‘Centāmies ar vīru tik pie bērniņa un ar otro mēnesi bija divas strīpiņas, bet pēc laika diagnoze – tukša augļa oliņa un ‘missed abortion’ (spontānais aborts).
Otrā reize bija pēc gada un 2 mēnešiem – atkal divas strīpiņas, bet progesterons tik mazs, ka sapratu, ka tās ir beigas. Gaidīju, kad viss pats iztīrīsies.
Atstāju visu likteņa varā un neizsargājāmies. Pēc spontānā aborta sagaidīju vienas mēnešreizes, bet otrās vairs nē. Sākās mana trešā grūtniecība. Priecīga bija tikai pirmā nedēļa un pēdējais mēnesis (kad noslīdēja vēders). Grūtniecības pirmais trimestris bija rudenī – visu laiku bija nepārtrauktas saaukstēšanas (vīrusi), urīnpūšļa apsaldēšana, nelaba dūša bez vemšanas un ļoti zems asinsspiediens – apakšējais nedaudz virs 40. Citreiz šķita, ka būtu labāk vēmusi, tad vismaz apkārtēji saprastu cik slikti jutos. Caurām dienām gulšņāju mājās – jutos kā dārzenis. Brīžiem gribējās, lai kāds to bērnu no manis izņem ātrāk, atturēja doma, ka mēs taču ar vīru tik ļoti viņu gribējām. Brīžiem gribējās labāk nomirt, jo tai saulē tādu sāpju noteikti nav. Braucot pie ārsta domāju, ka nokritīšu pieturā un nepiecelšos – tik slikti jutos. Papildus jau zināmajai sliktajai dūšai un zemajam asinsspiedienam grūtniecības vidū sākās problēmas ar kunģi – mēnešus divus gandrīz neko neēdu, bērniņš auga, bet mans svars kritās. Tikko stabilizējās kunģis, tā sāka augt gudrības zobs, kam komplektā nāca galvassāpes un caurejas ar tādām sāpēm kā dzemdībās. Katru vakaru domāju, ka nomiršu no tām sāpēm. Slikta dūša atkāpās tikai pēdējā trimestrī un pēdējais maija mēnesis bija jaukākais. Par depresiju tolaik nedomāju, bija doma, ka būs dzemdības un es dabūšo to bērnu no sevīm laukā – jā tieši tādiem vārdiem. Visu šo grūtniecības laiku atceros kā miglā – tā it kā nebūtu dzīvojusi.
Dzemdības bija ļoti jaukas. Vienīgi nekādu īpašu emociju nebija par bērnu – es pat neraudāju (biju iedomājusies, ka tam tā jābūt).
Pēc dzemdībām sākās jauna ēra, ne labāka. Sajutu nepatīkamas sāpes urīnpūšļa izvadkanāla pašā galiņā un asiņošana arī nebeidzās laikā, un, protams, nepārejošais nogurums, nespēja darboties ar bērnu. Lai gan ar asiņošanu tiku galā, ar pirmo problēmu tā neveicās. Braucām uz dzemdību namu, kur diemžēl mana nodaļa bija aizslēgta uz mēnesi un ilgi meklēja, kas mani varētu izmeklēt. Beigās citā nodaļā apskatīja un ieteica dzert zāles pret urīnpūsli, pēc laika to pašu ieteica arī ginekologs un tad maksas ģinekologs, un tad dakteris no ‘Premimum Medical’. Sāpes urīnpūslī tomēr nemitējās. Tās bija līdzīgas it kā ļoti stipri apsaldēts urīnpūslis. Bija brīdis, kad pastaigājoties ar bērnu ratiņos un vīru, bija doma kaut es tagad nokristu un mani savāktu ‘ātrie’, lai tik beidzot atrastu vainu. Bērna pirmajā gadā, viena pati ar ratiņiem, es izgāju laukā labi ja trīs reizes. Nebija spēka nonest ratiņus, mani visu laiku kratīja kā sīki drebuļi – tas bija drausmīgi.
Beigās pēc 8 mēnešu mocībām, tiku Gaiļezerā pie dakteres (urologs). Izrādījās, ka pēc dzemdībām ievadot katetru urīnpūslī, lai novadītu urīnu pirms sašūšanas, man izveidojās sīkas mikrotraumas, kuras nedzija mitruma dēļ. Palīdzēja parasts ‘Bepantēns’. Tā bija tāda laime un asaras par 8 nomocītajiem mēnešiem, un zaudēto laiku ar bērnu.
Par depresiju nebija ne domu, jo visiem taču ir grūti, bet vieglāk nekļuva. Visu šo laiku staigāju halātā un neķemmētiem matiem (gluži kā rakstīts rakstiņā, ko šodien izlasīju). Es vienkārši nespēju sevi sakopt un ar grūtībām spēju sakopt bērnu. Vienīgā doma bija – kaut viņš liktu mani mierā. Cilvēkos negāju, jo nebija spēka.
Nākošais atvieglojums bija, kad 1.7 gadu vecumā pārtraucu bērnu barot ar krūti, pēkšņi kļuva labāka veselība, bet spēks neatgriezās.
15.maijā nosvinējām bērna 4 gadus un visu šo laiku man nav spēka. Ir sajūta, ka bērnu „mīlu” it kā caur plastmasas stiklu, nespēju tā īsti teikt, ka mīlu, tas nenāk no turienes, no kurienes vajag. Man īsti joprojām nekas nesagādā prieku – ne bērnu drēbītes, ne saldumi (kuri noslāpē emocijas tikai uz kādu brīdi). Tāds emocionāls tukšums. Eju uz darbu ar prieku, jo tur nav bērna – darbs man ir atpūta. Pats pareizākais teiciens par šo visu – māte ir blakus, bet būtībā viņas nav.
Kaut arī visu šo laiku manī lidinājās doma par pēcdzemdību depresiju, nezinu kāpēc neko nedarīju – mani izkustināja tas, ka šodien beidzot izlasīju rakstu par to, ka pēcdzemdību depresiju visbiežāk atklāj, kad bērnam ir 4 gadi, un bija sajūta, ka beidzot visa puzle saliekas kopā, un bilde kļūst skaidra.
Rezumē – bērna 4 dzīves gadi, kad māte ir blakus, bet būtībā viņas nav… labi laikam ir tas, ka neesmu dzērusi nekādus antideprasantus un nedaudz ir kļuvis labāk, salīdzinot ar pirmo gadu.
Saprotu, ka kautkas ir jādara, tāpēc sākšu lasīt šo forumu (interneta atbalsta grupa) – cerams atradīšu kādus ieteiktos ārstus un ārstēšanās aprakstu.’
Anita