Lielākā daļa cilvēku iztēlojas psihozi kā nevaldāmu ārprātu.
Kas tas ir?
Kādas ir šī ārprāta izpausmes?
Vai esam pārliecināti, ka spēsim atpazīt psihiski slimu cilvēku?
Mēs domājam, ka spēsim. Mēs uzskatām, ka mūsu veselās smadzenes palīdzēs mums atšifrēt psihiski slimu domāšanu. Mums šķiet, ka to ir viegli identificēt, novērtēt un puslīdz labi izārstēt, pateicoties pieejamajiem zinātniskajiem pētījumiem un informācijai. Mēs esam tik pārliecināti par sevi.
Pēcdzemdību psihoze izraisa šausmas, vien dzirdot par tās simptomiem un iepazīstoties ar katastrofālo to sieviešu pieredzi, kas atradušās šajā nežēlīgajā virpulī. Uzvedība, kas nav paredzama. Nepārvaramais juceklis un dīvainības, kas pārņēmušas sieviešu dzīvi. Dīvainās un perversās domas, impulsi un pārliecības, kas sniedzas pāri jebkādām realitātes robežām.
Bet vai Jūs zināt, kas ir patiešām biedējošs par pēcdzemdību psihozi? To var ļoti viegli nepamanīt.
Apmēram 0.1% sieviešu dzīves pēc bērna dzimšanas ir mainījušās uz visiem laikiem. Ciešot no neiedomājamas atsvešinātības sajūtas attiecībā pret sevi un pārējo pasauli, viņas tajā pašā laikā izmisīgi cenšas izlikties veselas, neizraisīt nekādas aizdomas un nevērsties pēc palīdzības. Viņas var atbildēt noraidoši uz jautājumu, vai dzird balsis. Viņas var noliegt faktu, ka atrodas svešādu domu varā. Nav grūti iztēloties, ka šīs sievietes nav spējīgas pienācīgi noformulēt vai savādāk izteikt pilnīgo realitātes zuduma sajūtu saistībā ar citiem neizskaidrojamiem simptomiem. Viņas ir kā pazudušās dvēseles, kas cieši ieķērušās realitātes pavedienos, lai izliktos, ka kontrolē savu dzīvi.
Lai arī pēcdzemdību psihoze saņem aizvien vairāk uzmanības, to joprojām slikti izprot. Mēs nespējam saprast izmocīto prātu, kas iedzen dažas sievietes vājprātā. Pārsteidzoši, cik daudz pūļu sievietes pieliek, lai noturētos aizas malā, kas nodala reālo no nereālās pasaules.
Sieviete, kas cieš no pēcdzemdību depresijas nesēž istabas kaktā un nebiedē apkārtējos ar šausminošiem stāstiem. Sieviete, kas cieš no pēcdzemdību depresijas, var iet uz darbu, labi parūpēties par bērniem, braukt ar mašīnu, rīkot prezentācijas un gatavot vakariņas. Viņa reti stāsta apkārtējiem, cik grūti ir izdzīvot katru dienu. Viņa min, kā apkārtējā pasaule reaģētu uz viņu dīvainajām domām. Viņa var apjaust, ka ir ķezā, bet var arī neapjaust.
Viņu var piemeklēt domas ievainot sevi vai bērnu, bet var arī nepiemeklēt. Pavisam noteikti ir tas, ka, jo ilgāk viņas smadzenes cīnās ar nemieru un prāta izkropļojumiem, jo spēcīgāki kļūst simptomi.
Ja mēs netiksim vaļā no stigmas, kas apvij garīgās slimības un neveltīsim tām vajadzīgo uzmanību, mēs turpināsim dzirdēt šokējošos stāstus par mammām, kas nav saņēmušas nepieciešamo palīdzību.
Autore: Karen Kleiman, MSW, LCSW
Tulkojusi: Diāna Šmite
Publikācija Psychology Today 2013.gada 6.oktobrī.
Foto: Naomi August no Unsplash