Aija Lietiņa, DELFI Rutks.lv redaktore
Bērniņa gaidīšanu Marta (vārds mainīts) atceras kā ļoti skaistu laiku. Grūtniecība noritēja ļoti harmoniski, bez jebkādiem sarežģījumiem. Vīrs bija ļoti atbalstošs. Abu pirmais bērniņš bija plānots un ļoti gaidīts. Arī dzemdības bija salīdzinoši vieglas – dabiskas, bez stimulēšanas. Taču desmit dienas pēc skaistā notikuma Martas psihe pēkšņi “sabruka” un viņa pilnībā zaudēja saikni ar realitāti – tiktāl, ka bija pārliecināta, ka viņai uzticēta misija glābt pasauli un, lai to izdarītu, jācīnās ar pašas vīru… Sievas uzvedībai kļūstot absolūti nekontrolējamai, dzīvesbiedrs izsauca “ātros” un Martu aizveda uz psihoneiroloģisko slimnīcu Tvaika ielā, kur nācās pavadīt mēnesi. Tālāk – Martas stāsts un psihiatres Inas Mihailovas komentārs.
Lai gan pēcdzemdību psihoze ir salīdzinoši reti sastopama, no tās nav pasargāta neviena jaunā māmiņa, saka psihiatre. Tas ir mīts, ka psihiski traucējumi var skart tikai sievietes, ar kurām, kā mēdz teikt, kaut kas nav kārtībā, kaut gan šādā gadījumā, protams, risks piedzīvot psihozi ir lielāks. Ikvienai sievietei dzemdības (īpaši pirmās) un sākumposms ar jaundzimušo, kas jābaro arī vairākas reizes naktī, ir liela slodze kā fiziski, tā emocionāli, tādēļ var “sašūpot” psihi, kļūstot par psihozes palaidējmehānismu. Būtisku lomu spēlē arī hormonālās izmaiņas pēc dzemdībām.
Martai ir augstākā izglītība un prestižs darbs. Trīs gadus ir laimīgi precējusies. Ar viņu mani iepazīstināja pēcdzemdību depresijas skarto atbalsta biedrības “Debesmanna.com” vadītāja Iveta Parravani, kura aktīvi cīnās, lai par psihiskiem traucējumiem, kas var piemeklēt pēcdzemdību periodā, sabiedrība uzzinātu vairāk.
Vienlaikus pārgurusi un gatava kalnus gāzt
Stāsta Marta.
Tiešām pat neiedomājos, ka pēc dzemdībām ar mani kas tāds varētu notikt, jo man tolaik bija brīnišķīgas attiecības, iespējas sevi realizēt un vispār harmoniska, un mierpilna dzīve. Grūtniecības laiku atceros gandrīz kā skaistu sapni – biju tik laimīga, jutos tik skaista un apgarota. Nebija ne mazāko satraukumu un bažu, un man nenāca ne prātā, ka sabrukšu nepilnas divas nedēļas pēc dzemdībām.
Lai gan dzemdības noritēja bez sarežģījumiem un grūtniecība tāpat, laižot pasaulē meitiņu, emociju laikam bija pārāk daudz. Turklāt, kļūstot par mammu, man – kā jau perfekcionistei – visu gribējās izdarīt nevainojami, tādēļ šī jaunā loma man bija pārāk liela slodze. Pirmie psihozes vēstneši bija miega traucējumi un augsta uzbudināmība, visas emocijas bija ļoti sakāpinātas.
Dažas dienas pēc tam, kad piedzima meitiņa, piepeši sāku domāt un ļoti pārdzīvot par to, ko mans tētis nodarīja manai mammai, kad piedzimu es. Viņš tolaik uzsāka paralēlās attiecības. Skatoties uz savu jaundzimušo meitiņu, nespēju saprast, kā kaut ko tādu var nodarīt savai ģimenei, kurā tikko ir ienācis mazs bērniņš. It kā sen viņam biju to piedevusi, taču piepeši sāku just pret viņu dusmas un aizvainojumu, bija ļoti žēl mammas.
Tajā laikā no savas vecmāmiņas, kura bija ieradusies raudzībās, uzzināju, mans tētis patiesībā manu mammu lielā mērā apprecēja aiz žēluma, jo viņa gaidīja no viņa bērniņu, kuru zaudēja. Aizdomājos, ka patiesībā manam tētim nav bijis vieglāk.
Tad pārdomās atgriezos atmiņās par savu pirmo laulību un nonācu pie secinājuma, ka arī mans pirmais vīrs mani daļēji apprecēja žēluma pēc, jo laikā, kad bijām saderināti, viņam sākās paralēlās attiecības, bet viņš laikam bija pārāk gļēvs, lai pateiktu man patiesību un tomēr mani apprecēja. Laulība, protams, izjuka, kam sekoja šķiršanās sāpes vairāku gadu garumā. Skaistais notikums – bērniņa ienākšana manā dzīvē – it kā pamodināja pagātnes pārdzīvojumus un lika tos vēlreiz izdzīvot.
Sākās negulēšana. Lai gan biju kā fiziski, tā emocionāli pārgurusi, nekādi nespēju iemigt, ko, protams, vēl vairāk apgrūtināja tas, ka bērniņš jābaro arī naktīs. Pilnīgs nespēks mijās ar hiperaktivitāti, piemēram, tikai dažas dienas pēc dzemdībām es devos nūjot un sevi fiziski centos burtiski “nokaut”, lai gan tas, kas man patiesībā bija nepieciešams, bija miegs. Psihoze būtībā ir pilnīga saiknes zaudēšana ar realitāti. Sākumā gan apkārtējiem, gan pašam var būt grūti to pamanīt, jo, piemēram, doma par iziešanu svaigā gaisā un izkustēšanos pati par sevi jau nav slikta.
Vienā brīdī gribējās visiem pēc kārtas zvanīt un tādās ļoti sakāpinātās emocijās stāstīt par dzemdībās piedzīvoto. Atceros, ka draudzenēm teicu, ka tas bijis tik forši, ka nākamajā dienā būtu gatava vēlreiz dzemdēt. Tā man tobrīd tiešām likās, jo bija sajūta kā lidojumā – šķiet, jau sāku attālināties no realitātes. Protams, tagad saprotu, ka patiesībā dzemdības man bija ļoti smaga slodze, kur savas iekšējās enerģijas rezerves biju gandrīz izsmēlusi.
Tomēr jau dažas dienas pēc dzemdībām kādos piecos, sešos no rīta jau biju augšā un skrēju vairākus kilometrus. Jutu tādu enerģiju, ka gribējās kalnus gāzt. Visu laiku par kaut ko sapņoju, kalu plānus. Nedēļu pēc dzemdībām gribēju atsākt strādāt no mājām, veidot savu uzņēmumu un tādā garā. Tagad atceroties, jāsaka, ka mana uzvedība bija aptuveni tāda, it kā es būtu salietojusies narkotikas – tā kā pāris metrus virs zemes.
Saruna ar Jēzu un misija glābt pasauli
Tad bija epizode, kad es meditēju un man likās, ka mans gars atdalās no ķermeņa un es sarunājos ar Jēzu. Kad man kļuva jau pavisam slikti, zuda laika izjūta. Atceros, ka skatos pulkstenī un šķiet, ka minūtes skrien kā sekundes.
Vienā brīdī piepeši biju pārliecināta, ka mēs ar vīru un meitiņu esam vienīgie dzīvi palikušie cilvēki uz pasaules, laiks ir apstājies, mēs esam kaut kādā misijā un tikai mēs varam izglābt pasauli. Neatceros īsti kādēļ, bet man bija jācīnās ar vīru. Viņu it kā vēl nebija sasniegusi visa informācija par mūsu misiju. Es fiziski cīnījos ar viņu, pēc tam gribēju kaila skriet ārā uz ielas, jo man kaut kur – vairs gan neatceros, kur – bija jāpaspēj. Izskrēju kaila kāpņu telpā – labi, ka neviens neredzēja un vīrs paspēja mani noķert. Viņš izsauca “ātros”, jo saprata, ka man ir iestājusies psihoze. Mans vīrs ir mediķis, turklāt viņa mamma ir neonatoloģe (ārste, kas specializējas jaundzimušo aprūpē), tādēļ viņš ātri atskārta, kas ar mani notiek.
Kad ieradās “ātrā palīdzība”, man likās, ka minūtes iet kā gadi un pastāv iespēja, ka es izglābšu pasauli ar kādu īpašu šifru palīdzību – es skaļi lasīju visus skaitļus un burtus, ko redzēju. Lai izglābtu pasauli, man arī visu laiku bija jāpiesauc Svētā Trīsvienība, tādēļ skaļi saucu Dievu, Svēto Garu un Jēzu.
Tomēr, spriežot pēc mana vīra stāstītā, visu nemaz neatceros, jo es esot pilnā balsī arī saukusi tā vīrieša vārdu, kurš mani bērnībā seksuāli izmantoja. Astoņu gadu vecumā kļuvu par seksuālas un emocionālas vardarbības upuri. Ģimenē šajā laikā bija pieņemti audžubērni un viens no tiem, tajā laikā 15 gadus vecs, mani seksuāli izmantoja. Tas manā psihē, protams, atstājis neizdzēšamas pēdas – man ir grūtības tikt galā ar spēcīgām emocijām, tendence pārdzīvojumus paturēt sevī. Tam noteikti ir liela saistība ar to, kāpēc man sākās psihoze. Arī laikā, kad man piedzima bērniņš, nespēju tikt galā ar visām spēcīgajām emocijām, neraugoties uz to, ka lielākā daļa bija pozitīvas.
Tas, ka saucu tā vīrieša vārdu, vēlreiz apliecina, ka spēcīga emocionāla satricinājuma brīžos visas vecās traumas lien laukā no zemapziņas. Visus murgus, ko piedzīvoju, nemaz nevar izstāstīt un droši vien, ka arī nemaz nevajag. Slimnīcā mans lielākais “gļuks” bija tas, ka likās – man vēlreiz jādzemdē bērns. Bija doma, ka vēlreiz visam jāiziet cauri, tādēļ rāpoju pa grīdu un kliedzu. Medikamenti iedarbojās pakāpeniski – pagāja vairākas dienas, līdz es pavisam atgriezos realitātē.
Sāpīgās sekas
Tas, kam mans vīrs izgāja cauri un cik ļoti man palīdzēja, ir nenovērtējami. Tie rožu klēpji, ko viņš man nesa uz slimnīcu, lai tikai es justos labi un mīlēta. Un vēl būt vienam pašam ar zīdainīti, ar visu tikt galā… Tik tiešām – paldies Dievam, ka viņš man ir! Turklāt es jau vēl ilgi nebiju es pati, jo pusgadu lietoju medikamentus – to ietekmē pārsvarā gulēju un man bija notrulinātas emocijas.
Man bija ļoti grūti pārdzīvot to, ka zāļu dēļ nevarēju barot bērniņu ar krūti. Sabiedrības spiediens attiecībā uz krūts barošanu ir ļoti liels – šķiet, ja nebaro ar krūti, tad esi slikta mamma. Man nācās pieņemt, ka man nebija izvēles – bērniņam galvenais ir vesela mamma! Vēl trīs mēnešus pēc meitiņas dzimšanas man bija sāpīgi, redzot, ka no krūtīm tek piens, bet nevaru barot. Mans organisms vēl cerēja, ka piens noderēs. Piens visbiežāk sāka tecēt, kad dzirdēju bērniņu raudam. Tikai tagad pamazām esmu tam tikusi pāri.
Kad vīrs bija spiests atgriezties darbā, talkā auklēt mazulīti nāca viena radiniece. Bija grūti tikt pāri tam, ka viena netieku galā un man ir nepieciešama palīdzība. Mazā gan man ir īsta dāvana, jo kopumā ir ļoti mierīgs bērniņš – naktīs labi guļ, ir pilnībā vesela un labi attīstās.
Šobrīd ir labi, bet zinu, ka vēl daudz jāstrādā ar sevi. Ir, protams, bažas, kā būs uz priekšu, jo gribam vēl kādu bērniņu, bet nevar prognozēt, kā tas mani varētu ietekmēt.
Jāpiebilst, ka man šī nebija pirmā reize, kad, teiksim tā, nedaudz “aizbrauc jumts”. Iepriekš, pirms sešiem gadiem, iemesls tam bija pārslodze, kas radās, darbu apvienojot ar studijām. Diplomdarbu aizstāvēju ar izcilību, bet pēc tam – totāls nervu sabrukums. Ir bijuši vēl pāris “atkritieni” pa vidu, bet šis – pēc bērna piedzimšanas – bija pats smagākais.
Katram cilvēkam ir sava vājā vieta, un man tie ir nervi. Man ir raksturīgi, ka sabrūku brīžos, kad viss trakākais jau it kā ir aiz muguras – līdz tam turos kā varone. Tā bija gan tad, kad aizstāvēju savu diplomdarbu – nervu sabrukums iestājās tad, kad bija jau jāiet uz izlaidumu. Gan arī tagad – psihoze sākās 10 dienas pēc dzemdībām, kad pašai likās, ka lielākie pārbaudījumi jau ir izturēti.
Mana pārliecība ir, ka viss, kas notiek, notiek uz labu un arī mana sāpīgā pieredze ir kaut kas, no kā var mācīties un pat smelties spēkus. Tā noteikti mācījusi labāk novērtēt savu spēju robežas. Turklāt šī pieredze arī ir stiprinājusi mūs kā ģimeni. Kamēr biju slimnīcā, vīram nācās vienam tikt ar visu galā. Arī pašlaik vakaros un brīvdienās viņš man ļoti palīdz. Šīs pieredzes ietekmē starp mums izveidojies daudz augstāks uzticības līmenis.
Vīra komentārs
Es pamanīju, ka sieva ir nogurusi, tāpēc vienojāmies, ka turpmāk lielāko daļu darbu darīšu es – viņai tikai jābaro, jāēd un jāguļ. Tomēr krasās hormonālās izmaiņas un pamatīgais miega bads darīja savu. Izveidojās apburtais loks – sieva nespēj aizmigt, jo ir pārgurusi, ir pārgurusi, jo nespēj aizmigt.
10 dienas pēc dzemdībām neaicināta ieradās psihoze. Grūtākais bija atpazīt simptomus, saprast un atzīt, ka es šeit neko nevaru līdzēt, un pieņemt lēmumu izsaukt “ātros”, zinot, ka sievu stacionēs psihoneiroloģiskajā klīnikā.
Operatīvi sagādāju pudelītes un mākslīgo maisījumu. Tikko sieva vēl veiksmīgi baroja mūsu meitiņu ar krūti, bet tagad man jāskatās savam bērnam acīs un jābaro ar mākslīgo maisījumu – to sajūtu grūti aprakstīt… Mierināju sevi ar domu, ka pirms laika dzimušie bērniņi vispār dzīvo inkubatorā un nav saņēmuši ne lāsītes mātes piena, bet mūsu mazulis saņēmis 10 dienu “bagāžu” ar pirmpienu, tātad arī ievērojamu daudzumu imūnvielu.
Emocionāli ļoti izsmēla sarunas ar sievu, kamēr viņa vēl dzīvoja nereālajā pasaulē. Vēlāk sapratu, ka to vajag uztvert kā šobrīd nenovēršamu parādību, pa ko ir bezjēdzīgi dusmoties vai skumt.
Smagi bija arī tas, ka sieva vēlējās notikušo paturēt ģimenē, proti, lai draugi neko nezina. Tas man bija papildu emocionāls slogs, jo esmu pieradis dalīties, īpaši ar šādām lietām – zinu, cik tas ir svarīgi. Tomēr, protams, respektēju sievas privātumu.
Diemžēl tāpēc, ka parasti ģimenes šo nepatīkamo pieredzi vēlas noklusēt, ir pieejams tik maz informācijas par pēcdzemdību psihozi, un citiem pāriem, saskaroties ar to un meklējot atbildes internetā, forumos nākas uzklausīt daudz negāciju, sak, mūc no tādas sievietes pa gabalu, jo ātrāk, jo labāk! Cilvēkiem trūkst izpratnes, kas īsti ir pēcdzemdību psihoze.
Psihiatres skaidrojums: kas ir pēcdzemdību psihoze
Psihoze ir psihiski traucējumi, kuru gadījumā izzūd saikne ar realitāti. Tieši pēcdzemdību psihoze ir psihoze, kas jaunajai mammai sākas pēkšņi sešu nedēļu laikā pēc dzemdībām, visbiežāk otrajā vai trešajā diennaktī (48–72 stundas pēc dzemdībām), stāsta psihiatre Ina Mihailova.
Psihozes simptomi:
* aptumšota apziņa (apmulsums, dezorientācija),
* bezmiegs,
* nepareiza realitātes uztvere,
* normālai psihei neraksturīgas parādības – nomoda murgi (dažādas neadekvātas idejas un pārliecības) un halucinācijas (piemēram, “balsu” skanēšana galvā),
* nervu sistēmas uzbudinājums, izteikts nemiers,
* pēkšņas garastāvokļa svārstības,
* dezorganizēta domāšana,
* nepareiza uzvedība,
* pilnīgs paškritikas trūkums.
“Pēcdzemdību psihoze attīstās pēkšņi. Nav tā, ka sieviete vai apkārtējie var pamanīt tās tuvošanos un kaut ko darīt, lai to novērstu, kā tas ir, piemēram, redzot, ka cilvēks pamazām ieslīgst depresijā. Psihoze attīstās burtiski dažu stundu laikā, un vienā mirklī cilvēks vairs sevi absolūti nekontrolē,” skaidro Ina Mihailova.
“Sievietei var rasties visādas realitātei neatbilstošas domas, piemēram, ka tūlīt pagalmā nosēdīsies citplanētiešu kuģis. Kā tu to zini? Vienkārši zinu. Neadekvātas domas izraisa neadekvātas emocijas, savukārt neadekvātas emocijas – neadekvātu rīcību. Rīcība ir pilnīgi neparedzama, paškritikas – nekādas. Ne jau vienmēr sieviete kļūst agresīva un kādam uzbrūk, bet jāsaprot, ka viņas rīcība ir neparedzama. Būtībā psihoze ir stāvoklis, ko viduslaikos sauca par sātana iemiesošanos cilvēkā. Tad tika izmantoti visādi sātana izdzīšanas rituāli – mērcēšana aukstā ūdenī, pieķēdēšana pie sienas. Medikamentu psihozes ārstēšanai jau toreiz nebija.
Pēcdzemdību psihozes gadījumā emocijas ir ļoti sakāpinātas un svārstīgas – no absolūtas eiforijas līdz šausmīgām dusmām un pat trakošanas lēkmēm.”
Iespējamās sekas un ārstēšana
Statistika liecina, ka pēcdzemdību psihozes skar vienu līdz divas no 1000 sievietēm pēcdzemdību periodā.
Pēcdzemdību psihoze ir stāvoklis, kas prasa neatliekamu stacionēšanu, uzraudzību un ārstēšanu psihiatriskā slimnīcā, jo pastāv:
* 5% pašnāvības risks,
* 4% bērna nogalināšanas risks.
“Protams, ne jau visām sievietēm, kas piedzīvojušas pēcdzemdību psihozi, ir radušies kādi vardarbīgi nodomi. Halucinācijas var būt dažādas, un ne vienmēr ir destruktīvas. Lielākā daļa sieviešu, kas pārcietušas pēcdzemdību psihozi, nevienu nav ievainojušas. Tomēr pastāv reāli draudi bērnam, vīram, citiem apkārtējiem un arī sievietei pašai, jo viņa nespēj kontrolēt savu rīcību, vadās no murgainiem, realitātei neatbilstošiem apsvērumiem,” brīdina psihiatre. “Tādēļ vienīgais risinājums – pēc iespējas ātrāka nogādāšana psihiatriskajā slimnīcā. Te vairs neskatās uz to, ka mātei būtu jābaro bērns ar krūti, jābūt kontaktā ar bērnu, jo viņa psihozes iespaidā var nodarīt viņam pāri. Turklāt nav jau izpētīts, kā psihoze ietekmē mātes piena sastāvu. Piemēram, bērns taču arī kļūst raudulīgs, zīžot krūti, ja mamma ir ļoti nervoza.”
Pēcdzemdību psihozi ārstē ar medikamentiem (antipsihotiķiem, trankvilizatoriem). Psihiatra uzraudzība (regulāra ārsta apmeklēšana) nepieciešama arī kādu laiku pēc izrakstīšanās no slimnīcas.
Kā atpazīt pēcdzemdību psihozi
Pirmie simptomi, kam būtu jāpievērš uzmanība gan pašai sievietei, gan viņas tuviniekiem:
* bezmiegs,
* izteikts nemiers,
* viegla aizkaitināmība.
Kādiem simptomiem vēl būtu jāpievērš uzmanība?
* Milzīgs enerģijas pieplūdums, kāds nekad iepriekš dzīvē nav bijis. Lieliska pašsajūta, it kā nav nepieciešams miegs. Ir daudz visādu ideju, kas neļauj iemigt.
* Sajūta, ka tev pēkšņi viss ir skaidrs, it kā smadzenes būtu sākušas darboties jaunā, daudz efektīvākā veidā. Tu esi spējīga atrast pilnīgi jaunu saikni starp cilvēkiem, lietām un vietām, par kuru tev iepriekš nebija ne jausmas. Katram sīkumam tavā dzīvē pēkšņi ir īpaša nozīme.
* Tu spēj dzirdēt un/vai redzēt lietas, ko neviens no apkārtējiem nedzird un/vai neredz. Tu dzirdi “balsis” galvā, kuras tu nevari apturēt, lai ko tu arī darītu. “Balsis” komentē tavu rīcību, runā rupjības vai pavēl tev izdarīt tādas lietas, kas tev ir pilnīgi nepieņemamas. Diemžēl ir ļoti bēdīgi gadījumi, kad šīs “balsis” pavēl nogalināt bērnu, jo viņš ir, piemēram, sātana iemiesojums. Iespējams, tev liekas, ka pa radio vai TV tieši tev tiek nodota speciāla šifrēta informācija.
* Tu esi pārliecināta, ka nevienam nevar uzticēties. Esi kļuvusi aizdomīga pat pret ģimenes locekļiem un draugiem, kuriem tu iepriekš uzticējies. Tu esi pārliecināta, ka visi apkārtējie, gan draugi, gan tuvinieki, kā arī visi pārējie cilvēki vēlas kaitēt tev un tavam bērnam.
* Tu pēkšņi esi sākusi saprast, ka esi īpaši izredzēta kādas nozīmīgas misijas veikšanai, vai arī tavs bērns ir, piemēram, jaunpiedzimis Dievs.
* Tu pēkšņi esi aizmirsusi, kā izdarīt lietas, ko tu iepriekš veici bez piepūles, piemēram, aiziet līdz veikalam, uzcept pankūkas, rīkoties ar telefonu u.tml.
* Tu pēkšņi nespēj koncentrēties lasīšanai, vai skatīties TV, nesaproti izlasīto vai redzēto.
* Tev zudusi laika izjūta – laiks velkas ļoti lēni vai skrien ļoti ātri.
* Tev rodas dīvainas izjūtas, piemēram, ka priekšmeti gāžas tev virsū.
* Tu esi sastrīdējusies ar visiem apkārtējiem, sākusi konfliktēt daudz vairāk, nekā jebkad agrāk.
* Tuvinieki sākuši aizrādīt, ka kaut kas nav kārtībā ar tevi, ka tu esi pārāk dusmīga, “uzvilkta”, bēdīga vai dīvaini uzvedies. Viņi ir pamanījuši, ka tu esi izmainījusies, kļuvusi citāda, nekā biji pirms bērniņa piedzimšanas.
* Tev ir sajūta, ka tevi kontrolē kāds ārējs spēks. Šis spēks pavēl tev uzbrukt kādam. Tu jūti, ka nespēj pretoties šim spēkam, ka drīz tam pakļausies un izpildīsi to, ko tas pavēl.
* Tev ir sajūta, ka tu esi sajukusi prātā, ka kaut kas nav kārtībā ar tevi, ka vienīgā izeja ir nogalināt sevi.
Riska faktori:
* bipolāri afektīvi traucējumi pašai sievietei vai asinsradiniekiem, kad depresīvas epizodes regulāri mijas ar maniakāli pacilājošu garastāvokli,
* psihotiska epizode anamnēzē, proti, jau agrāk piedzīvota psihoze,
* psihozes asinsradiniekiem,
* pirmās dzemdības,
* paaugstināts stresa līmenis.
Kas izraisa psihozi
“Pēcdzemdību psihozi parasti saista ar hormonālajām izmaiņām pēc dzemdībām, kas izraisa emocionālas svārstības,” skaidro psihiatre.
“Liela loma ir arī iedzimtībai – ja mamma vai vecmāmiņa savulaik piedzīvojusi pēcdzemdību psihozi vai depresiju, ir risks, ka tā notiks arī ar meitu. Arī – ja kādam asinsradiniekam bijuši bipolāri afektīvie traucējumi.”
Tomēr pēcdzemdību psihoze var piemeklēt jebkuru sievieti. Viena no cilvēku spīdzināšanas metodēm ir neļaut gulēt. “Pēc dažām bezmiega diennaktīm jebkuram no mums sāksies nomoda murgi un halucinācijas. Katram cilvēkam ir sava slodzes tolerance – cik viņš spēj izturēt. Dzemdības un jaundzimušais, it īpaši, ja pa naktīm brēc un neguļ, kādai jaunajai māmiņai var izrādīties pārāk liela slodze. Ar viņu var notikt tas pats, kas ar cilvēku, kuru spīdzina, neļaujot gulēt.”