‘Es nezinu, vai man bija vai ir pēcdzemdību depresija, bet kaut kas ar mani notika. Speciālista palīdzību neesmu meklējusi, jo īsti nezinu kādu un kur: psihologu, psihiatru vai psihoterapeitu?Dēls bija gaidīts, grūtniecība bija ideāla, bet es pamanīju, ka hormoni mani padara emocionālu un diezgan raudulīgu. Visu dzīvi sevi pazinu kā emocionāli stabilu un racionāli domājošu būtni, tāpēc tās hormonu izraisītās pārmaiņas man likās mazliet biedējošas. Dzemdības – salīdzinoši vieglas, lai gan, ja jau izvēlējos epidurālo, tad varbūt tik vieglas nemaz nebija…
Skaidri atceros to sajūtu, kad nakts vidū ap plkst. 3:00 mani ieveda pēcdzemdību palātā. Vīram bija jādodas prom, mazo ieliku tajā plastmasas “gultiņā” un domāju – ko tagad? Kā es zināšu, kad viņš gribēs ēst?! Ko es darīšu, kad viņš raudās?!Tajā naktī aizmigt man neizdevās, biju pārāk apjukusi. Mazais izrādījās liels gulētājs, naktī vispār nepamodās. Pa dienu personāls lika modināt un barot. Nekas daudz tur nesanāca – mēģinājām pat modināt izģērbjot. Lai nu kā, kaut kā tās dienas dzemdību namā pagāja, trešajā dienā devāmies mājās.Atbraucām mājās, viss likās tik dīvaini. Pēkšņi bija kāds trešais starp mums! Mazais bija ielikts šūpuļgultiņā, mēs ar vīru sēžam blakus dīvānā, es izplūstu asarās un saku: “Un tā tagad būs vienmēr?!” Aptvēru, ka dzīve ir mainījusies, ka tā vairs nekad nebūs tāda kā iepriekš. Ļoti bieži raudāju, nespēju pateikt teikumu līdz galam, izplūdu asarās. Norakstīju uz hormonu vētrām.
Pēc aptuveni divām nedēļām sākās problēmas ar krūts barošanu – reizēm mazais sāka ēst, bet pēc īsa brīža atlaida krūti un sāka brēkt. Piens it kā bija. Nesapratu, kas par problēmu. Ar laiku šī problēma kļuva arvien biežāka, gandrīz katrā ēdienreizē. Pirmā mēneša vizītē nepatīkams pārsteigums – svara pieaugums vien 500 g… Tikos ar zīdīšanas konsultanti, bet nekādu risinājumu neguvu. Katra barošana man beidzās ar asarām, ka neesmu laba māte, jo nespēju pabarot mazo. Raudāju ilgi un daudz, bija tāda nepatīkama neziņa, kas tieši ir par problēmu un kā to risināt. Šīs raudulīgās ēšanas dēļ bija neiespējami bērnu pabarot kaut kur ārpus mājas, jo zināju, ka visticamāk sāks raudāt. Tā ēšana bija tāda – ēd 5 sekundes, raud, knupītis, atkal ēd 5 sekundes, atkal raud, atkal knupis un tā neskaitāmas reizes.Otrajā mēnesī svara pieaugums bija tikai 400 g. Kaut kādā brīdī trešajā mēnesī ārste teica, ka bērniņš ir tievs, ribas spīdot cauri, ka vajadzētu tomēr piebarot ar maisījumu. Salūzu… Sapratu, ka esmu zaudējusi šo cīņu un ar asarām acīs sataisīju pudeli. Mazais burtiski izrija 90 ml. Tomēr negribēju padoties. Sazvanīju maksas barošanas konstultanti, devāmies ar mazo vizītē. Lika atskaitīties caur sms, cik dots maisījums un cik sver pilnie pamperi diennaktī. Bet tas neatrisināja to raudulīgo ēšanu, kuru es vairs nevarēju izturēt. Neviens neteica, ka barošana ar krūti nebūs kā žurnālu bildēs – apgarota māmiņa sēž krēslā ar laimīgu bērniņu pie krūts. Mans bērniņš skaļi raudāja un pret kaut ko protestēja, bet konsultante ieteica man padzert nervu tēju, ja es nevarot to izturēt… Tēju nedzēru, bet palēnām sapratu, ka tas mūs abus ne pie kā laba nenovedīs.Iekrita Ziemassvētki, mēs devāmies ciemos uz vairākām dienām – nolēmu nemocīties ar bērna brēcināšanu zīdot un dot tikai pudeli. Pēc tam izlēmu, ka pienu atslaukšu, cik sanāks. Varēju atslaukt 1-2 ēdienreizēm dienā un līdz 6 mēnešu vecumam to arī darīju.Vainas apziņa par neizdevušos krūts barošanu mani mocīja vēl ilgu laiku. Sabiedrības spiediens ir milzīgs (medicīnas personāls, apzinīgo mammu blogi, žurnāli, forumi utt.), krūtsbarošanas propaganda ir smacējoša. Izjutu tādu kā skaudību pret tām mammām, kas ilgi un veiksmīgi baro savus bēbjus, gandrīz vai riebumu, jo man nesanāca. Un man vienmēr likās, ka tās mammas lielās ar savu veiksmīgo pieredzi. Man katrs tāds izlasīts teikums bija kā sāls brūcē. Ar prieku uzgāju pāris mammu blogus, kur viņas apraksta savu fiasko krūtsbarošanā, jo tas man palīdzēja apzināties, ka neesmu tāda vienīgā, ka arī citas jūtas slikti par to.Cits aspekts, kas lika man slikti justies pēcdzemdību periodā – mājas. Skaitīju stundas līdz vakaram, kad vīrs būs mājās, jo jutos mājās iesprostota un vientuļa. Jāpiezīmē, ka nedzīvoju Rīgā, apkārt man te nekā nav, iziet nav kur. Vienlaikus dusmojos uz vīru, ka viņš nepietiekami iesaistās bērna aprūpē, neucinās ar mazo vakaros, nelabprāt maina pamperus un baro ar biezeņiem. Nemācēju vīram normāli pastāstīt par savām izjūtām, tāpēc tikai pukstēju, apvainojos un klusēju. Nespēju pieņemt, ka viņam dzīve nav mainījusies, ka viņš var katru rītu doties uz darbu, iebraukt veikalā, kad to vēlas, satikties ar pieaugušiem cilvēkiem. Es caurām dienām dzīvoju viena un jutos pamesta. Ciemiņi atbrauca labi ja reizi pāris mēnešos, draudzenes kaut kur pa saviem darbiem, nekādu pastaigu biedreņu arī nebija. Bija sajūta, ka mājas dzīve mani reāli notrulina. Vienmēr biju bijusi aizņemta darbos un mācībās (grūtniecības laikā ieguvu maģistra grādu), un te pēkšņi biju iemesta mājsaimnieces lomā, kam vienīgie pienākumi ir gatavot ēst (man nepatīk), uzkopt (man nepatīk) un auklēt bērnu (vienīgais interesantais). Nevarēju izturēt to garlaicību, slikti bija arī ar pašdisciplīnu un nevarēju saņemties neko prātīgu mājās paveikt. Dažas grāmatas izlasīju un drusku vingroju – vienīgie paveiktie darbi. Mani galvenie sabiedrotie bija internets un TV.Ar vīru esam atsvešinājušies galvenokārt manas attieksmes dēļ. Kaut kā vairs pat nav kopīgu sarunu tematu, jo es pati jūtos sev neinteresanta, kur nu vēl otram cilvēkam. Ceru, ka šo krīzi izdosies pārvarēt, kad pati būšu tikusi kaut kādā harmonijā ar sevi.
Pieņēmu lēmumu atgriezties darbā pāris mēnešus ātrāk nekā plānots un bērnu iekārtot bērnudārzā 1 gada un 2 mēnešu vecumā. Tas vēl tikai priekšā, bet nu vismaz redzu gaismu tuneļa galā, jo zinu, ka šis mājās sēdēšanas periods drīz beigsies. Esmu lasījusi, ka citas mammas saka – es negribu, ka citi audzina manu bērnu, redz pirmos soļus, dzird pirmos vārdus. Izlasot ko tādu, atkal sajūtos kā slikta mamma, jo man gribas uz darbu, gribas nodarbināt smadzenes un vēl ar to pelnīt naudu. Turklāt uzskatu, ka bērnam dārziņā būs interesantāk, jo mājās es diez kā nespēlējos ar viņu, neesmu radoša un rotaļīga.Bērnam tagad ir 13 mēneši. Šajā laikā divatā ar vīru esam kaut kur bijuši tikai 2 reizes. Apzinos, ka tas ir stipri par maz, bet diemžēl nav to izpalīdzīgo radu vai draugu, kas varētu auklēt mazo. Meklēt aukli un viņai maksāt likās pārāk sarežģīti. Šis fakts arī nav palīdzējis mūsu attiecībām. Ar nākamo bērnu tomēr būtu uzstājīgāka un meklētu variantus biežākai atpūtai divatā, kaut vai uz pāris stundām.Bērnam augot lielākam un ilgākam laikam paejot, saprotu, ka man kļūšana par mammu bija kaut kas, kam es nekādi nebūtu varējusi sagatavoties. Es ļoti ilgi adaptējos šajā lomā, bet nu jau jūtu, ka iet uz labo pusi.’Lita (vārds mainīts, jo stāsta autore vēlējās palikt anonīma)