Vai Tev arī tā ir, ka vienu dienu jūties liela, stipra un visu vari, bet citu dienu nekas nesanāk un pat domāt bail par lietām, kuras vakar vēl likās nieks?
Un dažreiz tas nemaz nenotiek tik strauji – tas ir periodiski un cikliski. Teiksi hormoni? Nu jā – nevar noliegt. Mēs esam ļoti ietekmētas dēļ procesiem mūsu ķermenī. Un tomēr – kāpēc vienam šie paisumi un bēgumi notiek kaut kādās saprotama komforta robežās, bet kādam citam pilnīgi galēji – ja labi, tad ir labi, bet ja ne, tad jālien zem segas.
Viss atkarīgs no mūsu spēku un enerģijas uzkrājuma un informācijas, kas atrodas mūsu zemapziņā. Veselības ziņā mēs to varētu salīdzināt ar labu imunitāti – ka tiem, kam laba veselība, tie var atļauties riktīgi nosalt, neizgulēties vai izdzīvot kādu citu grūtumu, un tam nebūs graujošu seku, bet kāds, kuram ļoti vāja imunitāte, pēc tam būs spiests ilgāku laiku atveseļoties un atkopties.
Šo var attiecināt uz jebkuru dzīves jomu – ja būsim švaciņi, tad mūs var ietekmēt gan dusmīgāk pateikts vārds attiecībās (gan darbā, gan mājās), gan naudas trūkums materiālajā jomā, gan atkritiens personības izaugsmē vai pat sievišķības vai vīrišķības paradumu audzēšanā. Jā, pilnīgi viss ir grūti, ja trūkst enerģijas un spēka.
Kur ņemt spēku? No laimīgas dzīves. Jo Tu esi laimīgāka, jo stiprāka. Un es šeit nerunāju par virspusēju smaidīšanu vai jūsmīgu līksmošanu. Es runāju par dziļu iekšēju mierpilnu sajūtu, ka esi laimīga par to, kas notiek. Ka apzinies, cik vērtīga ir dzīve. Ka apzinies, ka Tu šobrīd radi savā dzīvē to, kas notiek un notiks.
Dažreiz tiešām uznāk brīdis, kad liekas – es taču esmu izlasījusi tik daudz, un pielietojusi tik dažādas metodes un izlasījusi tik daudz grāmatas, tikai dzīvē nekas nemainās. Ko darīt?
Ko un kā pamainīt sevī, lai dzīvē notiktu fantastiskas pārmaiņas? Dažreiz tas ir tik maz. Dažreiz tas ir pilnīgs „nekas”, kas jāizdara. Dažreiz tieši nav jāizdara, jo esam darījušas pa daudz un no tā tik ļoti iespringušas, ka pašas kļuvušas nelaimīgas. Dažreiz esam pārāk centušās un no pārcentības piekusušas. Dažreiz visu izdarījām, tik aizmirsām izbaudīt. Dažreiz vienkārši nesaprotam – ko tad darīt un kā būt.
Dažreiz dusmojamies par to, ka nenotiek tā, kā gribu. Bet, kad sev pajautājam, kā gribu – izrādās varu pateikt tikai to, kā negribu. Lai izkustētos no vietas ir tiešām jāzin, ko tad Tu gribi. Un pēc tam jāapzinās kā to savā dzīvē radīt.
Interesanti, ka agrākais uzstādījums bija, kā iet uz mērķi, kā sasniegt mērķi, kā tikt līdz mērķim. Bet īstenībā jau nekur nav jāiet. Vienīgā kustība, kas mums ir vajadzīga ir nevis uz priekšu, bet uz iekšu. Jebkura mērķa un rezultāta radīšanai mums vienkārši ir jāveic ceļš pie sevis un jāzina kā to radīt. Tiklīdz to iemācāmies, viss mūsu dzīvē notiek pats no sevis. NO SEVIS. Viss izriet no paša. Cilvēks var skriet apkārt pasaulei laimi meklēdams, bet kamēr viņš pats neizmainās un nenonāk pie sevis, nekas cits kā dekorācijas jau nemainās.
autors: INESE PRISJOLKOVA
Vairāk lasi: Pavasara studija