„Tā taču ir liela laime!” saka teju ikviens, kurš uzzina, ka esi kļuvusi par mammu. Un tā ir balta patiesība, zem kuras daudzkārt parakstos, vien ar piezīmi – daru to tagad, kad bērnam ir gandrīz gads… Pirmie mēneši pēc mazā nākšanas pasaulē iezīmējās ar visu to, par ko tik tieši bija brīdinājušas draudzenes ar bērniem – izmisīgs personīgā laika un telpas trūkums, kliedzošs miega bads, svešāda un nepārprotami joprojām („Kā, vai tad vēders nepazūd UZREIZ???”) formīga sieviete spogulī, utt. Depresija? Kuram gan bija laiks pētīt, vai un kāda tieši tā varētu būt depresija, tai taču ir tik daudz paveidu! Bērnu spēju gan apkopt, gan samīļot, vīrs arī nepalika neēdis un bez uzmanības, laukā devos katru dienu un pat atradu laiku ar vienu kāju atgriezties konsultēšanas darbā. Bet sajūta, TĀ sajūta nebija laba. Tik daudz pārdomu par dzīves jēgu un izraudātu asaru par neko manā dzīvē vēl nebija bijis. Draudzeņu sākotnējie padomi un brīdinājumi bija paskrējuši gar ausīm, jo, manuprāt, to īsto mammas sajūtu, jo sevišķi smago, spēj saprast vien sieviete, kura pazīst mammas lomu reālajā dzīvē.
Pateicoties darbam konsultēšanā un garām sarunām pašai ar savu konsultantu, spēju tikt galā ar emocijām un pamazām atgriezties pie sajūtas, ka dzīvot ir brīnišķīgi, domas par dzīves jēgu mani vairs nemoka, arī garajā depresīvo sajūtu sarakstā man vairs nav kur aizķerties. Bet apziņa, ka esi bijusi soļa attālumā no tā, ko parasti ilustrē kā melnu mākoni virs tavas galvas, lika zibenīgi reaģēt, ieraugot sociālajos tīklos ziņu par to, ka pirms un pēc dzemdību depresijas biedrība meklē atbalstu. Debesmanna? Kas tā tāda?..
Biedrības idejiskā autore ir Lielbritānijā dzīvojošā latviete Iveta Parravani, kura pati cīņu ar pēcdzemdību depresiju ir uzveikusi, bet atceras to kā smagu un sāpīgu, lai gan vienlaikus vērtīgu dzīves pieredzi. Un tā izrādījusies tik zīmīga, ka Iveta joprojām ziedo savu laiku un resursus, lai uzrunātu sievietes, kurām cīņa ar depresīvām sajūtām vēl priekšā. „Lai arī depresija ir nopietna saslimšana, vēlējos citos radīt ticību, ka no tās var izveseļoties, ja vien meklē palīdzību. Vairāku gadu garumā man bija sapnis īstenot ko tādu, ar ko es varētu palīdzēt tiem, kas iet cauri pēcdzemdību depresijas tumsai. Iesākumā radīju grupu „Pēcdzemdību depresija” draugiem.lv portālā. Arvien vairāk es secināju, ka sievietēm trūkst atbalsta, informācijas. Viņas jutās vientuļas, nesaprastas, izmisušas un pārbijušās no savām jūtām. Viss, ko es tobrīd varēju bija – uzklausīt un uzmundrināt, bet gribējās dot ko vairāk! Klusībā sev visu laiku teicu, ka kādu dienu būs kas vairāk, kas varēs palīdzēt labāk” tā Iveta. Par to, kā viņas domas par palīdzības sniegšanu citām sievietēm materializējušās, lasi vairāk http://debesmanna.com.
Vairāku mēnešu garumā, līdz pat gada tumšākajam laikam, man bija iespēja tikties ar „Debesmannas” mammām grūtās dzīves sajūtās, piedāvājot saņemt bezmaksas konsultāciju „Labo Domu Pieturā”. Tikšanās izvērtās ne tikai jaukas, bet gana vērtīgas, tāpēc ir sajūta, ka iesāktais jāturpina. Sarunās par visu, kas uz sirds, kā stīdziņa pēc stīdziņas savelkas un sarindojas visi tie vārdi un sajūtas, kas ikdienā „spiež pie zemes”. Un laiks pēc dzemdībām nereti ir tikai katalizators visām tām neatrisinātajām vai ignorētajām lietām, ar kurām nācies saskarties pirms mazā nākšanas pasaulē: nesakārtotas attiecības, neapmierinātība ar darbu, piesaistes trūkums ar pašas vecākiem, bailes un pašapziņas trūkums, utml. Dažādas pozitīvās psiholoģijas un ezotērikas mācības un tehnikas no žurnāliem un tīmekļa piedāvā vieglu veidu, kā atbrīvoties no smagajām sajūtām, atliek vien rakstīt sev gaišas un sirsnīgas vēstules, sarunāties ar savu patieso būtību domās vai spogulī, uzrunāt Visumu un sajust saules pinumā siltumu. Tas viss strādā, nav šaubu. Bet pieredze konsultēšanas praksē rāda, ka to visu ir grūti vai pat neiespējami praktizēt, ja pirms tam netiek atzītas un izlādētas patiesās sajūtas. Visas tās, par kurām „nav smuki” domāt un runāt, visas tās, kuras taču „nav labi raidīt kosmosā, jo varam tās dabūt atpakaļ” – dusmas, bailes, vilšanās, aizvainojums, bēdas, naids… Bet ko darīt mammai, kurā kūsā nevaldāmas dusmas? Kura ir dziļi vīlusies sevī šo pašu dusmu dēļ, jo bija taču gaidījusi nebeidzamu laimes sajūtu? Ko ar to darīt? Izlikties, ka to nav? Aizmālēt ar neīstu prieku, nepatiesu smaidīšanu vai meliem sarunās ar ģimeni un draugiem? Tāpēc jau konsultēšanā izmantoju to nesaudzīgo piemēru par dzemdībām – sliktās sajūtas ir „jādzemdē”. Un tas nav ne viegli, ne ātri, ne patīkami, bet Tu nevari no tām aizbēgt, līdzīgi kā nevari aizbēgt no bērna laišanas pasaulē. Jā, Tu vari atlikt, izlikties, izvairīties, bet aizbēgt no sevis pašas nav iespējams, kaut kad viss paslēptais nāks un atkal atgādinās par sevi. Atzīsti, ko jūti, ļaujies emocijām (atbalsta persona zinās, kā to pieņemt un ko ar to darīt), sajūti, kā tās pamet Tavu ķermeni, varbūt pat īpaši neglītā veidā – ar nevaldāmām raudām, puņķošanos un drebināšanos; iepazīsti jaunas sajūtas – atslābumu, siltumu, mieru un miegainību; un tikai tad sāc domāt par tiem resursiem, kas nepieciešami, lai šo sajūtu noturētu. Tad jau ir vienalga, kas tās par metodēm – praktiskas, garīgas, psiholoģiskas vai ezotēriskas. Tad Tu būsi kā tīra miesa, uz kuras ir tik patīkami sajust svaigu, baltu tērpu. Ceļā uz šo sajūtu projektā „Debesmanna” būšu ar Tevi kopā arī nākamajā gadā, vien dod ziņu par sevi, es ticu, ka kopā varam vairāk. Par visu, kas uz sirds!
Ar labām domām,
Elīna, „Labo Domu Pietura”
Foto: Max Berger no Unsplash