Šī stāsta iesūtītāja vēlējās palikt anonīma. Liels paldies par drosmi un dalīšanos!
‘Reiz kādā agrā rīta stundā, kā jau jauna meitene, devos mājās pēc kluba. Kāpēc gan nē? Biju brīva un skaista?! Pie manas mājas sēdēja brīnišķīgs puisis. Vārds pa vārdam un mēs sapazināmies, apmainījāmies ar telefonu numuriem. Pēc pāris dienām sarunājām tikties. Mūsu pirmais randiņš bija Siguldā. Cik gan skaista ir Sigulda rudenī! Mans, nu jau tagadējais, vīrs bija īsts džentlmenis un tik apburošs! Atceros, ka kādreiz draudzenēm teicu, ka negribu sev latviešu puisi, bet gan krievu tautības. Un re – sapņi tomēr piepildās. Tā viss turpinājās ar pāris randiņiem, līdz mēs sākām dzīvot kopā. Kādā novembra dienā sapratu, ka nav īsti kā vajag ar pašsajūtu un teicu draugam, lai nopērk grūtniecības testu. Tovakar uz mājām skrēju kā traka. Tajā liktenīgajā dienā es uzzināju, ka gaidu bērniņu. Tajā dienā viss sabruka…
Es taču biju atradusi savu sapņu darbu un manas sapņu studijas! Kāpēc, nu kapēc? Es vēl gribēju baudīt dzīvi…
Mans draugs lēkāja aiz laimes. Apskaudu viņa laimi un viņa spēju priecāties, jo es tā nevarēju. Bērniņu, protams atstājām, jo mēs nespētu izšķirties par abortu, jo es vienmēr esmu mīlējusi bērnus. Vienīgais – gribēju bērnus tikai pēc pāris gadiem, bet Dieviņš uzdāvināja vienu mazu eņģeli ātrāk. Laiks ritēja. Mans mīļais bija ar mani, par visu pārdzīvoja vairāk nekā es, bet, kad sajutu pirmās kustības, tā mazo dzīvībiņu iemīlēju.

Kādā dienā mīļais ierunājās, ka vajadzētu sarakstīties, par cik viņš dosies prom uz vairākiem mēnešiem strādāt ārpus Latvijas. Laikā, kad bija jādzimst mazulim un mēnesi pēc piedzimšanas, drauga Latvijā nebūtu. Protams, viņš vēlējās būt man blakus, bet finanses lika manīt par sevi. Tika pieņemts lēmums, ka mums ir jāapprecas, jo nevēlējāmies, ka dzimšanas apliecībā tēva vietā būtu strīpiņa.

Tā nu pienāca tā diena, kad mēs apprecējāmies. Tās nebija manas sapņu kāzas! Biju neapmierināta, jo mani vilka uz visām pusēm. Es pat neapraudājos savās kāzās, jo likās, ka precējos tikai vajadzības pēc.

Pienāca diena, kad vīrs aizlidoja un es paliku viena ar punča iemītnieku. Visu priekš mazuļa nācās gādāt man vienai pašai. Citus pārus vēroju ar asarām acīs un jutos tik vientuļa, tik pamesta.
Vīra vecāki bija liels atbalsts un palīdzēja ar praktiskām lietām.

Pienāca skaists vasaras rīts, kad mazais bumbulis “it kā” bija izvēlējies savu dzimšanas dienu. Tā bija apmākusies ceturdiena. Kad ilgu laiku jau biju nomocījusies ar kontrakciju sāpēm, ar manu mammu izlēmām izsaukt ātro neatliekamo palīdzību. Devāmies uz slimnīcu, mamma ļoti gribēja iet man līdzi, bet es neatļāvu, jo negribēju, ka mamma mani redz sāpēs. Mēs pašķīrāmies uzņemšanas nodaļā.

Man tika veiktas pārbaudes un tajā brīdī man bija vien 3 cm atvērums. Psiholoģiski grūti bija dzirdēt kā citas mammas kliedz no sāpēm, kā raud viņu bērniņi. Man bija tik ļoti bail! Teicu sev, ka es negribu dzemdēt! Bija vientuļi un viss vilkās. Nekas negāja uz priekšu! Pāris stundu laikā mana dzemde bija pavērusies pa vienu vien centimetru Tad tika izlemts, ka man dos miega zāles un ka man būs jādzemdē nākamajā dienā – piektdienā. Miega zāles uz mani neiedarbojās. Bija tik ļoti bail – es viena palātā un tumsā, viena ar savām sāpēm.. Tagad saprotu, ka tobrīd es nebiju viena, ar mani kopā bija mans mazulis.
Tā pienāca rīts un jau 6 cm atvērums. Prieks un laime! Tā vien gribējās kaut ātrāk tas viss beigtos! Tika izlemts, ka man tiks pārdurti ūdeņi un sāks stimulēt dzemdības. Tas bija tik sāpīgi – gan fiziski, gan emocionāli, jo nebija neviena blakus. Sevi žēloju. Pienāca brīdis, kad bija jādodas uz dzemdību zāli. Piedzima mazais – skaisti un saudzējot mani, bet atvieglojuma nebija, jo es jutos tik vientuļa un pamesta. Zinu, ka domās visi bija kopā ar mani un vīrs ļoti pārdzīvoja otrā pasaules malā.

Pēc dzemdībām es lidoju, jo jutos labi. Bērns neraudāja, tātad viss būs labi. Pienāca sestdiena, ienāca māsiņa apkopt mazuļus un mana pasaule tika sagrauta par krūts barošanu. Medmāsa teica: ‘Jums, mammīt, ne tādi krūtsgali, bērnam par lielu! Tas nav labi un bērns ir zaudējis 100 gramus kopš dzimšanas!’ Tagad sev jautāju – kapēc viņa nepalīdzēja, kāpēc neparādīja kā darīt? Es biju lasījusi, ka pirmajās dienās ir normāli mazulim nomest svaru. Piens man bija, un kā vēl bija, bet viena sieviete vienā minūtē man to visu sabojāja. Radās nepatika pret krūts barošanu, jutos nekam nederīga māte. Par krūts barošanu sevi vainoju joprojām. Kāpēc nekonsultējos ar krūts barošanas speciālisu? Kas izdarīts, izdarīts un neteikšu, ka mans mazulis ir sliktāks par kādu citu, ka ir saņēmis mākslīgo pienu.

Pagāja mēnesis un vīrs pārbrauca mājās. Pirmās dienas viss bija skaisti, bet tad pienāca diena, kad es biju neapmierināta ar savu vīru, jo viņš man nepalīdzēja. Visu nācās darīt man vienai, kaut arī viņš nestrādāja. Tā mans vīrs bija spiests iemācīties kā aprūpēt mazuli. Es neko negribēju, sēdēju augām dienām pie datora, bērns raudāja no kolikām, es tikai skatījos un nezināju ko darīt. Tā pasliktinājās manas un mazuļa attiecības, un vīrs saprata, ka tas nav labi, ka es nevēlos ņemt  rokās pat savu bērnu. Sākās garas diskusijas un nonācām pie secinājuma, ka man ir daudzi pēcdzemdību depresijas simptomi.

Atkal pienāca diena, kad vīrs pēc diviem mēnešiem devās uz otru pasaules malu. Atkal es paliku viena ar savu bērniņu. Staigājoties pa lauku ar mazuli, es jutos vientuļi, visur gāju divatā ar viņu un vēl tie laimīgie tēti, kuri stumdīja ratiņus – tas mani sāpināja. Sapratu, ka es tā vairs nevaru dzīvot. Es gribu mīlēt savu bērnu, patiesi priecāties par viņu. Es sameklēju psihoterapeitu un sākās mans 6 mēnešu ilgais terapijas kurss. Tas palīdzēja pārdzīvot un izrunāt manu sāpi, 36 stundu ilgās kontrakciju sāpes un problēmas ar krūts barošanu. Likās, ka tas būs daudz īsāks ceļš, bet patiesībā tas nav tik viegls. Ir pagājis vairāk kā gads un es vēl joprojām cīnos ar pēcdzemdību depresiju, bet esmu uz pareizā ceļa. Mans lielākais atbalsts ir man vīrs, jo viņš vēlas, lai viņa sieva ir laimīga, lai viņa spēj veltīt sev laiku un būt sieviete.

Es ceru, ka kādu dienu mēs salaulāsimies baznīcā. Šoreiz jau tās būs manas sapņu kāzas un es spēšu no sirds priecāties par šo skaisto kāzu dienu. Mūsu ģimenē ir pieteicies arī otrs mazulis. Ar šo mazuli ir pavisam citas sajūtas – esmu laimīga.

Esmu laimīga, ka Dievs man devis lielisku vīru, ka mums aug viens burvīgs dēlēns, un ka pēc pāris mēnešiem piedzims vēl viens burvīgs bērniņš.

Meitenes, atrodiet sevī spēku un atrodiet cilvēku, kas uztvers Jūsu teikto par depresiju nopietni. Manā gadījumā tas bija tikai vīrs, lai vai kā mana mamma mani mīl un atbalsta, viņa to nesaprata.

Mīliet sevi un savus mīļos!’

Miltux

Foto: Luke Stackpoole no Unsplash