Raksti

Skarbā realitāte – pilnīgs pretstats izsapņotam sapnim!

Ievadam vēlos pateikt, ka izjūtas un detaļas ir pārāk personiskas, lai rakstītu atklāti, bet varu apgalvot, ka viss no rakstītā ir patiesība.

Mans stāsts sākās ar to, ka jau kādu laiciņu ar draugu domājām par bērniņu. Visu laiku likās par ātru, tad atkal naudas par maz vai darbs ne tāds. Vienā dienā nolēmām, ka esam tam gatavi un vēlamies mazuli. Viss bija skaisti līdz momentam, kad sapratām, ka stāvoklī nepaliek no vienas reizes. Sākumā mierinājām sevi ar domu, ka tā viss uzreiz nenotiek un ir jāpapūlās vairākus mēnešus. Tā pagāja pirmais pusgads, aizgāju pie ārstes. Man pateica, ka ar mani viss ir kārtībā, lai tik turpinot mēģināt. Nomainīju ārstu, nodevu analīzes, pārbaudījos uz hormoniem, bet arī šis ārsts teica, ka ar mani viss ir kārtībā, bet vajagot pārbaudīt partneri. Teicu draugam, ka jāpārbaudās, bet viņš tikai atrunājās – nav laika, naudas. Tā pagāja pirmie divi gadi. Tik ļoti pārdzīvoju visu processu, ka sāku skaitīt jau ovulācijas dienas, pirku testus, mēginājām dažādas pozas, veselīgi ēdām, bet nekā, bērniņš kā nepieteicās, tā nepieteicās. No lielā stresa, kurā abi dzīvojām, sākās citas veselības problēmas. Abiem mums sametās augoņi. Ārstējamies no tiem, bet ar prātu sapratām, ka ir jāmainās kaut kam (tikai nesapratām kam), lai bērniņš pieteiktos. Bija jau aizgājis tik tālu, ka es atmetu visas cerības un nolēmu dzīvot sev – attīstīties, meklēt citu darbu, jo vecais vairs nepatika, iesaistīties brīvprātīgajā darbā. To visu darīju, taču attiecības ar partneri tikai pasliktinājās. Abi dzīvojām katrs par sevi, līdz vienā dienā nolēmu, ka braucu projām uz citu valsti. Man bija apnicis viss un gribēju pārmaiņas. Pāris dienu laikā atradu darbu un mēneša laikā aizbraucu. Draugs tieši pirms dažām dienām bija aizbraucis komandējumā. Sazvanījāmies un nolēmam  kādu laiku tā padzīvot. Aizbraucu no Latvijas un sākās dažādas dīvainas izjūtas. Pēkšņi pārņēma neizsakāms nogurums, kuru novēlu uz darbu, izsalkums un sāpošas krūtis. Protams, uzreiz nesapratu, ka esmu stāvoklī, jo bija arī mēnešreizes – neliela smērēšanās vienas dienas garumā, ko novēlu uz klimata maiņu. Kad simptomi nepārgāja, nolēmu nopirkt testu. Uztaisīju un biju šokā! Biju stāvoklī! Ilgi gaidīto laimes asaru vietā sākās histērija, jo biju citā valstī un viena pati. Paziņoju draugam, kurš, protams, arī krita panikā. Ātri vien abi nolēmām, ka ilgi nekavēšos un, pēc iespējas ātrāk, došos atpakaļ uz Latviju.

Grūtniecība noritēja ļoti labi. Nebija nekādu nelabumu, problēmu vai sarežģījumu. Grūtniecības laikā pārvācamies uz Rīgu, tātad – pilnīgi jauns sākums. Sākumā viss likās kārtībā. Mēs sarakstījāmies, iekārtojāmies, taču, jo tuvāk nāca noteiktais datums, jo lielāks nemiers mani dīdīja. Likās, ka ar bērniņu kaut kas notiks. Man bija iestājusies kaut kāda paranoja. Likās, ka visu vajag ātri sagādāt. Ratiņi man bija jau 6. grūtniecības  mēnesī, soma sakrāmēta jau 7 mēnesī. Izgāju visas iespējamās lekcijas, lai būtu zinoša māmiņa. Pēdējā vizītē pie ārstes man pateica, ka mazais nav apgriezies un būs jātaisa ķeizars. Manas ilūzijas par ideālajām dzemdībām sabruka… Es biju iztēlojusies kā pati dzemdēšu savu dēliņu, kā viņu uzliks man uz punča, kā pirmās stundas iepazīsim viens otru, bet nekā. Lēnām samierinājos ar to domu un devāmies noteiktajā datumā uz Dzemdību namu. Operācija noritēja veiksmīgi, bez sarežģījumiem. Bērniņu redzēju ar vienu aci, tad viņu aiznesa. Gulēju pēcoperācijas telpā un gaidīju, kad izies anastēzija, lai varētu satikt bērniņu. Mani aizveda uz palātu, bet bērniņa tajā nebija, tikai vīrs. Man neko nepaskaidroja, tikai pateica, ka bērniņš ir inkubatorā. Vīrs teica, ka māsiņas neko nav īsti paskaidrojušas, tikai pateikušas, ka berniņu drīz atnesīs. Gaidīju, skaitīju minūtes, sirds sāpēja. Beigās man atnesa manu dēliņu, kurš bija tik skaists un ideāls. Mēģināju viņu likt pie krūts, bet viņš tikai čučēja. Pirmās divas dienas cīnījos ar krūts barošanu un pretrunīgo medicīnas darbinieku attieksmi. Mazajam svars sākumā nenāca klāt, bet, kad pēc piecām dienām bijām izcīnījuši krūts barošanu, mēs tikām mājās. Atbraucot mājās, centāmies viens otru iepazīt. Ļoti daudz palīdzēja vīrs. Sākumā vienīgā rūpe bija kārtīgi mazo pabarot, jo mans dēliņš bija slinks uz ēšanu. Viņš nemācēja kārtīgi zīst.  Atceros, ka nepārtraukti zvanīja telefons. Visi gribēja zināt, kā iet, bet es nevienam neatbildēju. Es negribēju ne ar vienu runāt. Pirmās desmit dienas pagāja nemanot, vīram bija jāatgriežas darbā. Kaut kā ar bērnu tiku galā, bet ļoti gaidīju, kad vīrs būs mājās. Mazajam bija sākušās kolikas un viņš visu laiku raudāja. Kolikas nebija ilgi, bet tajās trakajās naktīs, kad bija, es sapratu, ka nevaru nekādi palīdzēt savam dēliņam. Raudāja gan viņš, gan es. Gāja traki. Brīvdienās no gultas nekāpu ārā, jo tā gribējās gulēt, ka ne par ko citu nevarēju domāt. Bērniņš ātri palika mierīgs. Divu mēnešu laikā mums bija iestrādājies režīms. Ap to laiku manī iestājās panika par to, ka dēliņš nomirs. Katru nakti modos un klausījos vai bērns elpo. Ienīdu vīru, jo kaut kāda iemesla dēļ, krūts barošans laikā, jutu nepatiku pret vīru, pret to, ka viņš gulēja. Dēls sākumā ēda ļoti ilgi – 40 minūtes, tad pagāja pusotra stunda un atkal bija jādod krūts. Bija tik liels vilinājums iedot maisījumu, bet visi skandināja – Nē, nedrīkst! Tev piens ir, baro pati! Krūts barošana bija sāpīga, jo bērns bija savainojis vienu krūti, katra barošana bija kā cīņa pašai ar sevi. Pagāja trīs mēneši un viss beidzās. Vienā dienā visas sāpes un briesmīgās sajūtas beidzās. Laikam hormoni bija līdzsvarojušies. Nākamā rūpe bija pašai par sevi – par to kā izskatos. Nekas nederēja, jo, puse no uzņemtajiem 20kg, vēl bija palikuši. Aizbraucu un nopirku dažas bikses un krekliņus, lai būtu kaut kādas drēbes.

Nākamais kritiskais moments bija tas, ka mums palūdza izvākties, jo dzīvoklis tika pārdots. Sameklējām dzīvokli, bet priekšā bija visa pārvākšanās, kā arī dzīvoklis bija  9 stāvu ēkā. Šausmīgi baidījos no lifta, pagāja dažas nedēļas, līdz iemanījos tikt galā ar bailēm.

Ir pagājuši 7 mēneši kopš dzemdībām, bet varu teikt tikai to, ka saprotu, ka ar katru dienu, arvien vairāk izjūtu to, ka nejūtos pilnīgi laimīga. Dažreiz nepamatoti dusmojos uz bērnu, uz vīru, jo jūtos kā ieslēgta būrī. Tā kā baroju pati (par ko man būtu jābūt laimīgai, bet tā vietā jūtos ierobežota), pārsvarā man ir jābūt mājās. Dažreiz uznāk tādi momenti, kad vienkārši varu sākt raudāt no nekā. Pietrūkst draudzeņu, kas palikušas citā pilsētā, radinieku, aktīvās dzīves. Pašlaik cenšos arvien biežāk runāt ar vīru par savām izjūtām un palūgt, lai vismaz vienu dienu nedēļā izbrīvē, lai es varu darīt ko gribu. Dēliņu ļoti mīlu, bet saprotu, ka labs nāk ar gaidīšanu. Nedomāju, ka ātrāk es būtu morāli gatava bērniņam.

Tā kā apmeklēju Debesmannas veidoto atbalsta grupu, tad jūtos dzīvāka. Jūtu, ka pamazām atgūstu savu agrāko ‘es’ un varu ar dēlu katru dienu biežāk smieties! Gavenais, ko esmu sapratusi, ka sievietēm ir jāsaprot savas izjūtas un nav jākaunās par to, ja jūtās savādāk, nekā ir pieņemts. Mēs esam personības un nevis tikai mātes vai sievas! Pirmām kārtām mēs esam mēs pašas! Ir jāatlicina laiks priekš sevis, lai laimīgāka būtu visa ģimene. Mans vīrs to pamazām sāk saprast. Es novēlu mums visām, lai blakus būtu saprotošas otrās puses un laimīgi bērniņi!

Kaķīte26

Foto: Luke Jones no Unsplash

Share on facebook
Facebook
Share on twitter
Twitter

Citi raksti

Dzīves nelutināta

Liels paldies par drosmi šai sievietei, kas dalījās ar mums savā stāstā. ‘Ir pienācis laiks izstāstīt arī manu stāstu. Tas sākās ļoti sen, kad man vēl bija 17 un es

Lasīt vairāk
22. februāris, 2021

Mazuļa zaudēšana grūtniecības, dzemdību laikā vai pirmajā gadā

Pirms krietna laika mani uzrunāja Pēcdzemdību depresijas atbalsta biedrības “Debesmanna” dibinātāja Iveta Parravani un lūdza uzrakstīt rakstu par mazuļu zaudējumu grūtniecības, dzemdību laikā vai pirmajā gadā pēc dzemdībām. Es piekritu,

Lasīt vairāk
24. februāris, 2021

Drāmas Terapija

Drāmas terapijair drāmas un tās izteiksmes līdzekļu zinātnisks pielietojums terapeitiskiem mērķiem – veicināt un sekmēt komunikāciju un attiecības, mācīšanos un izziņu, mobilizēšanos, izteiksmi un organizāciju jeb fizisko, garīgo un sociālo

Lasīt vairāk
23. februāris, 2021

Kā Tev patiešām klājas? Nezinu.. Grūti pateikt.. Varētu būt labāk.. Tā ne pārāk..

Ja vēlies aprunāties

Diennakts krīzes tālrunis 116123

Mūsu darbs nav iespējams bez atbalsta.

Par ziedoto mēs turpinam strādāt, radīt jaunu saturu, organizēt dažādus pasākumus, un apmaksāt terapiju tiem, kam tas nepieciešams visvairāk.