Šī raksta autore vēlējās palikt anonīma, jo nav vēl gatava runāt atklāti. Liels paldies par drosmi!
Sveiki!
Pirmkārt, man ir patiess prieks , ka beidzot ir atbalsta grupa tieši pēcdzemdību depresijas upuriem. Tas priecē un es, nedomājot, nolēmu uzrakstīt savu stāstu, jo tad, kad tas notika ar mani, likās, ka izejas nav, un, ja godīgi – es nezināju, ka tā ir pēcdzemdību depresija.Biju par tādu terminu dzirdējusi, bet ne par pieredzi, ne par to, kādi simptomi, ne kā cīnīties… Viss sākās ļoti skaisti – grūtniecība bija ideāla, jutos kā septītajās debesīs…Tajā vakarā bijām teātra izradē, kuru tik ļoti gaidīju. Emocijas, mūzika, tie gadi, tērpi… Pēc izrādes beigām, kad bija pagājusi nieka stunda, man sākās dzemdības. Biju laimīga. Nobijusies, bet laimīga. Meitiņa pieteicās mēnesi par ātru, bet tas mani neuztrauca. Uztrauca zaļie ūdeņi un tas, ka viss notika tik nežēlīgi strauji. Ātrie, ķeizars, anestēzija… Un tā es tur gulēju istabiņā ar pārgrieztu vēderu, vīrs man deva stipru melno tēju ar cukuru un mans bērns bija… Citur. Citā istabiņā, tālu no manis. Nākamā diena man ir pazudusi no atmiņas. Atceros tikai to, ka sākumā gribēju ēst. Tad vēl, acīmredzot, nebija sācies tas, kas sekoja pēc tam – dienu no dienas ēstgriba samazinājās, līdz tā pazuda pavisam. Bērns neēda, krūtis sāpēja nežēlīgi, piens nebija tik, cik vajag… Un tas turpinājās arī aizbraucot mājās… Tagad ir pagājis laiks un pamazām varu sākt par to runāt. Ieēst nevarēju neko – no visa bija slikti, raudāju vienā raudāšanā, pārmetu, ka esmu slikta māte, jo nāk miegs, jo pati nedzemdēju, jo nav piena… To visu pastiprināja pediatres apmeklējums paziņojot, ka bērns nepieņemas svarā un dzīvo badā, jo man nav piens… Tagad domāju – paldies Dievam, ka neiesāku antidepresantus…Tas droši vien pagaidām izklausās saraustīti un stilistiski nepareizi, bet vēl tagad asaras acīs to visu atceroties.Kā es rīkojos? Strādāju ar sevi. Liku sev dzīvot. Atgadināju, kas ir tas, dēļ kura līdz šim cīnījos un dzīvoju, un ko tik ļoti visus šos gadus vēlējos, un kam depresīva mamma nav vajadzīga. Vienīgais, ko vēl sev neesmu piedevusi ir tas, ka man nebija iespējas pašai savu bērniņu pilnvērtīgi barot. Klausīju visiem citiem, tikai ne sev… Bet vai varēju toreiz būt sev laba skolotāja? Diez vai…Šajā stāstā varbūt nav visi sīkumi un nianses, bet tas, ko vēlos pateikt ir – šāda lieta pastāv, tā eksistē un ir īsta. Un pati sieviete to nevar atpazīt. Izvairīties? Var, ja zin un ir informācija, ja ir kur palīdz, kur meklēt palīdzību. Tāpēc esmu priecīga, ka Jūs esat un kaut Jums izdotos pēc iespējas plašāk informēt sabiedrību par šo problēmu un tās risinājumiem!
Ar cieņu,
Es
Foto: Erik Witsoe no Unsplash