Šī raksta pilnīga vai daļēja pārpublicēšana citos informācijas avotos (tīmekļa vietnēs, preses izdevumos, bukletos u.tml.) pieļaujama situācijā, ja tas iepriekš rakstiski saskaņots ar biedrības ‘Debesmanna.com’ valdi un ir saņemta rakstiska atļauja.

Lai saskaņotu pārpublicēšanu, lūdzam rakstīt uz iveta@debesmanna.com

Man ir tikai viena – mana dzīve, mums ir viens bērns – mūsu meitiņa, un viņa, tāpat kā mēs, citu dzīvi nespēj iedomāties kā kopā ar mums – savām divām mammām. Man nav ne jausmas, vai mūsu draugiem, kas audzina savus bērnus vīrieša un sievietes ģimenēs, atšķiras ikdienas strīdi, negulēto nakšu noguruma izpausmas, diskusijas par brīvā laika pavadīšanu, bērnudārza izvēli un pamperu marku un ko darīt ar iekaisušu dibenu, uzkāpušu temperatūru vai vakariņu ēdienkarti. Bet esmu gatava saderēt, ka neatšķiras. 

Mēs plānojām mazās ienākšanu mūsu ģimenē, kopā gaidījām, kopā pārrunājām piedzimšanas veidu, kopā izvēlējāmies slimnīcu un vecmāti, kopā gājām uz jauno vecāku kursiem, kopā sagaidījām un pilnīgi vienlīdzīgi par meitiņu abas rūpējamies. Kad man vairs nav spēka, viņai ir. Un tā es katru dienu no jauna pārliecinos, kāpēc cilvēki rada bērnus pa pāriem, un esmu neizsakāmi laimīga, ka man šis pāris – tieši šis lieliskais dzīves partneris – ir. 

Bērns piedzimst bez stereotipiem, kurus iemācām mēs, un nebāž citus “kastītēs”, kurās visus sabāžam mēs.  Mūsu meitiņas dzīves norma ir divi vecāki – tieši tie, kurus viņa ir izvēlējusies, tieši mēs – neviens cits nekad viņu tik stipri nemīlēs, tik ļoti nesatrauksies un nebaidīsies par viņu, tik ļoti nesirmos pie katra viņas kritiena, tik ļoti nejutīsies vainīgs par katru punu, tik ļoti nesargās un tik ļoti nesmiesies par ēverģēlībām kā mēs.

Un ir tikai divas lietas, kas ir atšķirīgas no tā, kā viss notiktu, ja mēs būtu vīrietis un sieviete, vīrs un sieva, nevis sieva un sieva kā šobrīd – esam precējušās valstī, kurā viendzimuma laulības ir atļautas.

Attieksme

No vienas puses, attiecībā uz mūs ģimeni iztrūkst jau līdz mielēm apnikušo stereotipu par to, ko var izdarīt tikai tētis un ko – mamma. No otras, nez kāpēc visiem šķiet, ka meitiņai nebūs, no kura iemācīties makšķerēt, spēlēt futbolu, lampiņu ieskrūvēt un plauktiņu pienaglot pie sienas. Eh, ja jūs pazītu manu sievu! Mēbeles mājās saliek viņa, visus spēka, skrūvēšanas, zāģēšanas, remonta, mašīnu jautājumus atrisina viņa. Jo viņas opītis nebija tik aizspriedumains, cik dažs labs 2 paaudzes jaunāks, un ņēma viņu līdzi uz garāžu, šķūni, zveju, sēņošanu, un mūsu meitiņai “draud”  tieši tas pats – nosauciet man kaut vienu lietu, ko var izdarīt tikai vīrietis un ko mana sieva un es nevarētu savai meitai parādīt un iemācīt? 

Jā, dažreiz cilvēki ir samulsuši, mūs abas ieraugot un nezinot, kā kuru saukt, taču kopumā mēs šī gada laikā, kopš mums ir mūsu meitiņa (un visā savā padsmit gadu attiecību laikā), esam saskārušās ar noraidošu attieksmi tikai vienreiz. Visi jau zina. Tas gadījums šķēla sabiedrību, saliedēja dzelteno presi un izsauca juristu uzvarošo argumentu lietu. Mēs atklājām dažus draugus, kuri tik smaidīgi sveicina uz ielas un liek “laikus” sociālajos portālos, bet no draugu listēm bija jāizdzēš, un vairākus, kuri regulāri apmeklē baznīcu, bet jātur vēl ciešāk klāt. Tieši tik paradoksāla ir šī pasaule. 

Allaž mēs baidāmies, kādu attieksmi saņemsim no jauniepazītiem cilvēkiem, bet ne reizi, izņemot to vienu, neesam vīlušās. Taču vienmēr līdzi nāk skaļi nepateiktas bailes, šaubas, nedrošība, aizture vienai otrai pieskarties vai nosaukt tajos vārdos, kas viena otrai esam. Un mēs esam neizsakāmi pateicīgas dzīvei un tiem cilvēkiem, kas, mūs satikuši, tepat paliek. Citi varbūt to tik bieži neiedomājas novērtēt. Vai jūs kādreiz vakarā apspriežat, ka, lūk, bērna ārsts neko nekomentēja par jūsu attiecību statusu, un cik tas ir forši? 

Juridiskā neaizsargātība

Šī ir ne tik skaistā stāsta daļa. Godīgi sakot, par to domāt vispār negribas – ka notikt var jebkas un ar ikvienu. Jā, mēs esam bijušas pie notāra un pilnvarojušas viena otru visā, kur vien var pilnvarot. Atšķirībā no laulību reģistrācijas, kas maksā 14 EUR, mums tas maksāja vairākus simtus, un vienalga nenokārto pat pusi jautājumu, ko atrisinātu laulības. 

Starp citu, daudzi pat izglītoti draugi ir jautājuši, kāds mūsu meitai ir uzvārds. Kāds gan viņai varētu būt uzvārds, ja ne tikai un vienīgi manējais? Un tad es saprotu, kāpēc tik daudzi maldīgi uzskata, ka LGBT, lūdzot  vienlīdzīgas tiesības, lūdz kaut ko īpašu – jo domā, ka visas tiesības jau mums ir un mēs ne vismazākajā veidā netiekam diskriminēti jau ar to vien, ka mūs uz ielas nenosit par sadošanos rokās. Plaši izplatīts kļūdains uzskats: ja viendzimuma vecāku ģmenē kopīgi tiek audzināts bērns, viņam var būt jebkura vecāka uzvārds, ja kaut kas notiek ar bioloģisko vecāku, automātiski otrs turpinās par bērnu rūpēties. Ja kaut kas notiks ar vienu partneri (ak, kā man gribētos teikt – laulāto), otrs drīkstēs turpināt dzīvot tajā pašā īpašumā, braukt ar to pašu auto, paturēt visu attiecībās kopā iegūto mantu, mantot, saņemt apgādnieka zaudējuma pensiju utt.utjpr.? Nekā, nekā tamlīdzīga! 

Ja kaut kas notiktu ar mani, manas meitas tuvākie cilvēki juridiski ir mani vecāki. Maniem vecākiem var būt un var nebūt labas attiecības ar manu sievu, viņi var gribēt un var negribēt ļaut viņai ar viņu pat tikties. Lai cik gadus bērns būtu dzīvojis ar saviem vecākiem, viņu vienā setā likums izrautu no ierastajām rokām un vides. Heteroseksuāliem pāriem ir iespēja šo situāciju novērst, mums nav. Es pat nezinu, kā raksturot to saikni ar maziņo, kas ir manai sievai. Jūs spētu izstāstīt par saikni ar savu bērnu? To taču neizsaka viņu kopīgie brīvdienu rīti, kad man viņas ļauj pagulēt ilgāk, sievas īpašās šūpuļdziesmas, kas iedarbojas, tikai viņas dziedātas, un visi tie daudzie brīži, kad meitiņa stumj mani prom un cieši pieglaužas sievas plecam. Tas ir kas daudz ciešāks, ko bez rakstnieka talanta vārdos neietērpt.

Tieši tāpēc es negribu pat domāt par to, kā būtu, ja būtu – ja kaut kas ar mani notiktu – es negribu iedomāties juridisku cīkstīšanos starp manu sievu un maniem vecākiem par to, kurš turpmāk audzināt maziņo. Es gribētu būt droša, ka tādā gadījumā nav nekādu citu variantu, kā mazajai palikt mūsu kopīgajās mājās ar savu otru vecāku, vienīgo otru vecāku, kuru viņa kopš dzimšanas ir pazinusi  – manu sievu. Bet es par to nevaru būt 100% droša. Diemžēl.

Ja ar manu sievu kas notiks, manas iespējas ar meitiņu turpināt dzīvot mūsu mājās, ja tās pieder sievai, ir atkarīgas tikai no sievas likumisko mantinieku želsirdības. Latvijas Civillikums neparedz iespēju atstāt visu mantojumu kādam citam, kas nav radinieks: pastāv neatraidāmie likumiskie mantinieki – tiešie augšupējie (vecāki) un lejupējie (bērni) radinieki. Respektīvi,  mūsu meitu sieva iekļaut mantojumā var, bet meita (kuras bioloģiskā mamma esmu es) mantos tikai tad, ja kas paliks pāri pēc tam, kad būs mantojuši sievas vecāki. Un nav runa par mūsu gadījumu, mūsu vecākiem, bet par principu un likuma varu. Par to, ka likums nežēlīgi izrautu mūs ar meitiņu no mājām, kur viņa sagaidīta ierodamies, kur pirmoreiz pateikusi vārdu “mamma” un spērusi pirmos solīšus. Mājām, kuru sienas pilnas mūsu stāsta, mūsu izcīnīto cīņu, izraudāto asaru un mūsu mīlestības.

Es negribu domāt par to, kas notiktu, ja kaut kas atgadītos ar manu sievu. Ne māju dēļ, ne mantas dēļ, bet tā dēļ, ka vienkāršas laulības man par to vispār neļautu spriedelēt un baidīties. 

Tāpat es domāju par citiem brīžiem, kad kādam būs būtiski pierādīt, ka tieši mana sieva ir meitas otrs vecāks ar tieši tādām pašām tiesībām pieņemt par viņu lēmumus un būt blakus: medicīniskās neatliekamības brīžos, bērnudārzā, skolā, ceļojot utt.utjpr. Tas viss vēl ir priekšā – ar šo visu saskarties. 

Bet jau tagad es zinu: ja mana sieva dotos strādāt uz ārvalstīm, es un meitiņa nevarētu braukt līdzi kā ģimene. Mēs nevarētu dabūt ģimenes vīzu, apciemojot viena otru valstīs, kurās vīza nepieciešama, vai vienkārši būt kopā valstīs, kurās bez vīzas var uzturēties vien 90 dienas gadā. Ja darbavieta piedāvā veselības apdrošināšanu ģimenes locekļiem, mēs uz to nevaram pretendēt. Ja valsts piedāvā īpašuma nodokļu atvieglojumus par bērniem, ja īpašums pieder sievai, bet bērnu bioloģiskā mamma esmu es, arī tie mums ietu gar degunu. Ja likums piedāvā atvaļinājumu abiem bērna vecākiem, no mums to var izmantot tikai viena. Kolēģi un priekšniecība labprāt apvaicājas par meitiņas augšanu, taču brīdī, kad būtu mums jānodrošina likumā paredzētās ģimenes priekšrocības, raustītu plecus ar likuma izdruku rokās. Vispār ir baigi skumji rakstīt šo uzskaitījumu, jo tas nav izsmeļošs – ir vēl un vēl, un vēl. 

Bet tā vietā, lai izplūstu asarās, mēs ik pa laikam papriecājamies, ka mūs vismaz ar akmeņiem nenomētā, cietumā neieliek un sētas nenopūš ar pazemojošiem grafiti – jūs arī tā darāt vakarā pirms miega, vai ne? Mēs novērtējam, ka mūsu vecāki, lai arī daudz ko ‘norij‘, tomēr mūs sagaida ar smaidu un tik ļoti priecājas par mazbērnu, ik pa laikam nevilšus pasakot ko tādu, kas savukārt ir ‘jānorij‘ mums. Mēs priecājamies par katru draugu, kas ne tikai “ielaiko” mūsu bildes sociālajos portālos, bet zvana, raksta, atbrauc ciemos. Mēs esam laimīgas, ka mūsu meitiņas dzimšanas dienā klāt bija vairāki desmiti cilvēku, kas tur tiešām vēlējās būt! Kuriem mēs kā cilvēki un draugi esam daudz būtiskāki par to, ko saka viņu baznīca, uz kuru viņi regulāri iet. 

Un man sāp, ka mani nepamet tā sajūta, ka mums mūsu cilvēciskā un sabiedriskā vērtība ir kaut kā īpaši jāpierāda un jāuzsver. It kā tas būtu priekšnosacījums laulībām vai bērnu radīšanai un audzināšanai. Nekādu pārmetumu, bet palasiet māmiņu forumus sociālajos portālos – daudzas ne teikumu salikt kopā, ne komatu ielikt, ne vārdu “helikopters” pareizi māk uzrakstīt, taču sabiedrībai šķiet daudz pieņemamākas laulību un mammas materiālam kā mēs. Man vienkārši būtu jābūt iespējai apprecēt cilvēku, kuru es mīlu, ja mēs abi to vēlamies, un kopā audzināt bērnus, ja to vēlamies – gluži tāpat kā to dara …hmm, mammas, kas audzina vienas? Mammas, kas audzina savus, vīra un kopīgos bērnus? Mammas, kas audzina adoptētus bērnus? Mammas, kas audzina plānotus un nejauši gadījušos bērnus? Mammas, kas pat nezina bērna tēvu vārdus? Mammas, kas nav beigušas pat pamatskolu? Es gribu teikt, ka būtiskākais, lai izaugtu laimīgs bērns, nav formāts, kādā viņu audzina, bet tas, cik bērns ir gribēts, gaidīts, mīlēts, sargāts, aprūpēts, samīļots, cienīts. Un mūsu meitiņa ir plānota, gribēta, gaidīta, ļoti, ļoti mīlēta, sargāta un katru dienu samīļota. Un lai visi labie gari sargā abus viņas vecākus, lai viņa var turpināt augt savā zināmajā, drošajā un mīlošajā vidē, jo viņas pilsonības valsts likums to nesargās. 

Autors: @realaGrutnieciba