu ģimeni, lai varētu mazo paņemt pie sevis.
Viss beidzās ar to, ka mana māte man uzbruka ar koku. Es aizbēgu, jo biju maza un trausla. Bija iespēja ar policiju atņemt bērnu manai mātei, taču es nobijos. Tā nu gāja laiks, un, kad meita paaugās, mēģināju vēlreiz, taču – bezcerīgi, jo mana māte bija apstrādājusi meitu, un viņa izvēlējās palikt pie maniem vecākiem.
Gāja gadi. Satiku savu nu jau tagadējo vīru. Paliku stāvoklī, un tik ļoti baidījos atkal dzemdēt, ka uztaisīju abortu. Gadiem sev to pārmetu. Ar vīru gan izšķīrāmies, gan atkal sagājām kopā.
Tad saņēmām ziņu, ka vīramāte slima. Aizbraucām ciemos un bijām šokā – gulēja cilvēks piečurātā un piekakātā istabā, smirdoņa nenormāla…. Pārvācāmies pie viņas uz Pierīgu. Uz darbu varēju izbraukāt, jo bija mašīna. Tas bija laiks, kad sāku dzert antidepresantus.
Pagāja pāris mēnešu jaunajā dzīvesvietā, un man sāka sāpēt vēders. Mani aizveda uz slimnīcu pēdējā brīdī, jo bija sākusies iekšējā asiņošana. Ārsti mani izoperēja, izmazgāja un sašuva. Vēders bija vienās rētās. Ar laiku pieradu, un arī galva bija kārtībā, un depresantus vairs nevajadzēja lietot.
Gāja laiks, un aizvien vairāk gribējās mazo, bet tik ļoti bija bail. Bija bail palikt vienai, bija bail, ka mazo kāds atņems, ka netikšu ar viņu galā…..
Pirms gada tomēr izlēmām ar vīru oficiāli nokārtot attiecības pēc 11 gadu kopā būšanas. Aizrunājāmies par mazo. Vīrs atzinās, ka sen viņu gribot un ka palīdzēšot… Un tā tapa mazais. Aizdomas, ka ar pirmo reizi pietika Vemšanas nebija, un jutos ļoti labi, vien mugura sāpēja. Svars ļoti pieauga, un kādā brīdī rētas neizturēja – radās bruka (trūce). Man bija vairāk nekā 30 kg svara pieauguma. Ginekologs lika sēdēt uz diētas un ēst tikai biezpienu. No tā man dedzināja kuņģi, un bija slikti. Sāpēja simfīze, paiet nevarēju, jo biju nenormāli resna. Gulēt arī bija grūti.
Kad bija pienācis noteiktais dzemdību laiks, mazais izdomāja pasēdēt siltumā ilgāk. Ginekoloģe aizsūtīja mani uz Dzemdību namu, bet no turienes mani aizdzina mājās, sakot, ka vēl nedēļu jāstaigājot. Pēc pāris dienām likās, ka noiet ūdeņi. Es sāku gaidīt sāpes, bet to kā nebija, tā nebija. Zvanīju uz Dzemdību namu, un man lika braukt turp. Bija plānots, ka vīrs būs blakus, jo man bija tik ļoti bail. Mani uzņēma, aizsūtīja uz nodaļu gaidīt dzemdību sākumu, bet vīru aizsūtīja mājās. Kad pārdūra ūdeņus, tad viss tikai sākās… Spiediens 180 uz 130, kontrakcijas ik pa 2-3 minūtēm – tādas, ka zvaigznītes lēkāja gar acīm. Pārbaudē konstatēja 4 cm atvērumu. Man bija jādodas uz dzemdību centru. Zvanīju vīram, bet viņš pateica, ka nebrauks pie manis. Gāja stundas, un spiediena dēļ visu laiku bija pieslēgta pie toņu aparāta. Sāpes nedeva atelpu, bija jāsēž mierīgi. Atnāca vecmāte pārbaudīt, bet vēl joprojām bija tikai 4 cm atvērums. Viņa noņēma aparātus un ļāva iet dušā relaksēties. Atceros tikai, ka ik pa laikam atsitos pret sienu, sēžot uz bumbas. Pēc stundas man mērīja atkal toņus, un mans asinsspiediens sitās cauri. Bija vajadzīgais atvērums, un es sāku spiest bērniņu ārā. Spiedu stundu, bet mazais visu laiku līda atpakaļ. Beigās atnāca daktere un turēja mani aiz vēdera, lai neļautu mazajam līst atpakaļ. Vecā rēta plīsa, un mani gandrīz stundu šuva. Beidzot pielika mazo milzi pie krūts – viņš bija 4,250 kg un 57 cm. Tā nu dabūjām beidzot abi pagulēt kādu stundu.
Dzemdību namā palikām veselas 6 dienas, jo mazajam bija sliktas analīzes. Beidzot mūs gatavojās palaist mājās, un es zvanīju vīram par prieka vēsti. Viņš atradās pusstundas brauciena attālumā, bet atbrauca tikai pēc divarpus stundām. Biju noraudājusies. Mazais bija mierīgs, un tāds bija vēl 2 dienas. Un tad sākās… Pie pupa vien dzīvojās, un negulēja ne pa dienu, ne naktī. Man nebija laika pat ēst uztaisīt. Vīrs pa dienu bija darbā, vakarā atgriezās ap pl.20.00, lai arī darbs beidzās pl.18.00. Uz pāris dienām atbrauca palīdzēt mana meita, bet īsti nevarēja man palīdzēt. Tā nu es cīnījos viena. Tās pusstundiņas miega, ko mazais deva, nevarēju gulēt, jo vīrs krāca un traucēja viņa krākšana. Vīrs pārvācās uz otru istabu.
Raudāju caurām dienām ar mazo rokās, raudāju naktīs, jo gribējās gulēt. Sāpēja dzemdību laikā sasistā kāja. Paiet lāga nevarēju, arī nosēdēt nevarēju. Mazais bija smags, un man nebija spēka no neēšanas. Katru dienu vedu mazo pastaigā. Ratos viņš negribēja gulēt, bet raudāja. Es ļoti centos. Daudzas reizes stūmu ratus ar vienu roku, un mazo nesu otra rokā, birdinot asaras.
Kādu reizi vīrs aizbrauca uz pasākumu. Kad viņš pārradās naktī, mazais sāka vemt dzeltenu. Izsaucām ātros, un mūs aizveda uz tuvējo bērnu Gaiļezeru. Tur atklāja problēmas ar punci, jo bērns nepanesa piena produktus. Mūs sadakterēja, bet noķērām vēl kādu infekciju. Tā nu pavadījām tur 2 nedēļas. Kamēr bijām slimnīcā, manu māti ieveda blakus slimnīcā. Tā arī viņa pēc pusotra mēneša reanimācijā nomira, mazbērnu neredzējusi.
Bērnu slimnīcā esot, sapratu, ka pati galā netikšu. Zināju, ka atbalsta no tuviniekiem nebūs.
Pašlaik lietoju atkal antidepresantus, sekojot psihiatra ieteikumam.
Pašlaik cenšos dzīvot tikai mums – sev un dēlam.’
E.
Foto: davide ragusa no Unsplash