‘Savam stāstam dūšojos kopš paša (Debesmannas) sākuma.
Lai arī bez vārda apakšā, bet joprojām neesmu gatava zem saviem vārdiem oficiāli palikt apakšā savu vārdu, jo zinu, ka būs cilvēki, kas mani sapratīs nepareizi.
Neteikšu, ka grūtniecība bija grūts, smags vai vēl kā savādāk apzīmējams periods, bet savu daļu sāls kopējā katlā tomēr iebēra.
Iesākums bija – opā, gadījās…Trīsdesmit gadu vecumā gadījās, jo īpaši tāpēc, ka bija izteiktas aizdomas, ka nevarēšu palikt stāvoklī, jo ar iepriekšējo draugu mums mazais nepieteicās. Ja neiztrūktu mēnešreizes, domātu, ka vispār neesmu stāvoklī – ne nelabumi mocīja, ne garastāvokļa maiņas, nekādu garšas īpašību izmaiņas, nedz vēders auga…Skrēju, gāju, darbojos uz nebēdu, lidoju pa visu Eiropu. Super! Bet nevienam neteicu, ka gaidāms mazais.
Beidzot, 23.nedēļā, stājos uzskaitē. Viss bija lieliski! Un jau pēc divām nedēļām atgriezos pie gaidāmā mazuļa tēta. Nemīlēju viņu, viņš nemīlēja mani, tikai mierīga līdzās pastāvēšana. Nepilnu nedēļu pēc ierašanās (nu jau divus gadus mīļotais vīrs) saslimu. Vidusauss iekaisums ar visām iespējamām komplikācijām – biju noraudājusies zaļi lillā! Neviens zāles nedeva, slimnīcā nelika, labi, ka vēl izrakstīja antibiotikas pilienus. Sāpes mazinājās, bet uzradās cita problēma – puse sejas bija nejūtīga – paralizēta (precīzāk -parēze). Ēdienam garšu nejutu, aci aizvērt nevarēju, mutes kaktiņš uz leju, viss nejūtīgs, dzeršana bija regulāra apliešanās, bet ēdiens pa daļai bira ārā no mutes. Un ar slimo ausi pilnībā neko nedzirdēju. Pārdzīvoju, ka bērnam būs kropla mamma. Protams, pēc diviem mēnešiem, viss bija atkal kārtībā, bet tas jau pavilka uz leju…
Tad pienāca laimīgā diena – pēc četru stundu viegla darbiņa, mazā princese bija klāt! Aiz laimes raudāju kā negudra, piedevām vēl apraudāju savu likteni! Nespēju saprast, kā mana bioloģiskā māte varēja mani vienkārši kaut kur atstāt – mazu, dažas dienas vecu mazuli…
Un pēc tam pa drusciņai visu laiku…Vairāk un vairāk…Sajutos kā nekam nederīga māte. Bija paniskas bailes, ka mazā nomirs, bet es nepamanīšu. Regulāri naktīs kontrolēju vai viņa elpo, jo īpaši tāpēc, ka mana meita bija no ilggulētājām. Tad problēma ar pienu – kaut uz galvas stāvi, bet nebija. Sāku manīt, ka vīra brāļa sieva ir dusmīga uz mani, greizsirdīga. Iesākuma tikai šķībi skatieni, dusmīgi šnācieni uz manu pusi, bet bērnu viņa regulāri mēdza gluži vienkārši, neko nesakot, no istabas paņemt. Mīļā miera labad klusēju, krāju visas negatīvās emocijas. Meitiņu nekad nesamīļoju, pabaroju, pārtinu, nomazgāju, sakopu, pēc tam gultiņā iekšā un miers. Nezināju kā to darīt, nespēju. Stulba, nespējīga un kāda vēl tur…Tad vienu dienu dāmiņai bija apsarcis dupsis. Jautāju draudzenei, kura pašai bija bērns: ‘Ko Tu ieteiktu? Ko lai uzsmērēju, lai ātrāk pārietu?’ Radiniece skaidri un gaiši visu klātbūtnē paziņoja, ka mazajai dupsis sarkans tāpēc, ka esmu SLIKTA MĀTE! Man iepletās acis, savaldījos, bet tajā pat mirklī aizskrēju uz istabu. Vīrs skrēja pakaļ, mierināja mani, ka tā neesot taisnība un ka viņa vienkārši mani ienīst, jo pašai nav savu bērnu. Tas man nebija mierinājums. Savācos, bet viņai ceļā izvairījos trāpīties. Tikko vīrs bija darbā (nedēļu prom,nedēļu mājās), es nerādījos ārā no istabas, kamēr viņa bija mājās, pēc tam pārsvarā dzīvojos pie draudzenes, mājās nākot pusnaktī, lai tikai nebūtu viņai pa kājām. Daudzi cilvēki, ar kuriem biju iepazinusies, piepeši sāka mani brīdināt, lai izvairoties un neklausoties radiniecē, jo viņai esot ļauna mēle.
Man negribējās dzīvot, jutos kā nekam nevajadzīgs atkritums. Reizēm stundām raudāju. Bieži vien ieslēdzos vannas istabā tumsā un domāju visādas muļķības. Bērnu mīlēju, bet nekad lieki rokās neņēmu, nevienas bučas, nekā…Tikai minimālā programma jūtu ziņā. Mazā auga, sāka augt arī manas dusmas. Reizēm varēju sabrēkt, lai arī nezināju pat īsti iemeslu, naids bija pret visu pasauli. Sāku nobaroties, jo nevis ēdu normāli, bet knakstījos ap jogurtiem, kūkām un šokolādēm. Gandrīz katru dienu biju nomākta, kā iedzīta stūrī.
Un tā divarpus garus gadus…Lēnām sāku meklēt izeju. Aizbraucu pie draudzenes, kurai ir attiecīga izglītība (strādā ar psihiski slimiem cilvēkiem), izrunājāmies…Ieteica, lai aizejot pie psihologa parunāties, bet nevajadzēja psihologu! Atbrauca pie manis viena no manām draudzenēm, nostrādāja pamatīgu “garadarbu” – apvainojot mani līdz sirds dziļumiem, bet tas spēriens pa “pēcpusi” lika man attapties! Izlēmu, ka viņai un visai pasaulei pierādīšu, ka es neesmu kaut kāds kājslauķis, kuru var izmantot un pēc tam aizspert pa gaisu!
Pateicu, ka vispirms mīlēšu sevi! Man jau bija daži paziņas teikuši, ka vispirms jāmīl pašam sevi, bet es to uzskatīju par egoismu! Iemācījos izrādīt savas jūtas bērnam, arī vīram…Viegli tas nebija, bet jo dienas, jo vieglāk. Pa drusciņai, pa kriksītim. Protams, reizēm izspraucas kāds īlēns no maisa ,bet tas vairs nav tik traki kā bija. Daudz iemācījos pagājušajā pavasarī -savas dzīves visbriesmīgākjā dienā, kad piedzima mans dēliņš…Klusums…Un nekā cita…Cik dienas viņš jau bija miris manā vēderā – nezinu…Sapratu, cik esmu laimīga, ka manai meitiņai viss ir kārtībā, ka man viņa ir!’
S.