Raksti

Pēctraumas stresa traucējumi pēc dzemdībām

Bērna ienākšana pasaulē… Dzemdības… Tam jābūt skaistam, ar prieka un laimes sajūtu pilnam procesam. Vai visiem tā ir? Kāpēc ir sievietes, kuras nevēlas atcerēties to, kas ar viņām notika dzemdību laikā, bet sāpīgas, neizturamas atmiņas negaidīti atgriežas un atgriežas viņu dzīvē vēl ilgi pēc dzemdībām? Kāpēc ir sievietes, kuras naktīs mostas no murgiem par dzemdībām, kuri ielaužas viņu tāpat trauslajā miegā? Kāpēc ir sievietes, kuras gaidīta bērna piedzimšanu atceras kā vienu no šausmīgākajiem notikumiem savā dzīvē, kad viņas piedzīvoja reālu apdraudējumu savai vai sava bērna dzīvībām? Kāpēc viņas no visas sirds vēlas aizmirst to, cik bezspēcīgas, ievainojamas un bezpalīdzīgas bija tajā brīdī? Kas vieno šīs sievietes un kas tad īsti ar viņām nav tā?

Atbilde – viņām ir pēctraumas stresa traucējumi.

Pēctraumas stresa traucējumi jeb PTST (angļu valodā – Post-traumatic stress disorder) ir novēlota vai ieilgusi atbildes reakcija uz psihotraumējošu situāciju (kā īslaicīgu, tā ilgstošu), kas ir bijusi sevišķi draudoša vai katastrofāla, un var izraisīt smagus emocionālus pārdzīvojumus ikvienam.

PTST izraisa kāds konkrēts traumatisks notikums. Bet kas ir traumatisks notikums, jo, kā mēs zinām, reizēm – kas vienam ir traumējošs, otram ir normāls. 1980.gadā Amerikas Psihiatru Asociācija vienojās, ka PTST var izraisīt traumatisks notikums jeb stresors, kas ir ārpus ikdienišķās konkrētā cilvēka dzīves pieredzes un rada nopietnus draudus cilvēka paša vai tuvinieka veselībai vai dzīvībai. Patlaban tiek uzskatīts, ka PTST var attīstīties, ja persona piedzīvoja, kļuva par liecinieku vai tika konfrontēta ar traumatisku notikumu vai notikumiem, kuru laikā saskarās ar nāvi, nāves vai nopietnu ievainojumu draudiem vai seksuālo vardarbību. PTST var attīstīties arī, pārdzīvojot to, ka nelaime notikusi ar kādu no tuviem ģimenes locekļiem vai tuviem draugiem, kā arī atkārtoti saskaroties ar traumatiskā notikuma detaļām (piemēram, tas ir izplatīts mediķu, policistu vai psihologu vidū, kuri sniedz palīdzību cietušajiem).

Pateicoties daudziem pētījumiem 20.gs. beigās, kļuva zināmi vairāki konkrēti stresori, kuri var izraisīt PTST. Līdzās ar karu un vardarbību šo sarakstu papildināja tādi stresori, kā dzīvību apdraudošu stāvokļu ārstēšana, piemēram, onkoloģiskas saslimšanas vai sirdslēkmes, uzturēšanās reanimācijas un intensīvās terapijas nodaļā, biedējošas komplikācijas medicīnisku procedūru laikā, piemēram, nepietiekama anestēzija vai komplicētas dzemdības, kā arī priekšlaicīga bērna piedzimšana u.c.

Galvenie mehānismi, kuri nosaka PTST attīstību un to simptomātiku, ir sekojošie. Kad cilvēki piedzīvo traumu, atmiņas par to, kas notika, tiek savienotas viņu prātā ar to, ko viņi redzēja, dzirdēja, saoda, vai sajuta šajā laikā. Vēlāk līdzīgs skats, skaņa, smarža, vai cita sajūta var radīt atmiņu un emociju atkārtotus uzplūdus. Otrs iemesls, kāpēc atmiņas atgriežas ir tas, ka cilvēkiem ir nepieciešamība apjēgt notikušo. Traumatiski notikumi bieži liek cilvēkiem apšaubīt lietas, kam viņi reiz ticēja, piemēram, ka pasaule būtībā ir droša vai, ka sliktas lietas ar viņiem nevar notikt. Lai saprastu traumu, viņiem ir jādomā par to. Bet domājot par to, atmiņas un emocijas atgriežas. Tāpēc viņi cenšas nedomāt par to. Tā vietā, lai atrastu sapratni un mieru, cilvēki bieži mētājas atmiņās starp atcerēšanos un mēģinājumiem aizmirst.

Galvenie PTST simptomi

PTST raksturojošus  simptomus var iedalīt četrās pamatgrupās.

  • Pirmo grupu veido ar traumatisko notikumu saistītie uzmācības simptomi. Tās var būt atkārtotas un uzmācīgas atmiņas par traumatisku notikumu, negaidīti nepatīkamu atmiņu uzplaiksnījumi (angļu valodā – flashbacks).
  • Otru grupu sastāda izvairīšanās simptomi – centieni izvairīties no domām, jūtām vai sarunām, kas saistītas ar traumu, kā arī centieni izvairīties no darbībām, vietām, cilvēkiem, kuri atsauc atmiņā traumatisku notikumu.
  • Pie trešās grupas attiecas izmaiņas pārliecībās un garastāvoklī. Tas varētu būt nespēja atcerēties svarīgus traumas aspektus, noturīgas negatīvas pārliecības par sevi, citiem vai pasauli (piemēram, “Esmu slikta”, “Esmu apdraudēta”, “Nevienam nevar uzticēties”, “Citi nodara man pāri”, “Neviens nespēj mani saprast”, “Pasaule ir bīstama” utt.) vai noturīgas, izkropļotas pārliecības par traumatiskā notikuma cēloņiem un sekām, kas liek cilvēkam notikušajā vainot citus vai sevi.
  • Ceturto grupu veido ar pastāvīgi paaugstinātu fizioloģiska un emocionāla uzbudinājuma stāvokli saistīti simptomi. Atšķirtības un atsvešinātības sajūta, manāmi samazināta interese par nozīmīgām aktivitātēm vai piedalīšanās tajās, noturīgas negatīvas emocijas (bailes, šausmas, dusmas, vainas vai kauna izjūtas), noturīga nespēja izjust pozitīvas emocijas, piemēram, laimi vai gandarījumu, miega traucējumi, grūtības koncentrēties, paaugstināta modrība vai sajūta, ka esi nepārtraukti “kaujas gatavības” stāvoklī,  paaugstināta aizkaitināmība vai dusmu lēkmes – tas viss raksturo šo simptomu grupu.

Lielākajai daļai cilvēku PTSS simptomi sākas neilgi pēc traumas. Apmēram pusei no šiem cilvēkiem simptomi uzlabojas 3 mēnešu laikā. Citiem simptomi var ilgt gadiem. Dažiem cilvēkiem  simptomi sākas daudzus gadus pēc notikuma.

Dažiem cilvēkiem, kuri ir piedzīvojuši traumatisku notikumu, var neattīstīties pietiekoši daudz simptomu, lai būtu diagnosticēts PTST pilnībā. Bet, ja viņiem  pēc traumas parādās daļa no augstāk minētajiem simptomiem, speciālisti to uzskata kā „daļēju” (subsindromālu, subklīnisku vai zemsliekšņa) PTST.

Pēc pētnieku datiem, no 50 līdz 83% gadījumu cilvēkiem ar PTST tiek diagnosticēti arī citi pavadoši  traucējumi. Visbiežāk tie ir trauksmes traucējumi (panikas lēkmes, fobijas u.c.), emociju traucējumi (depresija) un atkarības problēmas – alkohola vai citu atkarību izraisošu vielu lietošana, retāk – somatiski (bezmiegs, hroniskas sāpes) un personības traucējumi.

Ir saprotams, ka PTST  simptomi nevar neietekmēt cilvēka dzīvi, viņa ikdienu. Īpaši jāuzsver, ka PTST negatīvi ietekmē visas svarīgākās cilvēka funkcionēšanas sfēras – veselību, labklājību, attiecības, profesionālu darbību vai mācības utt., un var ievērojami samazināt dzīves kvalitāti kopumā.

Pēctraumas stresa traucējumi pēc dzemdībām

Sieviešu, kam pēc dzemdībām attīstās PTST, ir samērā daudz. Pēc zinātnieku datiem pēctraumas stresa simptomi parādās 1,25% – 25,9% sievietēm pēc dzemdībām. Šie rezultāti iegūti, izvērtējot PTST simptomus sievietēm 1 līdz 36 mēnešu laikā pēc dzemdībām. Bet, izvērtējot šos simptomus sievietēm 72 stundu laikā pēc dzemdībām, pētnieki atklāja, ka pēctraumas stresa simptomi ir sastopami 41,2% sievietēm.

Kā rāda Amerikā, Eiropā, Āfrikā un Austrālijā veiktie pētījumi, PTST pēc dzemdībām ir internacionāls fenomens, jo tas skar dažādu rasu, tautību un dažādās valstīs dzīvojošas sievietes.

Kā mēs noskaidrojām, lai attīstītos PTST nepieciešams traumatisks notikums. 33-45% sieviešu piedzīvotas dzemdības uztver kā traumatiskas. Traumatiskas dzemdības tiek definētas kā “notikums dzemdību laikā, kas saistīts ar reāliem vai uztvertiem ievainojuma vai nāves draudiem mātei vai viņas bērnam. Dzemdējoša sieviete piedzīvo intensīvas bailes, bezpalīdzību, kontroles zaudējumu un šausmas” (Beck, 2004, 28.lpp.). Nesen šī definīcija tika papildināta arī ar to, ka sieviete notiekošā laikā izjūt, ka viņai atņem cieņu par sevi.

Ne visām sievietēm, kas uztvēra dzemdības kā traumatiskas, vēlāk attīstās PTST. Savu lomu šeit nospēlē daži riska faktori – gan tā saucamie prenatālie (pirms dzemdību), gan intranatālie (dzemdību laika) faktori. Vai sievietei pirms dzemdībām bija kādas psiholoģiska rakstura problēmas – depresija, trauksme, garīgas saslimšanas, problēmas, kas saistītas ar agrāk piedzīvotu vardarbību, īpaši seksuālu, kā sievietei noritēja iepriekšējās grūtniecības un dzemdības – tas viss ir saistīts ar prenatāliem faktoriem. Pie intranatāliem faktoriem attiecas  dzemdību norise. Medicīniskas iejaukšanās, dzemdību ilgums, sāpes, neplānots ķeizargrieziens, sajūta, ka tiek zaudēta kontrole dzemdību laikā, bezspēcības sajūta, nepietiekošs atbalsts no personāla, informācijas trūkums par plānotām manipulācijām dzemdību laikā – tas viss būtiski paaugstina PTST attīstības risku. Tādi notikumi kā grūtniecība, kura beidzas ar augļa nāvi, preeklampsija, bērna zaudējums dzemdībās, priekšlaicīgas dzemdības, tiek uzskatīti par augsti psihotraumējošiem un arī ievērojami paaugstina PTST risku.

Gribētos īpaši atzīmēt, ka pēdējos gados arvien vairāk uzmanības zinātnieki ir pievērsuši tēvu psiholoģisku reakciju pēc traumatiskām dzemdībām izpētei. Tā tika atklāts, ka vīrieši, kas ir bijuši liecinieki savas partneres traumatisku dzemdību pieredzei, arī var justies psiholoģiski traumēti. Būt līdzās savas partneres sāpēm un ciešanām, izjust totālu bezpalīdzību mainīt situāciju un sociālu spiedienu “būt stipram vīrietim” noved pie tā, ka arī vīriešiem pēc dzemdībām attīstās PTST, bet reizēm tas notiek krietni novēlotāk nekā sievietēm.

No abu vecāku psiholoģiskā stāvokļa, un īpaši no PTST intensitātes, var būt atkarīga bērna turpmākās attīstības kvalitāte, priekšlaicīgi dzimušu bērnu gadījumā – bērna atveseļošanās process. Vecāku PTST var negatīvi ietekmēt viņu pašapziņu kā vecākiem un tas, savukārt, negatīvi ietekmē attiecības starp vecākiem un bērniem ilgtermiņā.

Iespējamā palīdzība

Vadošie PTST pētnieki  atzīmē, ka Eiropā PTST ir nepietiekami novērtēts ģimenes ārstu vai primāras aprūpes vidē, un līdz ar to cilvēki, kas cieš no PTST, nesaņem pilnvērtīgu ārstēšanu. Tas notiek vairāku iemeslu dēļ. No vienas puses paši cilvēki izvairās runāt par savu traumatisko pieredzi, jo tas viņiem izraisa lielu distresu; cilvēki raizējas, ka viņus uzskatīs par garīgi slimiem utt. No otras puses ārsti lielākoties fokusējas uz PTST pavadošajiem stāvokļiem – depresiju, bezmiegu, somatiskām slimībām vai hroniskām sāpēm utt.

Vairākas pasaules veselības un PTST pētniecības organizācijas  (piemēram, National Institute of Clinical Excellence, NICE; International Society for Traumatic Stress Studies, ISTSS), balstoties uz daudziem klīniskiem pētījumiem, savās vadlīnijās kā pirmās izvēles terapiju PTST ārstēšanā pieaugušajiem un bērniem rekomendē izmantot uz traumu fokusētu psihoterapiju. Par tādām tiek uzskatīta kognitīvi-biheviorāla terapija (KBT) un Desensibilizācija un traumas pārstrāde ar acu kustībām (Eye Movement Desensitization and Reprocessing, EMDR).

KBT ārstēšana tipiski ietver vairākas komponentes: psihoizglītību (psychoeducation), trauksmes menedžmentu (anxiety management), pieradināšanu (exposure) un kognitīvu restrukturizāciju (cognitive restructuring). Psihoterapijas laikā jūsu CBT terapeits iemācīs jums veidus, kā tikt galā ar jūtām un spriedzi, kas nāk ar atmiņām. Tie ietver veidus, kā atbrīvot savu ķermeni un novirzīt domas no sāpēm. Terapeits palīdzēs jums pārdzīvot atmiņas, atstāstīt notikušo. Jo vairāk jūs to darīsiet, jo atmiņas kļūs mazāk uztraucošas un jūs varēsiet atrast miera sajūtu. Visbeidzot, jūsu terapeits iemācīs jums veidus, kā mainīt negatīvo domāšanu un risināt problēmas savā dzīvē. Savukārt, EMDR ir speciāla psihoterapijas metode, kura ļauj pārstrādāt nomācošas atmiņas par traumu un ar tām saistītas negatīvas pārliecības. Metodes pamatā ir dabisks acu kustību process, kas aktivizē iekšējo traumatisko atmiņu pārstrādes mehānismu nervu sistēmā. Parasti EMDR procesā klientam jākoncentrējas uz negatīvajām domām par traumatisko notikumu un ar tām saistītajām emocijām un sajūtām, vienlaikus ar acīm jāseko EMDR speciālista rokas kustībām pa labi – pa kreisi, pa labi – pa kreisi. Pārstrādes process var notikt ne tikai izmantojot noteikta veida acu kustību, bet arī izmantojot citus ārējus kairinātājus – piemēram, vieglus piesitienus pa klienta plaukstu, gaismas vai dzirdes kairinātājus. EMDR bieži izmanto kā papildinājumu citām psihoterapijas metodēm, jo ar EMDR palīdzību var ievērojami ātrāk risināt ar traumatisku pieredzi saistītas psiholoģiskās problēmas.

Piedzīvojot traumatisku notikumu un kādu laiku pēc tā, ir absolūti normāli izjust bailes, skumjas, raizes vai sajūtu, ka esi atrauts no citiem, no apkārt notiekošā. Bet, ja šīs sajūtas, laikam ritot, neizbālē, ja Jūs jutāties iestrēgusi apdraudējuma un briesmu sajūtās, savās sāpīgajās atmiņās, tad, iespējams, tieši Jūs ciešat no PTST. Var šķist, ka vairs nekad nebūs kā agrāk, ka justies normāli vairs nav iespējams. Ļoti svarīgi saprast, ka tas, ko Jūs piedzīvojāt pēc traumas nav “vājuma” vai “sabrukuma” zīme. Jāatceras, ka saņemot profesionālu palīdzību un atbalstu, iemācoties jaunas pārvarēšanas stratēģijas, pēctraumas stresa traucējumus var veiksmīgi pārvarēt.

Papildus informāciju par PTST un iespējamu palīdzību var atrast

literatūrā:

  • Beck, C.T., Driscoll, J.W., & Watson, S. (2013). Traumatic childbirth. London: Routledge.
  • Foa, E. B., Keane, T. M., & Friedman, M. J. (Eds.) (2000). Effective Treatments for PTSD: Practice Guidelines from the International Society for Traumatic Stress Studies. New York: Guilford Press.
  • Marzilllier, J. (2014). The trauma therapies. Oxford: Oxford university press.
  • Šube, O. (2011). Traumu psihoterapija ar EMDR. Rīga: Jumava.

mājas lapās:

http://www.helpguide.org/articles/ptsd-trauma/post-traumatic-stress-disorder.htm#more
http://www.ptsd.va.gov/public/understanding_TX/booklet.pdf
http://www.birthtraumaassociation.org.uk/what_is_trauma.htm
http://emdr.lv/emdr-metode.html

Marina Brice

Doktora grāda pretendente psiholoģijā

Klīniskā psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite

Papildus informācija par autori: www.intellego.lv/mes

Kontaktiem: 29178383, marinabrice.lv@gmail.com

Foto: Mārcis Baltskars

Share on facebook
Facebook
Share on twitter
Twitter

Citi raksti

No eiforijas līdz sabrukumam – viens solis…

Mana meitiņa bija ļoti gaidīta, jo grūti gāja līdz viņa pieteicās. Dabai nācās palīdzēt un Valentīndienas vakarā sākās dzemdību sāpes. Nākamajā rītā, aizbraucot uz Dzemdību namu ar 8 cm lielu

Lasīt vairāk
22. februāris, 2021

Emocijas + Elpošana = Iekšēja brīvība

Brīžos, kad emocijas kāpj augšā un kaklā krājas kamols, daudziem no mums ir tendence to norīt un pasarg dievs, galvenais nerādīt savas asaras. Vai mēs šādā veidā emocijas vienkārši izdzēšam

Lasīt vairāk
23. februāris, 2021

Kad mazuli audzina divas mammas

Dean Mitchell Artist (deanmitchellstudio.com) Šī raksta pilnīga vai daļēja pārpublicēšana citos informācijas avotos (tīmekļa vietnēs, preses izdevumos, bukletos u.tml.) pieļaujama situācijā, ja tas iepriekš rakstiski saskaņots ar biedrības ‘Debesmanna.com’ valdi un ir saņemta

Lasīt vairāk
21. februāris, 2021

Kā Tev patiešām klājas? Nezinu.. Grūti pateikt.. Varētu būt labāk.. Tā ne pārāk..

Ja vēlies aprunāties

Diennakts krīzes tālrunis 116123

Mūsu darbs nav iespējams bez atbalsta.

Par ziedoto mēs turpinam strādāt, radīt jaunu saturu, organizēt dažādus pasākumus, un apmaksāt terapiju tiem, kam tas nepieciešams visvairāk.