Ikvienai sievietei jau pirms dzemdībām ir priekšstats par to, kāda būs dzīve kopā ar mazulīti. Taču, kad bērniņš ir nācis pasaulē, bieži vien izrādās, ka izsapņotais neatbilst realitātei. Tas var izraisīt spēcīgu vilšanos, sajūtu – tā notiek tikai ar mani, visām pārējām māmiņām viss ir viegli un skaisti. Maldīgi priekšstati ir klupšanas akmeņi, kas nereti noved pie pēcdzemdību skumjām vai depresijas.

Mīts Nr. 1: Grūtākais, kas jāiztur, ir dzemdības. Pēc tam sāksies lielais, skaistais pēcdzemdību ATVAĻINĀJUMS.

Protams, dzemdības vienmēr ir grūts process, kas no sievietes prasa daudz spēka un izturības, taču pēc tām nekāda lielā atpūta neseko. Daža topošā māmiņa gaida pēcdzemdību atvaļinājumu ar cerību, ka beidzot varēs kārtīgi atpūsties no darba, baudīt mierpilnu divvientulību ar bērniņu. Nenojauš, ka priekšā vēl grūtāks darbs – mazulīša aprūpe –, kas nebeidzas piecos vakarā, aizverot kabineta durvis. Mazais „priekšnieks” liek strādāt virsstundas un tramda arī pa nakti.

Apzīmējums „pēcdzemdību atvaļinājums” ir nedaudz maldinošs, jo tas drīzāk ir darbs 24 stundas diennaktī. Laidusi bērniņu pasaulē, jaunā māmiņa labprāt gribētu kārtīgi izgulēties, atgūt spēkus un attapties no lielā pārdzīvojuma – dzemdībām. Taču parasti bērniņš jau uzreiz grib pie krūts un viņa tiek ierauta nebeidzamos pienākumos kā vāveres ritenī. Īpaši pirmajās nedēļās, kamēr noregulējas piena plūsma, mazais grib zīst ilgi un bieži, pat 15 reizes diennaktī, arī pa nakti. Un krūts barošana taču nav vienīgais jaunās mammas pienākums…

Tas gan nenozīmē, ka pēcdzemdību atvaļinājums sagādās vien grūtības un kreņķus. Tas arī ir ļoti skaists laiks, kad vari priecāties par savu mazulīti, viņa straujo attīstību un aizvien jaunām prasmēm.

Mīts Nr. 2: Zīdīšana ir dabisks process, kas īpašas pūles neprasa. Pieliec pie krūts un viss notiek!

Ja krūts barošana kāda iemesla dēļ neizdodas, šāds aplams uzskats liek sajusties kā sliktai, nepilnvērtīgai mammai.

Tik vienkārši – pieliec pie krūts un piens uzreiz tek straumēm – tomēr nav. Jā, krūts barošana ir dabisks process un katra māmiņa, ja vien nav kāda medicīniska traucējuma (kas ir liels retums), var barot savu bērniņu. Tomēr, lai zīdīšana izdotos veiksmīgi, ir mazliet jāpapūlas un jāzina, kā to darīt pareizi. Pirmajās trīs līdz četrās dienās pēc bērniņa piedzimšanas krūtīs veidojas pirmpiens, kas ir biezāks un koncentrētāks nekā parastais piens. Taču tā plūsma ir ļoti lēna – vien dažas piles vienā ēdienreizē, tomēr jāņem vērā, ka arī mazulīša kuņģītis sākumā ir tējkarotes lielumā. Tādēļ tas ātri tukšojas un jaundzimušais parasti prasa ēst 8 – 12 reizes diennaktī. Sākumā krūtīs parasti veidojas diezgan maz piena un tas ir pilnīgi normāli. Lai nodrošinātu bērnam pietiekamu piena daudzumu, jāzina vienkāršs likums: pieprasījums veido piedāvājumu, proti, jo biežāk mazo liek pie krūts, jo vairāk piena veidojas.

Nezinot šīs nianses, sieviete nereti nospriež, ka viņai nepietiek sava piena, lai bērnu pabarotu, un ķeras pie mākslīgā piena aizvietotāja, šaustot sevi par to, ka ir slikta mamma.

Grūtības zīdīšanā piedzīvo teju katra jaunā māmiņa, taču tās visas ir atrisināmas. Labi, ja blakus ir kāds zinošs un atbalstošs cilvēks, kas var dot padomu – varbūt vecmāte slimnīcā vai pašas mamma. Portālā www.calis.lv var atrast zīdīšanas konsultanšu telefona numurus, kuras sniedz bezmaksas palīdzību, arī ierodas pie māmiņas uz mājām.

Mīts Nr. 3: Zīdainis visu laiku gulēs gultiņā, vērsies vecākos mīlestības pilnām actiņām un laimīgi smaidīs.

Jaunās māmiņas dzīvē netrūkst arī šādu brīžu, taču nereti zīdainis skaļi brēc. Mazais cilvēks vēl neprot pateikt, ko vēlas, arī ar pirkstiņu nespēj norādīt. Raudāšana sākumā ir vienīgais veids, kā viņš var paziņot vecākiem, ka viņam kaut kas nepieciešams. Ja māmiņa uzreiz nesaprot, ko bērniņš prasa, un nespēj viņu nomierināt, tas pilnīgi noteikti nenozīmē, ka viņa ir slikta mamma. Jo raudas var nozīmēt daudz ko: esmu izsalcis; gribu sajust mammas tuvumu; esmu noguris; par karstu; par aukstu; sāp puncītis; nāk miedziņš; sūrstošs dibentiņš; nāk zobi utt. Ir vajadzīgs laiks, lai mamma iepazītu mazulīti un iemācītos ieraudzīt un saprast citus viņa raidītos signālus, kas norāda uz raudāšanas iemeslu. Piemēram, bērniņš berzē actiņas, kad grib gulēt; ja uzliekot pirkstu virs virslūpas, mazais ar lūpām stiepjas pēc tā, viņš ir izsalcis.

Mīts Nr. 4: Ikviena normāla mamma spēj gan aprūpēt bērnu, gan uzturēt perfektā kārtībā māju, gan sagaidīt vīru no darba ar siltām vakariņām.

Kad ar visu tomēr neizdodas tikt galā – un vēl vīrs papukst, ka māja ir nekārtīga – , sieviete sašļūk. Ir pārliecināta, ka citas visu pagūst bez grūtībām, tikai viņa viena tāda…

Patiesībā, īpaši pirmajos dzīves mēnešos, tas izdodas retajai, jo mazuļa aprūpe ir darbs teju 24 stundas diennaktī. Pirmajās nedēļās bērniņš parasti gan dienu, gan nakti vēlas ēst ik pēc 1 – 3 stundām. Un vēl taču ir jāaijā, jāmaina autiņbiksītes, jāmazgā, jāpārģērbj… Tīri fiziski nepietiek ne laika, ne spēka kvalitatīvi veikt vēl vienu pilnas slodzes – mājsaimnieces – darbu.

Lai pieniņš ražotos pietiekamā daudzumā, māmiņai šajā laikā ļoti nepieciešams miers. Drudžaini ķeroties te pie viena, te otra darba nekas labs nesanāks.

Skaidrs ir viens – visu pagūt izdarīt izcili nav iespējams. Tādēļ jācenšas savu ikdienu padarīt vienkāršāku un jāizvēlas prioritātes, ko paveikt ir vissvarīgāk. Pirmkārt, protams, jāparūpējas par bērniņu. Kastroļu spodrināšana un gultasveļas pletēšana var pagaidīt. Nekas ļauns nenotiks, ja ēdienreize nesastāvēs no trim ēdieniem. Var pagatavot vienkāršu maltīti, piemēram, uz ātru roku sagriezt un iemest cepeškrāsnī gaļu ar dārzeņiem.

Nevajadzētu kautrēties lūgt citiem praktisku palīdzību. Cilvēki parasti ir ļoti saprotoši un labprāt nāk talkā, vienkārši bez prasīšanas neiedomājas, ka sievietei ko vajadzētu. Vīrs var iziet ar mazo pastaigā, kamēr jaunā mamma apdara mājas darbus vai vienkārši izguļas. Kaimiņi var atvest produktus no veikala. Draudzene var palīdzēt pagatavot ēst. Atpūtusies un laimīga mamma ir ieguvums visiem, īpaši mazulītim un ģimenei.

Bieži vien māmiņa ir miega badā un pārgurusi, bet kā punkts uz „i” no darba pārrodas vīrs un pārmet: „Kāpēc nav vakariņu? Tu taču visu dienu neko nedari, tikai skaties mazo.” Tikai… Tas tiešām var iedzīt depresijā. Taču nav vērts uz vīru dusmoties. Visticamāk, viņš tiešām nesaprot, cik daudz laika un enerģijas prasa bērniņa aprūpe. Vajadzētu viņam to paskaidrot, pastāstīt par savām sajūtām, nogurumu.

Mīts Nr. 5: Bērniņa ienākšana ģimenē uzlabos attiecības ar partneri.

Diemžēl daudzi pāri pieņem lēmumu radīt bērniņu, kad viņu attiecības nonākušas strupceļā. Cer, ka mazulis tās saglābs, abus satuvinās. Patiesībā bērniņa ienākšana ģimenē ir ne tikai priecīgs notikums, bet arī nopietna krīze, jo jauno vecāku dzīvi burtiski sagriež kājām gaisā. Negulētas naktis, stress, maz laika, ko pavadīt divatā – tas viss attiecības sarežģī vēl vairāk vai pat vienam no pāra var būt pēdējais piliens pacietības kausā, kas liek pieņemt lēmumu šķirties.

Arī, ja pāra attiecībās pirms bērniņa dzimšanas viss bijis vislabākajā kārtībā, nopietnās pārmaiņas izraisa krīzi. Izsapņotās miera un laimes pilnās ģimenes idilles vietā var nākties saskarties ar nesaskaņām un strīdiem. Taču tas ir pilnīgi normāli, jo jaunajiem vecākiem vajadzīgs laiks, lai pielāgotos jaunajai situācijai un savām jaunajām – mammas un tēta – lomām.

Mīts Nr. 6: Grūtniecības laikā seksuālajā dzīve jāpiecieš šādas tādas neērtības, toties pēc tam varēs atgūt iekavēto, metoties mīlas priekos ar dubultu jaudu un neapvaldītu kaisli.

Tomēr šis „pēc tam” pirmo pusgadu bieži vien nepienāk. Mazulītis gandrīz nepārtraukti ir blakus, visbiežāk guļ vecāku gultā vai tai cieši blakus savējā. Un, kad viņš beidzot ir iemidzis, māmiņa nereti ir tik nogurusi, ka vienīgais, ko vēlas, ir kaut mazliet nosnausties. Turklāt pirmos trīs mēnešus vai pat visu zīdīšanas laiku hormonālo izmaiņu ietekmē sievietei var būt pazemināts libido jeb pavājināta vēlme mīlēties.

Tomēr tas nenozīmē, ka seksuālajai dzīvei uz pusgadu jāpārvelk krusts. Pirmos mēnešus, kamēr bērns bieži mostas ēst, visticamāk, būs jāsamierinās ar retāku mīlēšanos. Jāsaprot, ka ar šādām grūtībām sastopas teju visi jaunie vecāki, taču tās ir īslaicīgas un pārejošas. Labā ziņa – parasti jau ap trīs mēnešu vecumu bērni naktī mostas krietni retāk, dažs pat noguļ 10 līdz 12 stundas no vietas. Grūtāk ir tiem, kam gadījies negulētājs, taču arī šāds mazulītis agri vai vēlu gulēs pilnu nakti.

Mērķtiecīgi liekot bērniņu gulēt astoņos deviņos vakarā, iespējams iegūt brīvu vakaru divvientulībai.

Uzkurināt vēlmi mīlēties iespējams ar priekšspēles palīdzību – ar pieskārieniem, skūpstiem, netiešiem mājieniem, uzmanības apliecinājumiem…

Mīts Nr. 7: Sievietei, kurai piedzimis bērniņš, visu laiku jābūt laimīgai.

Un, ja parāda kādam drūmu vaigu, ļoti bieži nākas dzirdēt: „Pasmaidi! Tev jābūt laimīgai, citādi bērniņš būs nemierīgs; piens krūtīs saskābs.” Šis labi domātais padoms patiesībā ir lāča pakalpojums, jo, noliedzot un apspiežot savas izjūtas, pašsajūta pasliktinās vēl vairāk.

Realitātē aptuveni 85% sieviešu pēc bērniņa dzimšanas izjūt pēcdzemdību skumjas – raudulību, straujas un krasas garastāvokļa maiņas, piemēram, vienā mirklī no eiforiskas laimes sajūtas nonākot dziļā nelaimīgumā. Nomāktību parasti izraisa iemeslu „kokteilis”: miega bads, nogurums, stress, piena pieplūduma dēļ sāpošas krūtis, atskārsme, ka vairs nevari darīt, ko un kad gribi, jo visu laiku jāpielāgojas bērnam. Lieliska profilakse un zāles pret pēcdzemdību nomāktību ir tuvinieku emocionāls un praktisks atbalsts. Pēcdzemdību skumjas parasti pāriet divu nedēļu laikā, kad māmiņa ir saradusi ar savu jauno – mammas – lomu.

Aptuveni 20% no jaunajām māmiņām nomāktībā iestieg un nokļūst nopietnāka emocionāla traucējuma – pēcdzemdību depresijas – gūstā, kam ir daudz smagāki simptomi, tostarp nespēja mīlēt savu bērnu.

Ja pēcdzemdību periodā pārņem nomāktība, nevajadzētu izlikties, ka viss ir kārtībā. Ja gribas izraudāties, jāļauj sev vaļa! Par savām sajūtām jārunā, jārunā un vēlreiz jārunā! Ne velti pēcdzemdību depresiju dēvē par klusuma epidēmiju. Viens no tās cēloņiem ir emociju apspiešana. Protams, jāatrod cilvēks, kas uzklausa un atbalsta, nevis mudina vairāk smaidīt.

Aija Lietiņa, „36,6 ºC” žurnāliste

Raksta tapšanā palīdzēja psiholoģe Diāna Zande