Nezinu, ar ko lai sāk…
Esmu divu bērnu mamma. Nu jau varu teikt, ka esmu iemācījisies kaut kā nebūt noturēties virs ūdens, lai gan ik pa reizei kāds lielāks vilnis tomēr mēdz atkal paraut zem ūdens. Šis ceļš un pieredze nav bijis viegls. Reizēm pat baiss. Jāsaka jau liels paldies veselajam saprātam, kas kritiskos brīžos ir spējis savaldīt zemgarozu. Un pēc tam ir pašai tāds kauns, sirdsapziņas pārmetumi un vispār…. tās mūžīgi nomokošās domas, ka esi vissliktākā. Vissliktākā māte, vissliktākā sieva, vissliktākā meita…. nu jūs jau sapratāt. Vissliktākā.
Kā tad tas sākās? Droši vien jau, ka reižu reizums skumīgums un līdzīgas lietas jau iepriekš bija brīnišķīga augsne. Kā mēslojums nāca vēl neveiksmīga pirmā grūtniecība, kas teju jau bija sasniegusi pirmā trimestra beigas. Skumji bija ļoti, ļoti. Dzīves prieks bija zudis. To pamanīja darbā daudzi un jautāja, kas noticis. Aizbildinājos ar raizēm par diplomdarba rakstīšanu un gatavošanos beigu eksāmenam. Un, jā, bija man jāsaņemas un jāraksta tas sasodītais diplomdarbs. Nebija laika izsāpēt un izsērot savu sāpi līdz galam, bet pamazām kaut kā atkopos.
Paliku stāvoklī ar savu pirmo bērniņu. Domāju – viss būs savādāk, viss būs labi. Kā tad! Septītajā grūtniecības nedēļā piemeklēja spontānā aborta draudi. Nestāstīšu par visām ar darbiem, finansēm un citām lietām saistītām bēdām pa vidu, bet rezultātā, baidoties atkal pazaudēt bērnu, līdz dzemdībām darbā vairs neatgriezos.
Pienāca tā diena. Pasaulē nāca mūsu puisītis. Pirmās 2 diennaktis bija neko, bet tad bērns praktiski bez apstājas sāka raudāt. Visu laiku. Un negulēt. Un nezīst kārtīgi krūti. Un ratiņos kliedza, un automašīnā kliedza. Visur un visu laiku. Mēģināts tika viss. Mēnesi nomocīju sevi un bērnu ar krūts barošanu. Bija gan zīdīšanas konsultantes, gan atslaucu pienu un devu no pudelītes…. Par spīti raudāšanai, centos tomēr iet ar bērnu laukā, bet viss tas bija nesekmīgi un briesmīgi. Viņš tikai raudāja un raudāja. Nelīdzēja nekas. Pēc mēneša mokām, ar ģimenes dakteri nolēmām pāriet uz piena maisījumiem. Cerēju, ka situācija atrisināsies. Aha, kas to tev deva?! Nekā. Gala rezultātā bijām izmēģinājuši 9 dažādus piena maisījumus līdz atradām “īsto” un, kā vēl vēlāk nejauši atklājām, ka mūsu princim garšo 45-50 grādus “silts” pieniņš, bet 39 grādi ir jau par “aukstu” un tādu variet dzert paši. Pasakiet man, kurās grāmatās ko tādu raksta!!?? Jutos vainīga, ka nebaroju ar krūti un gaidīto atvieglojumu arī nesagaidījām. Cerējām slings palīdzēs vismaz rokas atbrīvot. Pieaicinājām konsultantu, nopirkām slingu…. Variet minēt. Jā, sēžiet tajā slingā paši, ja jau jums viņš tā patīk…
Laiks vilkās nenormāli. Izsverot visus par un pret, visvairāk jau finansiālo apsvērumu dēļ, man nācās atsākt darba gaitas, bet ar mazo mājās palika vīrs. Tas droši vien mani izglāba no pilnīga sabrukuma. Vispār manam vīram vajadzētu pieminekli uzcelt par to, ko viņš spēja iznest uz sevis. Nebija viņam viegli. Atgriezos darbā un, hopā – visiem, kuriem nebija slinkums, atļāvās komentēt un izteikt man pārmetumus par to, ka es esmu “pametusi bērnu”…. Pasaka, vai ne? Tas, ka no rītiem ar lūztošu sirdi devos uz darbu, pēc darba pa taisno skrēju mājās un rūpējos par ģimeni – to neviens jau neredzēja. Cietos kādu laiku, mājās raudāju, reizēm arī darbā, jutos ļoti, ļoti vainīga un nomākta. Tajā visā pamazām sāku arī nocietināties, palikt nejūtīga uz visiem šiem mēsliem līdz dienai, kad sāku dot pretīm…. un sadevu tā, ka visi apklusa. Un visi tie lielie padomu devēji ko un kā labāk…… Gribās viņus visus savu pašu padomos noslīcināt. Un, mīļās manas, sūtiet visus lielos padomu devējus, gudri sarakstītās grāmatas labi tālu sēņot. Es nesaku, ka nav jāieklausās padomos, bet dariet tā, kā jums pašām sirds liek un šķiet pareizāk. Jau no pirmās sekundes. Tagad, atskatoties uz to laiku atpakaļ, es saprotu, ka vislielākās problēmas ar izejošām sekām arī radās tieši tādēļ, ka klausījos un centos izpildīt visus “gudros un vērtīgos” padomus, un darīt “kā ir pareizi”. Ne visi bērni ir vienādi un paļaujas pareizai audzināšanai. Un kurš ir teicis, ka tieši tā ir pareizi?
Ar otro bērnu viss ir otrādāk – es sēžu mājās, veiksmīgi baroju ar krūti, bet tas nenozīmē, ka nav problēmu un visādu grūtību. Sākumā arī gāja pagrūti, arī šobrīd tāpat ir visādas problēmas un kreņķi. Varu pateikt tā, ka to problēmu, kas nebija ar pirmo, ir ar otro un otrādāk. Par laimi, neviens vairs ar padomiem neuzbāžas. Iekšēji grūti bija pirmos mēnešus pieņemt faktu, ka ir grūti tikt ar abiem bērniem vienai galā (starpība starp bērniem 1,5 gads) kamēr vīrs diennakti ir darbā, un ļoti bieži nācās lūgt mammu talkā. Un cik burvīgi, ka ir tāda mamma! Kur viņai tik daudz pacietības? Pirmkārt, jau izturēt mani.
Iespēju robežās meklēju informāciju un lasīju gan par pēcdzemdību depresiju, gan arī pieredzes stāstus. Tas droši vien man arī ir palīdzējis beidzot sākt saprast, ka neesmu es tāda vienīgā un ka nav jākaunās. Pateicoties tam, esmu sākusi uztvert lietas savādāk – vieglāk. Nepārdzīvoju vairs tā neizdošanos. Ja kaut kas nesanāk, tad uz brīdi atlieku to malā un pēc kāda laika mēģinu atkal (nu, piemēram, kaut vai atradināšanu no pudeles vai podiņmācību). Uztveru to tā, ka vēl nav pienācis īstais laiks. Un ziniet, pēc kāda laika tas tiešām arī sāk izdoties! Mācos savaldīt sevi, uztvert lielā bērna kaprīzes kā normu attiecīgajam vecumam. Ir grūti izturēt mūžīgo “kā kaut kas nav pa prātam” raudāšanu, bet beidzot sāku saprast, ka tā ir normāla bērna izpausme un nav jau viņiem visu laiku jāsmaida, un jābūt 100% apmierinātiem.
Bija vajadzīgi 2 – 3 gadi līdz beidzot varu teikt, ka sāku iet pa pareizo ceļu. Protams, arī bērni ir paaugušies un ir kļuvis vieglāk. Bet vienalga dienas beigās ir sajūta, ka ķermenis un prāts ir gatavs sabrukt no pārguruma. Un pat to es tagad spēju uztvert mierīgi. Dzīvē, diemžēl, nav viss kā grāmatās rakstīts un arī sabiedrības stereotipiskais spiediens, manuprāt, bieži sievietes noved depresijā. Manā skatījumā pieredzes stāsti ir tie, kas palīdz atvērt acis un saprast, ka tu neesi viena un līdzīgas lietas notiek arī ar citām. Ka neesi vienīgā “nemākule” un “muļķe”. Esmu pateicīga saviem bērniem par to, ka viņi man ir. Par to, ko viņi man ir iemācījuši, pat ja šis ceļš kādā brīdī ir vedis cauri ellei.
Dzīvojiet, mīļās, dienu no dienas ar domu, ka BŪS LABĀK. Un būs tik tiešām! Un nav jums jāmainās vienā dienā. Tas ir neiespējami! Kā lietus pa mazai ūdens lāsei veido peļķes, tā tavi mazie centieni un pūles no dienas uz dienu spēs tevi atalgot nākotnē. Un ir arī normāli pa ceļam uz augšu atkal pakrist.
Galvenais nepadodies!
Ieva