Brīdī, kad piedzima Anglijā dzīvojošās latvietes Ivetas Parravani tik ļoti gaidītais mazulis, pēc smagām dzemdībām viņa sevī juta tikai tukšumu. Ne kripatas no prieka vai mīlestības pret trauslo dzīvībiņu. Bezspēcīga, izmisusi un nesaprazdama, kas ar viņu notiek, Iveta dzīvoja ik dienu līdz brīdim, kad sastapās ar realitāti. Tas izrādījās atvieglojums – beidzot uzzināt, ka viņai ir pēcdzemdību depresija. Jo nu viņa zināja, kā sauc pretinieku.

Šobrīd, kad līdz Ivetas dēla Oskara piektajai dzimšanas dienai atlicis vien pāris mēnešu, Iveta par pārdzīvoto var runāt krietni mierīgāk. Lai gan joprojām balss brīžiem ietrīcas un acīs sariešas asaras. Nonākt depresijas valgos bija neizstāstāmi smagi, tas laupīja gan realitātes sajūtu, gan vēlmi dzīvot. Taču visvairāk nomāca neziņa par to, kas ir noticis. Kāpēc tik ļoti gaidītais pēkšņi kļuvis negribēts? Šis ir stindzinošs stāsts, bezgala reāls un arī pamācošs. Pamācošs tiem, kuri jaunajām māmiņām ir blakus ik dienu. Tiem, kuri depresiju joprojām uzskata par slinkumu. Bet visvairāk tiem, kuri ir blakus sievietei vienā no viņas dzīves svarīgākajiem brīžiem – dzemdībās.

Ļoti gaidīts mazulis

Iveta ar savu vīru Gariju bija kopā jau sešus gadus, kad saprata, ka abi ir gatavi ģimenes pieaugumam. „Man bija 32 gadi. Karjera jau nostabilizējusies. Esmu programmu plānotāja kabeļtelevīzijā Anglijā, tobrīd strādāju „Discovery” kanālā. Bija visi priekšnoteikumi, lai mūsu dzīvē ienāktu mazulis.” Oskars pieteicās ļoti ātri, it kā būtu gaidījis savu vecāku lēmumu, ka pienācis īstais brīdis viņam ienākt šajā pasaulē. Sarunas laikā Iveta vairākkārt atkārto, ka Oskars bija ļoti gaidīts mazulis. Ļoti! „Visu grūtniecības laiku burtiski lidoju, biju septītajās debesīs. Tas bija viens no laimīgākajiem periodiem manā dzīvē, otru tādu neatceros. Toreiz it nekas mani nespēja tracināt. Biju pārņemta ar domu, ka man būs mazulis. Jā, bija fiziski grūti, it īpaši pēdējā grūtniecības mēnesī, bet tas nemainīja to, ka man ļoti patika būt stāvoklī,” savu stāstu Iveta sāk gluži kā pasakas ievadu. Diemžēl turpinājums nebija tik saulains kā deviņi gaidīšanas mēneši.

Tev jāspēj piedzemdēt!

Dzemdības sākās divas nedēļas pirms plānotā laika. Iveta bija devusies dekrēta atvaļinājumā, bet Londonas brīvdienu burvību izbaudīja vien pāris nedēļu. „Tā bija ceturtdienas nakts, kad nogāja ūdeņi. Vīrs aizveda mani uz slimnīcu, bet, tā kā dzemde nebija pietiekami atvērusies, mani sūtīja atpakaļ uz mājām. Aizbraucām, es izturēju vēl trīs vai četras stundas, un, tā kā kontrakcijas bija ik pēc minūtes, devāmies atpakaļ uz slimnīcu. Dzemdes atvērums joprojām bija tikai trīs centimetri, ārsts pateica – jūs nedzemdēsiet vēl ilgi, brauciet mājās. Slimnīcā mani neņēma, apgalvojot, ka nav brīvu gultu.” Sāpes bija tik lielas, ka gan viņa pati, gan vīrs saprata – doties uz mājām ir bezjēdzīgi. Vajadzības gadījumā atkal nokļūt slimnīcā pietiekami ātri varētu būt neiespējami. Tāpēc viņi palika viesnīcā, kas atradās turpat blakus slimnīcai. „Sēdēju viesnīcas numuriņā vannā aptuveni piecas stundas cerībā, ka ūdens relaksēs un mazinās sāpes. Pa to laiku pie manis atbrauca draudzene Kerija. Atceros, stāstīju viņai, ka gribu spiest puiku ārā. Kerija reaģēja nekavējoties un teica, ka dodamies uz slimnīcu. Tobrīd pati biju tik ļoti sāpju nomocīta, ka nevienu lēmumu pieņemt vairs nespēju. Skatījos uz vīru, kurš sēdēja, galvu nodūris, apjucis un nesaprazdams, ko lai saka un dara.” Kerija rīkojās ātri – viņa nogādāja Ivetu slimnīcā un pateica ārstam kategorisku „nē”, kad, izmeklējot Ivetu, viņš sāpju izmocīto sievieti atkal sūtīja mājās. Bija jau piektdienas vakars. „Es viņu nekur nevedīšu. Paskatieties, pēc kā viņa izskatās!” Iveta atkārto toreiz Kerijas teiktos vārdus. „Mani paturēja slimnīcā un visu nakti deva pretsāpju līdzekļus un smieklu gāzi, kas jāelpo kontrakciju laikā, lai mazinātu sāpes.” Iveta turpināja mocīties, ārsti neizpratnē plātīja rokas, jo dzemde joprojām nebija atvērusies pietiekami, lai bērns varētu ieraudzīt šo pasauli. Viņa atceras skatienus un vārdus, kurus dzirdēja šo šausmīgo stundu laikā. Tie vēstīja, ka sievietei ar viņas nebūt ne trauslo augumu jāspēj piedzemdēt. Taču viņa to nevarēja. Arī tad, kad bija saņēmusi epidurālo anestēziju un sākās dzemdību stimulācija. Oskars nevarēja piedzimt, un zēnam apstājās sirds. „Es nebiju ne gulējusi, ne ēdusi. Nevarēju arī pakustēties, jo anestēzijas dēļ ķermeņa lejasdaļa bija nejutīga. Kad bērnam apstājās sirds, vecmāte mani grozīja, lai pakustinātu Oskaru un viņa sirds atsāktu strādāt.” Tas notika trīs reizes. Trīs reizes mazā zēna sirds apstājās, un savās domās Iveta no mazuļa jau bija atvadījusies. „Nav lemts,” viņa pie sevis vairākkārt noteica. Ko Iveta tobrīd juta? „Tikai bezspēcību. Milzīgu bezspēcību.”

No ceturtdienas nakts līdz svētdienas rītam

Bija pagājušas 48 stundas, dzemdes atvērums joprojām bija nieka četri centimetri, Oskara sirds bija apstājusies un atsākusi pukstēt trīs reizes, kad ārsts Ivetai uzdeva jautājumu – vai jūs apsverat domu par ķeizargriezienu? „Nespēju pateikt neko, arī mans vīrs ne, bet Kerija asi atbildēja – te vairs nav runa par apsvēršanu, viņai ir vajadzīgs „ķeizars”.” Kāpēc tas netika darīts ātrāk? Iveta stāsta, ka Anglijā tikt pie plānota ķeizargrieziena ir ārkārtīgi grūti, nepieciešams ārstu komisijas atzinums, lai tas būtu iespējams. Savukārt maksas ķeizargrieziens ir teju nesamaksājams – tas maksā 15 000 mārciņu. Ivetu gatavoja operācijai, bet arī tā nevarēja notikt uzreiz, tiklīdz bija pieņemts lēmums par ķeizargriezienu. „Oskars gulēja man uz diafragmas, un es nevarēju paelpot. Lai gan bija parādījusies neliela cerība, ka šīs mocības beigsies, tobrīd man šķita – viss, tās ir beigas, es savu bērnu neredzēšu un arī pati aiziešu bojā. Šo sajūtu vēl paspilgtināja operāciju zāles spilgtās gaismas. Bet man iedeva elpot skābekli un operācija notika veiksmīgi. Dzemdības sākās ceturtdienas naktī, Oskars piedzima svētdienas rītā. Pēc šīm garajām, sāpju pilnajām stundām, viņu ieraugot un paņemot rokās, manī bija milzīgs tukšums. Esmu lasījusi stāstus par sievietēm, kuras aiz prieka raud, pirmoreiz ieraugot savu bērnu. Manī nebija nekā. Joprojām jutu sāpes, manī joprojām bija pārliecība, ka viņš nedzīvos. Skatījos uz Oskaru – viņš bija dzeltens, galviņa saspiesta. Biju no viņa atvadījusies jau četras reizes – trīsreiz, kad Oskaram apstājās sirds, un ceturto reizi pirms operācijas.” Atceroties savas domas pirms dzemdībām, Iveta teic: „Es biju gatavojusies dzemdībām, zināju, ka sāpes var ilgt vairākas stundas. Tajā pašā laikā zināju arī to, ka gan manai mammai, gan abām māsām bērni dzimuši ļoti viegli, – kad nogāja ūdeņi, viņas knapi paspēja aizbraukt uz slimnīcu un bērns izsprāga ārā kā šampanieša korķis. Protams, arī man tā gribējās, bet biju gatava, ka process var būt ilgāks. Tomēr kam tādam nebiju gatava.” Tam, kāpēc dzemdības bija tik grūtas un faktiski neiespējamas, Iveta guva apstiprinājumu uzreiz pēc ķeizargrieziena operācijas. „Kad man pirmoreiz iedeva Oskaru, daktere pateica, ka man ir tik mazs iegurņa kauls, ka pati dabīgi dzemdēt nemaz nevaru. Un tas netika izmērīts, lai gan sonogrāfijā to var izdarīt.”

Vai tā bija zīme?

Ļoti garas 48 stundas, kas piepildītas ar sāpēm, neziņu, apjukumu un bezpalīdzību, bija nobruģējušas ceļu pēcdzemdību depresijai. Tagad, kad pagājuši teju pieci gadi, Iveta domā, ka no emocionālās bedres, kurā viņa iekrita pēc dzemdībām, viņu varēja pasargāt vaļsirdīga saruna ar ārstu. „Ja pie manis pēc dzemdībām būtu atnācis ārsts, izrunātos un atzītu, ka kļūdījies, jo neizmērīja bērna galviņas lielumu un iegurņa kaulu, ja man būtu pateikts, ka ar mani viss ir kārtībā, ka Oskara dzīvībai briesmas vairs nedraud, es domāju, ka neiekristu tik dziļā bedrē vai arī būtu to izsāpējusi daudz ātrāk.” Tomēr tas nenotika. Pēc operācijas Iveta un Oskars tika aizvesti uz palātu, kur palika divi vien. Nogurums un pārciestās šausmas darīja savu. „Skatījos uz dēlu un jutu paniskas bailes. Teicu sev, ka nedrīkstu viņam emocionāli pieķerties, jo manā galvā bija doma – viņš nevarēja piedzimt, viņa sirds trīsreiz apstājās, un tā ir zīme, ka viņam jāaiziet.” Tas nepārgāja. Šīs izjūtas neizgaisa arī tad, kad Iveta izgulējās un fiziski atguvās no pārciestā. „Protams, es rūpējos par viņu, baroju, ģērbu, auklēju, bet visu laiku manī bija vēlme būt no Oskara pēc iespējas tālāk. Negribēju būt tuvumā. Man joprojām bija bail no brīža, kad viņa vairs nebūs. Naktīs cēlos, bakstīju dēlu, lai pārbaudītu, vai viņš vēl elpo. Sēdēju blakus šūpulītim un raudāju. Raudāju arī tad, kad to darīja Oskars, jo mani tas tracināja. Kad vakaros no darba mājās pārnāca vīrs, visas rūpes par bērnu uzvēlu viņam.” Ivetai nebija ne mazākās nojausmas, kas ar viņu notiek. „Jā, es zināju, ka ir tāda pēcdzemdību depresija, bet man nebija ne mazāko ideju, kā tā izpaužas un ka tā var attiekties uz mani.” Arī viņas vīram nebija iespēju par to pat iedomāties, jo savus pārdzīvojumus, bailes un vainas izjūtu, ko Iveta piedzīvoja diendienā, viņa no vistuvākā cilvēka slēpa. To nezināja arī viņas ģimene Latvijā. „Nevienam nestāstīju. Mēs ģimenē nebijām audzināti runāt par savām jūtām. Tagad es to mācos. Un kā es varēju kādam pateikt, ka nemīlu savu bērnu? Tagad domāju, ka tā nemaz nebija taisnība, ka dziļi sevī zināju, ka mīlu Oskaru. Protams, es viņu mīlēju. Tikai tobrīd man bija vieglāk sev iestāstīt, ka nemīlu, jo, ja viņš nomirtu, man būtu vieglāk to pārdzīvot. Tieši tik greiza bija domāšana, ko man piespēlēja pēcdzemdību depresija.”

Krūts barošana un lāča pakalpojums

Smagas dzemdības un ārstu attieksme nebija vienīgais iemesls, kas Ivetu iedzina pēcdzemdību depresijā. Viņa min vēl divus būtiskus faktorus, kas veicināja ieslīgšanu šajā purvā. „Man nebija pietiekami daudz piena. Protams, es biju lasījusi gana daudz informācijas par to, cik svarīgi bērnu barot ar krūti, un nenoliedzu to. Taču ir situācijas, kad apgalvojumi, ka mātes pienam nav alternatīvu un katrai sievietei ir piens, dzen izmisumā. Es tik ļoti centos, lai man piens būtu, bet nekā… Ja sieviete ir stresā un nepietiekami atpūtusies, viņai vienkārši nav piena. Diemžēl pārliecinoši es varu to pateikt tikai tagad, tāpat nekautrējos paust savu negatīvo nostāju pret krūts barošanas aktīvistiem, jo esmu piedzīvojusi, kā tas spēj iedzīt depresijā. Manā dzīvē tas bija viens no būtiskiem pakāpieniem uz leju, aizvien dziļākā tumsā. Oskars bija ļoti ēdelīgs puika, gandrīz visu laiku dzīvoja man pie krūts, bet es redzēju, ka viņš nav paēdis. Tas man uzdzina stresu un domu – kas es par mammu, ja pat savu bērnu nevaru pabarot? Biju spiesta viņu pārtraukt barot ar krūti septiņu nedēļu vecumā.” Lāča pakalpojumu Ivetai izdarīja arī viņas pašas lēmums pēc Oskara nākšanas pasaulē uz dažiem mēnešiem atgriezties Latvijā pie savas ģimenes, kas palīdzētu viņai, auklējot pirmo mazuli. „Par to, ka pirms atgriešanās darbā dzīvošu Latvijā, mēs ar vīru bijām vienojušies jau iepriekš. Bija plānots, ka viņš regulāri brauks mūs apciemot. Domāju, ka tas vēl vairāk veicināja pēcdzemdību depresiju. Kad Oskaram bija sešas nedēļas, es atbraucu uz Latviju.” Iveta ar Oskaru apmetās savu vecāku mājās Kuldīgas pusē. Diendienā ar mazdēlu kopā varēja būt viņa vecvecāki, bet vakaros un brīvdienās krustdēla auklēšanā aktīvi iesaistījās Ivetas māsa Mārīte. „Atceros, ka reizēm vēroju Mārīti, kad viņa Oskaru baroja, mazgāja, mainīja pamperus, gāja pastaigāties, un domāju – ārprāts, kā viņa var tā mīlēt manu bērnu? Man bija tik žēl, ka es pati viņam nevaru to dot. Oskaram bija daudz aukļu, un man tas deva iespēju aizvien vairāk slīgt depresijā. Kamēr mani tuvinieki auklēja Oskaru, augšistabā gulēju, galvu spilvenā paslēpusi, un domāju – kaut es varētu aizmigt un nepamosties. Ar šādu domu katru vakaru gāju gulēt. Jo bija šausmīgi smagi. Nezināju, kā tikt galā. Nezināju, kas ar mani notiek. Un kā gan kādam var pateikt – es gribu nomirt? Nav taču iemesla. Man ir ļoti labs vīrs, vesels bērns, brīnišķīga ģimene, tuvas māsas. Kā lai pasaka, ka man ir paniskas bailes palikt divatā ar savu bērnu? Absurds. Un tad vēl šausmīgais kauns, ka esmu izgāzusies kā māte. Katrai māsai pa diviem bērniem, mana mamma izaudzinājusi septiņus. Man ir pirmais, un es netieku galā. Kauns iekšā pilnīgi dedzināja. Visa tā idille, kas tiek apkārt uzburta, – mājai jābūt sakārtotai, tev jābūt smaidīgai un laimīgai, bērnam apmierinātam un mammas pienu paēdušam. Man no tā nebija nekā. Ne tuvu. Es biju izgāzusies ne vien kā māte, bet arī kā sieva un sieviete.” Ivetas tuvinieki joprojām neko pat nenojauta par viņas smagajiem pārdzīvojumiem. Māsa Līga, kura piedalās intervijā, teic, ka, no malas skatoties, nekas par to neliecināja. „Mēs redzējām, ka Iveta mīl savu bērnu, viņa vienmēr smaidīja, kad bija kopā ar Oskaru. Un par kādu rūpju novelšanu uz citiem te vispār varēja būt runa? Tas Ivetai nemaz nebija jādara. Mūsu ģimenē bija parādījies vēl viens zīdainis. Un visi, kas ienāca mājās, uzreiz gāja pie Oskara. Visi gribēja būt ar viņu. Nevienam nešķita, ka Oskars varētu Ivetai traucēt. Tieši otrādi: brīžiem šķita, ka Iveta pateiks – lieciet viņam mieru, es pati gribu auklēt savu bērnu.” To noklausījusies, Iveta māj ar galvu un teic, ka smaidīšana cilvēkos un izlikšanās, ka viss kārtībā, ir ļoti raksturīga pēcdzemdību depresijas pacientēm. To viņa tagad zinot pilnīgi droši. „Izejot no mājas, viņas uzliek masku.”

Uz laulības gruvešiem

Ivetas vīrs brauca ciemos – sākumā reizi divās nedēļās, kā viņi bija vienoju- šies. Vēlāk viņš ieradās aizvien retāk, jo Iveta allaž izdomāja kādu iemeslu, kāpēc viņam nevajadzētu braukt. „Viņam bija ļoti smagi. Vīrs man vaicāja, kas notiek. Atbildēju, ka esmu pārgurusi. Mēs attālinājāmies. Pēc sešiem mēnešiem, kad kopā ar Oskaru un māsu atgriezos Londonā, mūsu attiecības sāka irt. Vīrs juta, ka es viņu atstumju. Māsa, kura bija atbraukusi līdzi, lai palīdzētu auklēt Oskaru, kad atgriezīšos darbā, neko nenojauta. Ar vīru runājām par šķiršanos. Kādu vakaru pateicu: „Vairs nevaru izturēt, mēs šķiramies, es kravāju mantas un braucu prom, dēlu tu vairs neredzēsi.” Nākamajā dienā aizbraucu uz darbu un saņēmu no māsas īsziņu ar jautājumu: „Kas notiek? Kāpēc Garijs raud?” Tas man bija kā klikšķis – es pieteicos vizītē pie ģimenes ārsta. Ārsta kabinetā beidzot sāku runāt par savām izjūtām un histēriski raudāt. Bija pagājuši 11 mēneši kopš Oskara dzimšanas. Ārsts klausījās, lika aizpildīt Edinburgas skalu, pēc kuras nosaka, vai ir depresija un cik nopietna. Šajā testā var savākt 30 punktu, man bija 24. Ārsts pateica – tev ir pēcdzemdību depresija, steidzami jāsāk lietot zāles. Tieši tik vienkārši. Es biju mocījusies 11 mēnešu, nezinot, kas ar mani notiek, bet atbilde bija tik vienkārša. Ārsts izrakstīja antidepresantus. Savā ziņā man bija atvieglojums – beidzot zinu, kas ar mani notiek. Taču doma, ka man ir depresija, bija šausminoša un lika kaunēties. Vīram uzreiz pateicu, kas man kaiš, tuvinieki to uzzināja pēc dažiem mēnešiem. Tas ir paradoksāli, bet šī diagnoze savā ziņā izglāba mūsu laulību. Man ir lielisks vīrs. Viņš nekad mani nav nosodījis. Arī tad, kad pret viņu izturējos kā pret pēdējo lupatu, viņš vienmēr ir bijis mīlošs, atbalstošs, pacietīgs. Viņam, tāpat kā man, nebija izpratnes par to, kas ir depresija. Viņš meklēja internetā rakstus, lai saprastu, kas tas ir, kā var man palīdzēt. Vīrs bija mans vislielākais atbalsts. Viņš nekad neteica – tu to uzvarēsi. No pašas pirmās dienas viņš teica: „Depresiju mēs uzveiksim kopā. Tev tas nav jādara vienai.”

Sastiķēt sevi kopā

Iveta cītīgi dzēra zāles un ar katru dienu jutās aizvien labāk. Pamazām sāka atgriezties gan realitātes sajūta, gan dzīvesprieks. Anglijas medicīnas sistēma paredzēja, ka viņai par savām izjūtām jāiet runāties ar sociālo darbinieku. Bija plānotas astoņas vizītes, tās visas Iveta arī apmeklēja. „Biju dzērusi zāles sešus mēnešus, kad izdomāju, ka esmu vesela. Aizgāju pie ģimenes ārsta un teicu – depresijas man vairs nav, es smaidu un priecājos. Ģimenes ārsts man atļāva vairs nelietot zāles. Taču tā bija kļūda. Es kritu atpakaļ, turklāt vēl smagāk. Pēc neilga laika kļuvu raudulīga, atgriezās domas par nāvi. Bija dubultsmagi, jo šķita, ka esmu to uzvarējusi. Tagad man ir skaidrs, ka pie pirmajām pazīmēm, kas liecina, ka ir kļuvis labāk, nedrīkst uz savu galvu pārstāt lietot zāles. Depresija ir viltīga.” Dažkārt dzīvē gadās nelaimes, kurās iespējams saskatīt arī labo. Tā notika ar Ivetu. Viņa nokrita un tika pie smadzeņu satricinājuma. „Man ļoti ilgi sāpēja galva. Ārstējos pie neirologa, kuram biju teikusi, ka esmu slimojusi ar pēcdzemdību depresiju, un kādā vizītē viņš man ieteica aiziet pie psihiatra. Šoreiz diagnoze bija vēl nopietnāka – smaga depresija un posttraumatiskais stresa sindroms, jo vēl aizvien nebiju tikusi pāri traumatiskajām dzemdībām. Oskaram bija jau vairāk nekā divi gadi, bet neapzināti viņu vainoju pie tā, ka man bija tik grūti. Tad sākās mans ilgais ceļš, kura laikā stiķēju sevi pa gabaliņam atkal kopā. Tas ir ļoti smags process. Bija jāiet cauri visam, ko tik ļoti biju centusies aizmirst. Burtiski jāuzplēš.” Terapija bija garš un ilgstošs process, kura laikā Iveta vēlreiz pati uz savu galvu izdomāja, ka pārtrauks lietot antidepresantus, lai gan psihiatrs iebilda, ka viņa tam vēl nav gatava. Viņa nepaklausīja un pēc kāda laika atkal bija spiesta atgriezties ārsta kabinetā. Ar divām mācībām bija pietiekami, lai ārstam klausītu uz vārda. „Pirms dažiem mēnešiem psihiatrs pateica – ar tevi viss ir labi, vari pie manis vairs nenākt. Zāles nedzeru jau trīs mēnešus. Ir ļoti bail, jo savā ziņā tās bija kā drošības spilvens. Taču es ceru, ka trešoreiz atpakaļ nekritīšu. Turklāt man ir vienošanās ar dakteri – ja uznāk grūtsirdība, varu šad tad aiziet pie viņa aprunāties.”

Depresiju var uzvarēt

„Oskaram janvārī būs pieci gadi. Šobrīd no sirds varu savam dēlam teikt, ka viņu mīlu. Un tiešām arī to jūtu. Zinu, ka man ar sevi būs jāstrādā vēl ilgi, iespējams, visu atlikušo mūžu. Joprojām dzīvoju ar lielu vainas apziņu par to, ko esmu nodarījusi savam bērnam. Ka negāju pie ārsta agrāk. Ar raudāšanu un izvairīšanos esmu viņam laupījusi daļu no viņa uzaugšanas laika kopā ar mammu. Man gan, uz viņu skatoties, gribas ticēt, ka viņam tas nav nodarījis pāri. Esmu ar viņu par to runājusi. Nopirku arī bērniem domātu grāmatu par to, kā jūtas mamma, ja viņai ir pēcdzemdību depresija. Zinu, ka vienmēr ar savu dēlu runāšu atklāti, lai nebūtu nepateiktā.” Atklātības trūkums jautājumā par pēcdzemdību depresiju ir viens no lielākajiem klupšanas akmeņiem tāpat kā informācijas trūkums. „Kad man atklāja depresiju, ļoti gribēju par to ar kādu runāt, turklāt latviski. Tāpēc sava egoisma pēc izveidoju vispirms vienu un pēc tam vēl trīs atbalsta grupas interneta portālos draugiem.lv, calis.lv, maminuklubs.lv un facebook.com. Forumos sarunājos ar pārējām sievietēm un mēs balstījām cita citu. Grupas joprojām darbojas. Kad man kļuva labāk, sievietes mani mudināja izveidot biedrību. Tā tapa sabiedriskā labuma organizācija „Debesmanna”, ko var atrast arī internetā (www. debesmanna.com). Šobrīd Rīgā pieejama arī bezmaksas klātienes atbalsta grupa, kuru vada psiholoģe un kurā aicinātas sievietes ar pēcdzemdību depresiju. Informāciju par grupu var atrast mājaslapā. Kāpēc es to daru? Gribu pateikt sievietēm, ka jāreaģē uzreiz, nevajag naivi cerēt, ka paliks labāk, kad mazais paaugsies. Man gribas, lai citi mācās no manām kļūdām. Depresiju var uzvarēt. Un, jo agrāk tu sāc, jo agrāk tas notiek. Un vajag uzstādīt sev mērķi. Kad sāku iet terapijā, man bija vajadzīgs mērķis un es pieteicos pirmajam pusmaratonam. Nekad ar sportu neesmu bijusi uz „tu”, tāpēc skrēju, bimbādama un sakostiem zobiem. Man riebās skriet. Taču tā nāca ārā visas sliktās emocijas. Joprojām skrienu 2–3 reizes nedēļā. Nu jau esmu noskrējusi trīs pusmaratonus, vairākus „desmitniekus”. Skrējām arī ar „Debesmannas” komandu – pēcdzemdību depresijas meitenēm ar krekliņiem, uz kuriem rakstīts „Par pēcdzemdību depresiju nav jākaunas”. Par to nedrīkst kaunēties. Kauns dedzina no iekšienes, tas ierobežo un ieved strupceļā. Bet no depresijas ir izeja.”

Avots: žurnāls ”Veselība” 2014.gada decembris

Teksts: Solvita Velde

Foto: Ben Blennerhassett no Unsplash