Raksti

Dažas dienas atpakaļ es Tevi redzēju. Gribēju pieiet Tev klāt un pateikt, ka Tu dari lielisku darbu.

Tāpat kā dzemdību sāpes, pirmie mēneši kā mammai aizmirstas diezgan viegli, it sevišķi, kad mazulis jau vairs nav tas nevarīgais, mazais bebis. Tās sajūtas biju aizmirsusi arī es līdz brīdim, līdz ieraudzīju Tevi.

Biju aizmirsusi par hormoniem, kuri apņem Tavu dvēseli un apdraud dzīves Tev apkārt esošajiem. Tie paši hormoni, kuri var mainīties vienā acumirklī un likt sākt raudāt par suņu barības reklāmu.

Biju aizmirsusi par tām negulētajām naktīm, kuras dzen izmisumā un liekas, ka Tavs veselais saprāts sāk atkāpties.

Es biju aizmirsusi to sajūtu, kad esi tik ļoti nogurusi, ka esi gatava aizmigt stāvus un liekas, ka noslīksi tajā pašā ūdens glāzē, kuru tik cieši turi rokās.

Es biju aizmirsusi dienas, kad neatlika laika padomāt pašai par savu higiēnu, lai tikai dotu apkārtējiem lietas, kuras tik nepieciešamas viņiem. Arī es staigāju ar to pašu ‘asti’ matos vairākas dienas no vietas. Un tici man, es Tevi nenosodu! Tās treniņbikses, tās ērtās istabas bikses, kuras vīrs labprāt redzētu degam ugunskurā, kuras Tev dotajā brīdī ir ‘mugurā’ – ir pat vairāk kā OK. Dari kā Tev ērtāk un labāk!

Biju aizmirsusi tās brīnišķīgās 5 minūtes dušā, kad ūdens temperatūra uzgriezta tik karsta, ka dedzina Tavu ādu. Tās neaizmirstamās piecas minūtes, lai censtos atgūt savu saprātu un jušanu.

Biju aizmirsusi cik bezpalīdzīga Tu jūties trijos naktī, kad esi tikai Tu un Tavs mazulis, kurš neprātīgi raud, neskatoties uz neskaitāmo mierināšanu, šūpināšanu, š-š-š-š-šanu, lai tikai spētu mazulim sniegt komfortu. Es biju aizmirsusi to triumfa sajūtu, kad dažas minūtes vēlāk, tas pats raudošais, nemierīgais mazulis saldi guļ Tev uz krūtīm un atviegloti nopūties Man izdevās.

Es biju aizmirsusi to neskaitāmo jautājumu jūru, kurus sev uzdod un apšaubi savus instinktus, un kā tā nolādētā vainas apziņa ēd Tevi kopā, apšaubot ik visu ko dari, jo nezini kā pareizāk.

Es to visu biju aizmirsusi līdz brīdim, kad ieraudzīju Tevi.

Es gribēju Tev pateikt, lai esi pacietīga. Dod sev laiku. Būt mammai nav viegls darbs, jo īpaši, ja šis ir Tavs pirmais mazulis.

Iedomājies, Tu esi radījusi cilvēku – veselu cilvēku! Un šis mazais cilvēks izaugs par lielāko prieku, kādu jebkad Tu izbaudīsi. Un šis mazais cilvēks izlies upeņu sulu uz Tava baltā paklāja, saplēsīs ne vienu vien Tev dārgu lietu, bet Tu viņu vienalga mīlēsi bezgala! Un ne reizi vien šis mazais cilvēks Tevi novedīs līdz neprātam, bet apzinies, ka šajā ceļā Jūs abi dosieties kopā.

Es Tevi redzēju un es vienkārši atcerējos.

Es tikai gribēju Tev pateikt, ka tas ir tā vērts. Turies!

Foto: pexels photo

Facebook
Twitter

Citi raksti

Emocijas – kāpēc tās vajadzīgas un kā tās attīstās zīdaiņa vecumā?

Cilvēks nevar nejust. Nevar nedomāt. Nevar neko nedarīt. Viņš visu laiku kaut ko jūt, kaut ko domā, un kaut ko dara. Bet cik bieži mēdzam teikt – “es neko nejutu”,

Lasīt vairāk
29. marts, 2021

Traģēdija Cēsīs: nemest akmeņus, bet saprast!

Jau atkal ar asarām acīs nākas lasīt par kārtējo traģēdiju, kur bojā gājis mazulis vai māmiņa, šoreiz mazulis… Cēsīs… Jau atkal atverot komentārus uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi cilvēki, kas

Lasīt vairāk
24. februāris, 2021

Par pēcdzemdību psihozi

SONY DSC Aija Lietiņa, DELFI Rutks.lv redaktore Bērniņa gaidīšanu Marta (vārds mainīts) atceras kā ļoti skaistu laiku. Grūtniecība noritēja ļoti harmoniski, bez jebkādiem sarežģījumiem. Vīrs bija ļoti atbalstošs. Abu pirmais bērniņš bija

Lasīt vairāk
21. februāris, 2021

Kā Tev patiešām klājas? Nezinu.. Grūti pateikt.. Varētu būt labāk.. Tā ne pārāk..

Ja vēlies aprunāties

Diennakts krīzes tālrunis 116123

Mūsu darbs nav iespējams bez atbalsta.

Par ziedoto mēs turpinam strādāt, radīt jaunu saturu, organizēt dažādus pasākumus, un apmaksāt terapiju tiem, kam tas nepieciešams visvairāk.