Raksti

Kad piedot sev ir visgrūtāk…

https://nickyjohnston.com.au/

Man patiešām grūti pateikt, kad manā dzīvē pirmo reizi ienāca trauksme un depresija. Cik vien sevi atceros, esmu bijis trauksmains un satraukts bērns, bērnība man asociējas ar smagumu kaut kur kuņģa apvidū un attiecīgi ļoti sliktu apetīti, pastāvīgu baiļu sajūtu kaut kur pakausī. Ar pauzēm savās drošajās vietās – mājās vai pie vecmāmiņas vasaras brīvlaikā. Apmēram pusaudžu gados man sākās panikas lēkmju epizodes, kad sirds pēkšņi sāk sisties miljons reižu minūtē, paliek slikta dūša un šķiet, ka viss, gals ir klāt. Līdz augstskolas beigšanai domāju, ka tas laikam ir normāli, jo nezināju, ka var būt citādāk. Pie lielas pārslodzes augstskolā panikas lēkmes mēdza atgriezties, nevarēju neko ieēst dienām ilgi, šādas bedres atkārtojās visai bieži.

Tad nonācu pie savas pirmās neiroloģes/psihoterapeites, sākās gadiem ilga terapija. Joprojām pie pārslodzēm vai lielām pārmaiņām ir panikas lēkmes, vispār pastāvīgs bezmiegs un dikti liela melanholija ar sajūtu, ka nekad nebūs labāk. To nepārtraukto trauksmi varu aprakstīt kā sajūtu, ka tūlīt tūlīt jāiet zobārsta kabinetā uz zobu raušanu vai prezentēt lielu un svarīgu prezentāciju. Sirds sitas mežonīgi, slikta dūša un sajūta, ka tūlīt paģībšu. Bet tā gandrīz nepārtraukti. Atceros situācijas, kas tagad šķiet kuriozas, bet toreiz nemaz ar ne. Pirmie randiņi, kuros man nāca virsū tādas panikas, ka randiņa vidū bija jāiet uz tualeti izvemties. Prezentācija augstskolā, pirms kuras stāvu ārā, paslēpusies aiz kaut kāda pieminekļa un sirds sitas, un nāk vēmiens, un es nevaru ieiet iekšā, man ir lielas bailes, ja nu kāds pamanīs. Leksotanils, ksanakss, imovāns, stilnokss, visi mani draugi un vienmēr kāds kabatā.

Tad kādā brīdī sabruku tā, ka fiziski nevarēju piecelties no gultas. Nevarēju aizmigt, nevarēju ieēst un, izkāpšana no gultas no rīta, lai ietu uz darbu, šķita neiespējama. Tad man pirmo reizi izrakstīja antidepresantus. Pēc pāris mēnešiem es pirmo reizi mūžā sapratu, kā tas ir, ka var dzīvot bez pastāvīgas trauksmes fonā. Ka var nebaidīties. Ka var braukt ceļojumos bez panikas lēkmēm. Ka var iepazīties ar jauniem cilvēkiem un to nevis pārdzīvot kā milzīgu stresu, bet gan lielu prieku. Woow, izrādās, ka TĀ parasti jūtas cilvēki?? Izrādās, ka dzīvi var baudīt, nevis visu laiku baidīties?

Fast forward vēl pāris gadus uz priekšu, kuru laikā vairākas reizes atmetu antidepresantu lietošanu, jo “nu kauns taču”, “nevar tak visu mūžu uz zālēm dzīvot”, “man taču jau ir labāk, es varu pati”, bet – vienmēr pie lielākām dzīves pārmaiņām nācās pie tiem atgriezties. Vienmēr gan daktera uzraudzībā. Biju stabilās attiecībās ar foršu partneri un ļoti gribēju bērniņu. Ar dakteri vienojāmies, ka atmetīšu antidepresantus pirmā trimestra laikā, tiklīdz palikšu stāvoklī. Gan mana psihiatre, gan ginekoloģe bija stingri pret antidepresantu lietošanu grūtniecības laikā. Un es arī. Jo man bija kaut kāda ilūzija, ka ar bērniņa gaidīšanu mana depresija beigsies. Es beidzot būšu mierīga, apaļa (visu mūžu esmu bijusi ļoti tieva jeb, kā mēs smejamies ģimenē, slieka, un par to vienmēr ārkārtīgi pārdzīvoju), un visas problēmas pazudīs pašas no sevis. Jo man tuvajām sievietēm apkārt taču vienmēr tā ir bijis viņu grūtniecībās (or so I thought…). Sacīts, darīts. Paliku stāvoklī gandrīz uzreiz. Pirmās nedēļas lidinājos septītajās debesīs, ka nu tik būs mani laimes hormoni, nu tik es būšu mierīga kā jūra un apaļa kā visrelaksētākais nīlzirgs pasaulē. Pirmā trimestra laikā, kā bija plānots, palēnām nometu antidepresantus nost. Nu un tad sākās. Grūtniecība nebija tāda, kādu es to biju iedomājusies. Bērniņam klājās lieliski, bet man gan nē. Fiziski bija ārkārtīgi grūti – tad ļoti reiba galva, tad deguns bija aizlikts un nevarēju paelpot, tad pulsējošas galvassāpes, tad kuņģa dedzināšana, tad vēderu velk, tad mugura sāp, visam pāri absolūts nespēks. Un svars arī kā par spīti nenāca klāt tā, kā man būtu gribējies. Visu laiku dzirdēju no apkārtējiem standarta tekstus “kā var būt tik tieva grūtniece?” un “kā var būt tik mazs vēders?”.

Apmēram sestajā mēnesī nevarēju pat aiziet līdz pārsimt metru attālajam veikalam, jo nebija spēka un likās, ka tūlīt noģībšu. Diemžēl arī vīrs nebija tik atbalstošs kā gribējās. Kā es sūdzējos, tā viņš teica: “Bet kurš tad gribēja bēbīti?” Lēnām sāku noslēgties no pavisam tuviem cilvēkiem. Nebija spēka iet uz kopīgiem pasākumiem un smaidīt. Katru vakaru raudāju, jo man sevis bija tik ļoti žēl. Bija pastāvīga trauksme un gandrīz vai fobija no dzemdībām. Man likās, ka tās nekad nepienāks. Un, ja pienāks, tad es savā prātā nespēju vizualizēt bērniņu, šķita, ka viņš dzemdībās nomirs. Noslēdzos no jebkādas sabiedriskās dzīves, braucu tikai uz laukiem pie vecākiem un pavadīju savu grūtniecību tikai un vienīgi paniski domājot par dzemdībām, un to, ka tad viss beigsies. Ko es biju iedomājusies pēc tam? Neko. Tumsu. Bet vismaz beigas šīm ciešanām. Bēbītim neko nepirku, savācu tikai atdotās lietas no māsu un māsīcu bērniem, bet man pat tām virsū skatīties negribējās. Patiešām neticēju, ka man kādreiz būs bērniņš.

Pēdējās grūtniecības nedēļas pavadīju pie vecākiem laukos, jo plānoju dzemdēt tuvējā slimnīcā. Vīra darba specifikas dēļ baidījos, vai viņš vispār paspēs ierasties uz dzemdībām, tāpēc vismaz biju pie saviem vecākiem. Negribēju nevienu citu redzēt, pat ne parasti tik tuvās māsas vai viņu bērnus, nevienu pašu. Viss manī izraisīja tikai milzu trauksmi. Man bija bail un prātā neredzēju arī nekādu citu ceļu.

Visu grūtniecību biju lasījusi tobrīd tik ļoti populārās grāmatas par dabīgām dzemdībām, gājusi uz lekcijām par dabīgām dzemdībām, man bija sarunāta dabīgas dzemdības atbalstoša vecmāte. Tagad man šķiet, ka es toreiz biju tādā kā informācijas burbulī – man apkārt tuvās sievietes bija dzemdējušas vai nu bez jebkādas atsāpināšanas stacionāros vai mājdzemdībās, tāpēc arī man likās, ka tas ir vienīgais pareizais veids. Visas dabīgo dzemdību piekritējas, dūla un vecmāte tai skaitā, par epidurālo anestēziju izteicās negatīvi un ķeizaru vispār pat neapsvēra. Vai vismaz man toreiz tā likās. Attiecīgi biju arī uzstādījusi sev ļoti augstu latiņu…

Vīrs uz dzemdībām paspēja, jo dzemdības sākās vairāk kā nedēļu vēlāk nekā plānots. Un labi, ka tā, jo lielās bailes man bija pārgājušas pilnīgā apātijā, apnikumā un pat dusmās, nu cik ilgi to vēl var izturēt?! Pārsteidzoši, bet dzemdības man sākās pēc labi izgulētas nakts, labi paēstām brokastīm un pusdienām, pat matus biju no rīta izmazgājusi. Vēl aizvien domāju, ka kāds tur augšā mani pasaudzēja, lai būtu kaut drusku vairāk spēka. Dzemdēju slimnīcā pie savas vecmātes, dzemdības bija pat ļoti harmoniskas un skaistas, uz tām atskatoties. Mana vecmāte teica, ka ideālas pirmās dzemdības. Jā, izstumšanas fāze bija ļoti grūta un gara, spēcīgi atceros sajūtu, ka te es nomiršu un palikšu. Bet – tā sajūta, kad mans puisītis piedzima un man viņu uzlika uz krūtīm – tas bija kaut kas neticams. Man bija piedzimis dzīvs bērniņš! Īsts, dzīvs, vesels, mīļš bērniņš! Tajā naktī pēc dzemdībām es sev teicu: “viss, tas beidzot ir beidzies, tu to izdarīji un tev nekad tas vairs mūžā nebūs jādara, viss.” Kaut es būtu zinājusi, ka tas diemžēl bija tikai sākums manai depresijai…

Kā jau teicu, biju ļoti gatavojusies dzemdībām. Joga, meditācijas, vingrošana, vizualizācijas tehnikas, u.t.t. Bet nepavisam nebiju domājusi par to, kas sekos pēc tam. Un, šķiet, otrajā dienā pēc dzemdībām, kad bija otrā negulētā nakts, viss sākās… Ļoti pēkšņi atgriezās panika. Naktīs nevarēju aizmigt, manu ķermeni raustīja drebuļi, un es panikā trīcēju no tā, ko es esmu izdarījusi. Slimnīcā man atteicās dot jebko nomierinošu, jo jaunajām māmiņām nav paredzēts – jābaro ar krūti. Ar vecmātes atbalstu sazvanīju savu psihiatri un man tika izrakstītas kaut kādas viegli nomierinošas tabletes, kuras varēju lietot barojot ar krūti. Trešajā dienā tikām mājās – manu vecāku mājās turpat laukos. Jo vīram jau piektajā dienā bija jāiet uz darbu, viņš aizbrauca uz Rīgu strādāt un kādu nedēļu tur palika. Pa šo laiku viss sagriezās kājām gaisā. Krūts barošana bija ārkārtīgi sāpīga, atkopšanās pēc dzemdībām man pašai smaga. Mugura sāpēja, viss sāpēja, bet visvairāk sāpēja man pašai kaut kur iekšā. Naktīs nevarēju pagulēt. Kā laidos miegā, tā mani no tā uzreiz izrāva panikā klapējoša sirds. Man bija paniskas bailes no sava bērna. Ka es netikšu galā. Ka man pat nav spēka viņu raudošu panēsāt. Man bija bail, kad viņš bija man blakus, bet arī bail, kad kāds viņu paņēma prom no manis, lai varu “atpūsties”. Apetītes man nebija, aizmigt nevarēju, raudāju vienā laidā un nepārtraukti domāju: “kāpēc, kāpēc man šis bija vajadzīgs?”. Katru rītu modos ar panikā sitošu sirdi un domu, ka vēl viens rīts šajā murgā ir atausis. Mana dzīve bija beigusies.

Pēc neskaitāmām telefoniskām sarunām ar psihoterapeitu, divām psihiatrēm, manu dūlu, ar kuru tikos grūtniecības laikā (paldies viņai par praktisko atbalstu it visā), pēc milzīgiem asaru plūdiem tika pieņemts lēmums, ka man jāatgriežas pie antidepresantiem. Nu un vēl ksanaksa trīs reizes dienā, lai savāktu manu nervu sistēmu. Ar krūti barot dakteri aizliedza. Es ārkārtīgi pārdzīvoju, jo man šķita, ka līdz šim tas ir bijis vienīgais, ko sava bērna labā varu darīt. Es taču emocionāli nespēju būt savam bēbītim līdzās, bet vismaz varēju barot ar krūti – tik tikko biju izcīnījusi piena cīņu, un vismaz pie krūts mans bērns bija mierīgs, un es viņam biju noderīga. Vismaz tā es biju mamma.

Zāles vajadzēja sākt dzert uzreiz, bērniņam uzreiz bija jāpāriet uz maisījumu. Interesanti, ka viņam, kā likās, nebija absolūti nekādu iebildumu pret pudeli. Jau piedzimstot atceros, ka viņš nepavisam nemeklēja manu krūti, kā to parasti dara jaundzimušie. Laikam mans dēls zināja, ka šitais viņam nepienāksies. Tikmēr es, lai nobeigtu piena rašanos savās krūtīs, pa druskai to atslaucu, lai nedabūtu iekaisumu, un lēju izlietnē. Vēl tagad atceros, ka šī sava piena liešana izlietnē bija sāpīgākais, ko jebkad man bija nācies darīt. Man bija piens, bet tas nebija derīgs, lai barotu manu bērnu. Es biju izgāzusies kā mamma pilnīgi un galīgi.

Kamēr zāles sāka iedarboties, pagāja vēl pāris nedēļas. Es jutos ārkārtīgi vainīga. Galvenokārt par to, ka es nebaroju savu bērnu ar krūti. Jo nekur taču nebija tādas informācijas, ka zīdaini var arī nebarot ar krūti. Ne internets un pat ne pediatrs man nevarēja atbildēt uz jautājumu, kādu maisījumu izvēlēties un kā notiek tā barošana ar pudeli, nevienos pirmsdzemdību kursos to nestāstīja. Vīrs gan mani pilnībā atbalstīja lēmuma pieņemšanā par zāļu dzeršanu, bet viņš nesaprata, kāpēc es visu laiku raudu, ka esmu slikta māte. Visbeidzot vīrs atbrauca pakaļ man un bērnam, lai mūs beidzot vestu uz Rīgu, jo “pietiek pie mammas dzīvoties”. Un tad atceros, ka viņš ar puiku brauca ar vienu mašīnu un es viena pati ar otru. Braucu un raudāju visu ceļu, un pavisam nopietni domāju, ka no manis kā mammas nav pilnīgi nekādas jēgas un ka varētu vienkārši iebraukt viadukta stabā un šo visu izbeigt. Man šķita, ka nekad nebūs labāk.

Paldies Dievam, ka tomēr līdz Rīgai aizbraucu. Sev par lielu pārsteigumu, atgriešanās mūsu mazajā dzīvoklītī pilsētas centrā bija ārkārtīgi dziedinoša. Varbūt tas, ka nebija blakus mammas, kuras klātbūtnē varētu sabrukt, bet varbūt tas, ka savas mājas sienas un vīrs blakus dziedēja, bet palika labāk. Lielākais nopelns tajā, protams, bija tam, ka lēnām sāka iedarboties zāles. Vīrs, man par lielu pārsteigumu, izrādījās ārkārtīgi gādīgs tētis. Viņš naktī cēlās divas reizes un pats baroja bērniņu ar pudeli, un mainīja pamperus, lai tikai es varētu gulēt. Negulēju es, protams, bet vismaz man nebija jāceļas. Viņš interesējās un iesaistījās pilnīgi visos sīkumos, kas saistījās ar bērnu – sākot ar kuras pudelītes varētu izraisīt mazākas kolikas un beidzot ar bērna kakas konsistences pētīšanu. Bērniņš daudz raudāja, nepanesa maisījumu, kopā meklējām dakterus, kas uzstādīja diagnozi – piena olbaltuma nepanesība. Atkal jutos vainīga, jo es taču biju viņu uzlikusi uz maisījuma.

Lēnām sāku gulēt un pēc mēneša pirmo reizi ēdu kaut ko ar apetīti. Savācos un sāku priecāties par savu bēbīti, par to, kā viņš smaida un cik veselīgs, un laimīgs bija, kad tikām pie pareizā maisījuma. Tikai tie apkārtējo jautājumi, kāpēc nebaroju ar krūti. Meloju, teicu, ka piena nebija, bet iekšēji šie jautājumi mani plēsa pušu. Paldies tiem draugiem, kuri nejautāja neko. Bet pat bērnu ārsts, ģimenes ārsts – pat mediķi nosodoši šūpoja galvu, kad pajautāja un uzzināja atbildi, kāpēc bērnu nebaroju ar krūti.

Pāris mēnešu laikā atkopos un patiešām sapratu, cik labu izvēli esmu izdarījusi par labu zālēm. Jo manam bērnam bija mamma! Visgrūtākais bija piedot pašai sev un beigt sevi vainot, ar to strādāju vairākus gadus.

Ārstu attieksme attiecībā pret antidepresantu lietošanu grūtniecības laikā, pārsteidzošā kārtā, šo gadu laikā ir mainījusies – lai arī nav daudz pētījumu, šobrīd vienots ir uzskats, ka riski, ar kādiem bērns un mamma saskaras, ja mammai ir mentālās veselības problēmas grūtniecības un zīdīšanas laikā, ir daudz lielāki nekā tie, ar kuriem viņi saskaras tad, ja mamma turpina lietot antidepresantus. Es tam ticu. Arī tam, ka krūts barošana ir katras sievietes brīva izvēle. Tāpat kā tas, kā viņa dzemdē un kā audzina savus bērnus. Mammai jābūt pirmajā vietā, jo tikai veselai mammai var būt emocionāli vesels bērniņš.

Un vēl – sociālajiem tīkliem var daudz ko pārmest, bet tikai ne to, cik daudz normālāka pēdējo gadu laikā ir kļuvusi mentālās veselības uztvere tieši pateicoties reāliem stāstiem sociālajos tīklos. Paldies arī tiem, ka varu nejusties tāda vienīgā jocīgā.

Visbeidzot, lai arī pārliecināti teicu, ka vairāk bērnu man nekad mūžā nebūs, pēc četriem gadiem saņēmos un šobrīd gaidu savu otro bērniņu. Ar pilnīgi citu attieksmi un citām izvēlēm grūtniecības laikā.

Bet tas jau ir cits stāsts.

L.

Share on facebook
Facebook
Share on twitter
Twitter

Citi raksti

Vīrietis arī jūt? Vīrietis arī jūt!

Es negribu idealizēt, un arī ne sabiezināt krāsas, ne uzbrukt, ne aizstāvēt. Gribu parādīt vēl vienu skata punktu uz to, kā vīrietis varētu piedzīvot grūtniecību un dzemdības. Sievietes mēdz dažādi

Lasīt vairāk
31. marts, 2021

Palaist grūtumu vaļā…

Foto: Nem Youth “Lai grūtumu palaistu pavisam vaļā, ir jābeidz analizēt katru mazo tā gabaliņu un jāskata lietas kopumā. Un tas, ko es saskatu ar manām šī brīža acīm, ir

Lasīt vairāk
21. februāris, 2021

Vīrietis un partneres grūtniecība

Pirmais grūtniecības trimestris sievietei ir fizioloģiskās pielāgošanās laiks. Rīta nelabumi, miegainība, jutīgums pret noteiktām smaržām un pēkšņa vēlme pēc noteikta ēdiena nav kaprīze, bet gan fizioloģiska reakcija. Sievietes garastāvoklis var strauji

Lasīt vairāk
31. marts, 2021

Kā Tev patiešām klājas? Nezinu.. Grūti pateikt.. Varētu būt labāk.. Tā ne pārāk..

Ja vēlies aprunāties

Diennakts krīzes tālrunis 116123

Mūsu darbs nav iespējams bez atbalsta.

Par ziedoto mēs turpinam strādāt, radīt jaunu saturu, organizēt dažādus pasākumus, un apmaksāt terapiju tiem, kam tas nepieciešams visvairāk.