Raksti

Kopā pavadot 4 gadus, mēs ar draugu sākām aizdomāties par kopīgu mazuli. Pareizāk sakot, par mazuli aizdomāties sāku es, bet ar laiku draugs manu domu akceptēja.

Izrunājot visus par un pret, sākām procesu pie mazuļa radīšanas.

Manis ilgi gaidītais brīnums pieteicās pēc gada mēģinājuma, bet pēc 12. nedēļas mazuli pazaudējām. Sāpe bija liela, bet es nepadevos. Pēc 3 mēnešiem atsākām ceļu pie mazā radīšanas. Es ļoti gribēju kļūt par mammu. Dievs manu lūgumu uzklausīja un es otro reizi paliku stāvoklī. Šoreiz es biju daudz piesardzīgāka un darīju visu, lai nepazaudētu šo bērniņu. Grūtniecība nenoritēja bez asarām, jo bija dažnedažādas problēmas, bet nu, mazais sveiks un vesels piedzima 42. nedēļā.

Dzemdības ilga 6 stundas. Liekas – kas tas ir 6 stundas, bet es biju nomocījusies tā, ka pirmie vārdi ieraugot mazo – fū, beidzot vairs nesāpēs. Man negribējās raudāt, negribējās mazo bučot, galvenais bija, ka sāpes ir prom.

Pēc dažām stundām mazo Raivo atnesa man uz palātu un varējām viens ar otru iepazīt tuvāk. Man likā, kas viņš tik maziņš, neaizsargāts, bet manī neradās, tā saucamā, mātes mīlestība. Jā, es sapratu, ka man tagad ir kāds par ko parūpēties, par ko gādāt, bet tas arī viss.

Pēc 3 dienām nokļuvām mājās no slimnīcas un varu teikt, ka tikai mājās sākās īstā pierīvēšanās vienam pie otra. Liels atbalsts pirmo mēnesi bija tas, ka mazā tētis bija ar mums mājās, jo viņš bija paņēmis atvaļinājumu.

Emocijas, kas manī valdīja pēc dzemdībām bija divējādas: no vienas puses laime, no otras – skumjas, jo sāku apjaust, ka vairs nekur kādu laiku netikšu, ka man vajag pakārtoties viņam, naktīs vairs nevarēšu normāli izgulēties.

Šo pirmo mēnesi mazo paskatījās arī tētis, lai es varētu iet ārā, lai izvēdinātu galvu. Lielākais murgs sākās tad, kad mazā tētis atgriezās darbā un mēs ar mazo palikām mājās divatā.

Tās bija šausmas, jo mazais niķojās, raudāja un es nesapratu no kā. Brīžiem likās, labāk ka viņa nebūtu, ka esmu slikta māte par to, ka ko tādu atļāvos domāt un par to, ka nevaru viņu izprast, lai zinātu kas viņam kaišs.

Lielākais lūzums bija, kad mazajam bija 5 mēneši. Nervi vairs man neturēja un brīdī, kad mazais jau bija nobļāvis stundu, es viņam uzšāvu ar roku pa dupsi, lai viņš tikai apklustu. Protams, ka viņš sāka raudāt vairāk. Šo incidentu es sev nevaru piedot vēl šodien, jo tai momentā es viņa priekšā biju tik vāja, ka izmisumā spēru šo soli.

Savas emocijas es slēpu no visiem, jo bija bail, ka mani nosodīs un teiks cik es esmu slikta.

Līdz 1 gada vecumam es mazo nevarēju nosaukt par dēlu, es nevarēju pateikt, ka mīlu viņu. Manī nebija šo emociju pret viņu, vēl joprojām es viņu uztvēru tā, ka man viņš ir, man par viņu jārūpējas. Savu vainu par šo visu es centos izpirkt lietās, mantās, apģērbā, gardumos. Manam bērnam nekad nekā nav trūcis, viņš vienmēr tiek pie visa labākā.

Es nemācēju sevī saskatīt māti un nemāku to izdarīt pat tagad, kad viņam jau ir 2 gadi. Tikai šai vecumā es varu pateikt – jā, es savu bērnu mīlu un šad tad nosaukt par dēlu, bet vēl joprojām ir dienas, kad es uz bērnu dusmojos, baros un nemāku viņu pieņemt.

Tagad viņam ir sākušies 2 gadnieku niķi, kas prasa no manis vēl lielāku pacietību. Es zinu, ka reiz pienāks dienas, kad viss mainīsies, un es tiešām savam dēlam kļūšu par labu mammu, bet līdz šai dienai man ļoti daudz jāstrādā ar sevi.

Es nezinu vai tā man ir pēcdzemdību krīze, vai vienkārši es nemāku tikt galā ar sevi. Es varu pateikt, ka es saprotu to, ka mans mazais brīnums nav ne pie kā vainīgs, vainīga esmu tikai es. Es esmu mamma un man jāmāk līdzsvarot savu iekšējo pasauli tā, lai mans bērns neciestu.  Savukārt, lai es būtu līdzsvarā ar sevi, man ir jāatrod sevi, bet līdz tam ir tāls ceļš ejams.

Ceru, ka  sadarbībā ar Debesmmanas palīdzību es spēšu saprast to, cik labi ir būt mammai.

Šeit ir manas metodes, kā es cīnos ar šīm emocijām:

  • Cenšos laiku atrast arī sev (ieet vannā, aiziet uz veikalu, frizētavu, darīt to, kas man sagādā prieku).
  • Vairāk runāt par savām izjūtām, beidzot arī mazā tētis sāk manī ieklausīties un palīdzēt.
  • Cenšos pieņemt savu bērnu un rast izskaidrojumu visām viņa negatīvajām emocijām.
  • Esmu atsākusi skriet, kas ir labs veids atslēgt visas savas emocijas un domas.
  • Gribu atsākt arī mācības, gribu darīt ko tādu, kas mani nodarbinās un neļaus vairs domāt sliktas domas.
  • Cenšos beidzot audzināt savu bērnu, jo līdz šim viņš dzīvoja pašplūsmā.
Share on facebook
Facebook
Share on twitter
Twitter

Citi raksti

Panikas lēkmes

Noderīgi padomi un ieteikumi panikas upuru draugiem un tuviniekiem Ko apkārtējie var darīt, lai atvieglotu panikas upura ikdienu un sekmētu atveseļošanos? Kāpnes uz pagrabu Mēs visi ejam pa dzīvi, nezinot,

Lasīt vairāk
23. februāris, 2021

Atbalsts, ko viens otram spēj sniegt bērni, ir milzīgs spēks

Sabiedrība mainās, un bērni vairs nav nepieciešamība, lai izdzīvotu un uzturētu saimniecību, LV portālam secina psihoterapeite DIĀNA ZANDE. Ar Diānu Zandi sarunājas Edīte Brikmane. Ja agrāk bērni bija nepieciešamība, tad tagad izvēle

Lasīt vairāk
31. marts, 2021

Par problēmu – perinatālā depresija

Diāna Zande (dr.psych.), SIA „Diānas Zandes psihologu prakse” +371 29266007 Vai tikai laime? Laiks, kuru tradicionāli uzskata par vienu no laimīgākajiem un piepildītākajiem ģimenes dzīvē – mazuļa gaidīšana, piedzimšana un zīdaiņa vecums

Lasīt vairāk
31. marts, 2021

Kā Tev patiešām klājas? Nezinu.. Grūti pateikt.. Varētu būt labāk.. Tā ne pārāk..

Ja vēlies aprunāties

Diennakts krīzes tālrunis 116123

Mūsu darbs nav iespējams bez atbalsta.

Par ziedoto mēs turpinam strādāt, radīt jaunu saturu, organizēt dažādus pasākumus, un apmaksāt terapiju tiem, kam tas nepieciešams visvairāk.