Šis ir vakars uz ezera jau nu nē, bet vannasistabas grīdas gan. Meitai nāk vecie, labie zobi, viņas miegs ir kluss un caurs, tādēļ es klabinu spilvenu ierakumos uz spīdīgām flīzēm. Jau vairākas dienas uz papīra uzšņāpju lietas, par kurām gribu uzrakstīt, pāršķirstu folderus ar iesākto, bet tomēr miegs vakaros man papaijā galvu un saka, ka labāk būtu iegrimt dziļi matracī. Un es iegrimstu. Mīkstā, biezā matracī, lipīgā miegā, smagām acīm, iekšā melnumā. Parastā, noguruša cilvēka miegā.
Un šodien, pēc dažām sarunām ar citām mammām, nolēmu, ka, tā kā nu visi jau ir informēti par maniem plānajiem matiem un lielajiem gurniem, pie vienām sāpēm es uzrakstīšu arī par – izvelciet šķēpus, sagatavojiet akmeņus – depresiju, šoreiz pēcdzemdību. To, kura daudz un labi medicīniskiem terminiem aprakstīta internetā visiem tiem jautruļiem, kuri ir pārliecināti, ka hormoni ir bulšits un labākais ārsts ir plašs, atvainojos, faking, smaids un silta sirds.
Man ir jāraksta, jo es dzirdu, redzu, zinu un pazīstu citas, kuras izsakās jūtam to pašu, taču man ir kauns viņām pateikt, kas tas ir. Bet, ka tas ir normāli. Ka es tur biju.
Taisnības labad gan jāsaka, ka reiz gan, pirms Mia nolēma nokļūt manā vēderā, bija laiks, kad es kritu biezā, lipīgā melnumā, kurš nebija miegs. Varbūt kādreiz par to vieglu roku es varēšu uzrakstīt, taču pagaidām es vien purinu galvu un negribu runāt skaļi. Tomēr ar to mēs ar Miu sākāmies, tur biju es, melnumā, tukšumā un ar antidepresantu burciņu atvilknē, tā biju es un bez tā es neesmu. Depresija – parastā.
Šādu melnu un lipīgu emociju izpausmes ir dažādas un vienā šādā reizē, – kāds brīnums – vannasistabā uz grīdas, es, vairs nevarot izturēt dzīvi, asarainu muti skaļi un izmisīgi (kā tādā Ēd, lūdzies, mīli) kosmosam teicu, ka man ļoti ļoti nepieciešams kaut kas, kas mani izglābtu. Un, smejies, izglāba. Kosmoss, vecais gudrinieks, man pēc mēneša vēderā ielika meitu. Toreiz baltās, smukās tabletītes mierīgu sirdi metu pie malas, pacēlos dažus centimetrus virs zemes, sāku gaidīt, briest, plaukt, augt, smaidīt un meditatīvi celt savu garīgo stāvokli plašumos, ar kuriem lepotos jebkurš vēdiskais skolotājs, ja man tāds būtu. Ārsti gan norādīja uzmanīties ar emocijām, taču, es domāju, vecie, kādas vēl emocijas, es esmu septītajas debesīs, esmu tuvu garīgā skolotāja prakses atvēršanai.
Un tad piedzima meita. Mans lielākais, apaļākais, mīkstākais un smaržīgākais brīnums. Ilgās, grūtās sāpēs mēs satikāmies un te nu es biju, sešos vakarā, ievesta tumšā istabā, strīpainā kombinezonā savīstītu cilvēku ar vēderā saspiestu degunu un mitru ādu. – Guli. – Es ņemšu sev viņu blakus. – Ņem.
Un tā mēs abas gulējām. Visu nakti, ar deguniem un pierēm kopā. Goda vārds, visu nakti ar saspiestām pierēm, līdz pašai gaismai. Un rudenī gaisma nāk vēlu.
Pirmajā mēnesī kā mamma jutos tā, it kā man būtu iesmērēts slikts darba piedāvājums. Man šķita, ka tas nav tas, kas sludinājumā bijis rakstīts. Izklausās pēc visai neglītas atzīšanās, tiesa kas tiesa. Man taču nu ir jāatplaukst jaunā lomā, jāsajūt atveramies savas mātišķās čakras, jājūt savs bērns no papēžiem līdz matu galiņiem, pie mazākās raudas intuitīvi jāsadzird, ko viņš vēlas. Bet viss, ko es sajutu, bija sāpīgas šuves un piebriedušas krūtis līdz smagai temperatūrai. Un cilvēks, kurš rubī tikpat daudz cik es. Es jutos slikti par to, ka es jūtos slikti. Un es nezināju, ka tas ir normāli. Diemžēl to nezināja arī mani apkārtējie. Es izklausījos pēc nervozas, raudošas, neiecietīgas stulbenes, kura pati nezina, ko darīt un nezina, ko grib, lai dara citi. Es biju atpakaļ bedrē, kurā biju pirms tam, pie tam, izskatījās, bedre bija kļuvusi dziļāka un biezāka.
Ir normāli, ja pēc šāda piedzīvojuma dažas dienas vai nedēļu hormoni turpu šurpu kārto savas darīšanas un mamma raud par bērnu, raud par to, ka vīrs nesmuki nomazgājis traukus, raud par to, ka kokiem sārtojas lapas un kā smaržo rīta putra. Taču ir situācijas, kad hormoniem tā iepatīkas tusiņš, ka mājās viņi vairs iet negrasās. Un mani hormoni bija tieši pēdējais gadījums. Es raudāju daudz un kārtīgi, negribēju laist sev nevienu klāt, man šķita, ka visi vēl man tikai sliktu, visi ir par skaļu, par klusu, par nelaipnu un par smaidīgu. Man gribējās ielīst mežā ar meitu un nevienu nesatikt, un tomēr satikt visus un ļaut sevi izglābt. Kosmoss, ciniķis, kā reiz nebija ļāvis mums pabeigt savu mitekli, tādēļ pirmās nedēļas pavadīju vecāku mājās un laipni izmantoju arī šo kā ieganstu raudāšanai. Par to, ka mūsu mājas vēl nav gatavas un dažreiz tomēr arī par to, ka esmu savā vecāku ligzdā, vai, cik jauki un emocionāli, savā bērnības istabā.
Tas viss būtu baigi okei, ja vien dienas neiestieptos nedēļās un nedēļas mēnešos. Ar bēbīti it kā kļuva mazliet vieglāk. Nu jau es sapratu, kas, kad un kā notiek, sāku normālus katras kakas izpētes darbus un interesantāko bezglutēna, un tā talāk produktu testus. Mēs ievācāmies Mūsu mājās. Bija pagājusi mana dzimšanas diena. Miai ritēja jau otrais mēnesis. Es tiku ar visu galā. Maza, jauka ģimenes dzīve.
Un… raudoša es. Histēriska es. Nekas-nav-labi es. Neko-negribu es. Nekam-nav-jēgas es. Negribu-celties es. Es-esmu-uz-tevi-dusmīga es. Es-raudu-nezinu-par-ko es. Es-uz-tevi-padusmošos-uzreiz-kā-tu-atnāc-no-darba es. Es-sev-nepatīku es. Es-it-kā-esmu-priecīga-bet-neesmu es. Es lēnām bruku un jutu, ka šādi turpinoties lēnām sabruks arī cilvēki man blakus. Un nevienam nebija ne jausmas, kas ar mani notiek. Arī man nē.
Diemžēl bija dienas, kurās es tiešām nonācu līdz histērijām. Līdz histērijām, kurās grasījos bēgt, iet prom, pati nesaprazdama, kur rīts, kur vakars. Bija histērijas, kuras neizturēja arī Viņš. Tas mani grāva vēl vairāk. Grāva mūs abus, protams, ko es te mēģinu noklusēt. Es raudāju, cirtu visas durvis un droši vien būtu arī plēsusi traukus, ja vien tā nemīlētu mūsu skaistās krūzes un šķīvjus. Un vienā, vistrakākajā reizē, kad es pa galvu kaklu sapakotu somu un punķainu degunu, trīcēdama, izpūrusi, rīstīdamās asarās, zābakos un mētelī es-aizeju-es-nevaru stāvēju Viņa rokās. Es sapratu, ka tas viss ir kas vairāk par manu stulbumu. Ka es neesmu stulba. Ka manī notiek kaut kas, no kā gribu atbrīvoties un ka es nedrīkstu nonākt turpat, kur kādreiz. Man taču iedeva meitu. Man ir meita. Viņa atnāca, lai mani mazliet izglābtu. Banāli, vai ne? Bet tā bija, tā tiešām bija, mats matā kā es stāstu. Tā es tobrīd jutu. Jutu punķiem tekot, jutu meitu, jutu, ka neesmu stulba un jutu, ka man vajag palīdzību. Viņš teica, ka mēs tiksim galā. Jebkā. Ja vajadzēs, metīsim pie malas barošanu un dzersim visas pasaules zāles, un es atkal būšu priecīga un mierīga, lidošu mākoņos, smiešos un daudz rakstīšu.
Protams, ka es nebiju stulbene. Un, protams, ka manī nebija iemājojis dēmons. Paldies dievam, tam visam bija kārtīgs, normāls, medicīnisks skaidrojums. Tik racionāls, zinātnisks un normāls, ka nomierināja mani jau izlasot vien. Es lasīju un – ja ievietojam šeit poētisku epitetu – katru vārdu par šo tēmu šļakstīju sev virsū kā izkaltušai mutei ūdeni. Es nebiju stulbene. Es biju normāla. Un viss, kas ar mani notika, bija normāls. Un bija citas, kuras nebija stulbenes. Un kuras bija normālas. Un tas, kas ar viņām notika, bija normāli.
Lēnām, pavisam lēnām, bet acīmredzami, sākas mans atveseļošanās posms. Barot es neapstājos, jo negribēju apstāties, Mia bija vēl maza. Taču, ja man jāatbild par praktiskas dabas jautājumiem – ir mierīgas, vieglas zāles, kuras domātas tieši šādiem gadījumiem. Šādiem, kad jaunajā mātē nav iemājojis dēmons, bet hormonālas svārstības un krūtīs joprojām plūst viss apēstais, izdzertais un nodomātais. Un zinu mammas, kuras dzer arī stiprākas un vēl labākas zāles šim gadījumam. Par to kautrējas, jo domā, ka slikti, taču es ar lielāko prieku, ieraugot šo, pa tabletītei gribētu izdalīt katrai, kurā redzu sevi.
Mia kļuva arvien prātīgāka, lielāka un mierīgāka. Kļuva vieglāk būt mammai, mēs iepazināmies vairāk un labāk, vaļā sāka vērties visas tās čakras, kuras es nesapratu sākumā. Reizēm es joprojām raudāju, reizēm man gribējās atkal krist bedrē, taču lēnām un kopā mēs mani būvējām atpakaļ. Pa mazam ķieģelim, pa mazam pikucim starp ķieģeliem, ar savām siekalām un mieru. Šad un tad no līdzsvara izsita apkārtējo viedokļi kā mammai ir jābūt, – par šo dažas manas mammas pēdējā laikā ir labi un skaļi arī rakstījušas. Kā labāk ir sēdēt, elpot, barot, apģērbt un pamirkšķināt acis. Taču lēnā garā, sevi lipinot kopā, es sev skaitīju mantras par –neklausies-tu-pati-zini-labāk. Es sāku iet uz mammu tikšanās rītiem – jā, jā anonīmās mammas (joks) – netālu no mājām. Es sāku pierakstīt vecos sapņus, ko gribu uztaisīt un realizēt. Es sāku dzert kafiju no smukas krūzes. Atradu vecās krāsas. Sāku zīmēt. Uzņemt ciemiņus. Klāt skaistus galdus, smalki sagriezt desu un mazā bļodā sabērt olīves apaļiem vēderiem. Izdomāt dienas pastaigas. Sāku ievilkt gaisu. Braukt ciemos. Iet ciemos. Braukt vilcienā. Braukt uz muzeju. Braukt iepirkties. Braukt pēc kartupeļiem. Braukt dzīvē. Braukt braukt braukt, iet, skriet, darīt, runāt, satikties, slinkot, pirkt skaistas lietas, bildēt meitu, sēt zirņus, iet randiņos, stādīt ābeles, ēst spageti ar rokām, atrast domubiedrus, atrast citas mammas, atrast sirdsdraugus.. atrast sevi.
Kosmoss nav mazais bērns, jūs taču to zināt, vai ne? Toreiz es kosmosam, rīstoties asarās, teicu, lai man iedod kaut ko, kas izglābs. Un izglāba taču.
Dažreiz joprojām man ir slikti un es eju mežā vai negaisā paraudāt. Ar karstu kafiju kā tādu dušu dvēselei, ar skaļu un bēdīgu mūziku ausīs un gumijniekos. Bet es vairs nekrītu līdz bedres dibenam. Es tur esmu uzlikusi mazas, šķības trepītes. Un ar gumijniekiem ērti izkāpju ārā.
Dažreiz man ir slikti un bail, taču tas jau ir stāsts par veco depresiju un tas ir stāsts citai reizei. Taču tagad man ir darbi, draudzības un iedvesma. Par to es stāstīšu vēl. Tas ir tas, kas ļauj vilkt gaisu un maz pamazām piepūsties kā dzīvam gaisa balonam.
Un meita man ir. Viņā nav nekā melna, bieza un lipīga. Tikai mīksta mute pēc lipīgām plūmēm pusdienās. Un biezs lipīgs miegs man ir. Parasts, noguruša cilvēka miegs.
P.S. Es, protams, gribēju rakstīt vēl vairāk, jo sajūtu toreiz bija vairāk. Taču pagaidām man sanāca par mani toreiz pastāstīt šādi.
Mīļās mammas. Sāciet darīt lietas, kad ir slikti. Bet vēl – nebaidieties to stāstīt ģimenes ārstam, goda vārds. Ja baidieties – rakstiet man. Es jums pastāstīšu kā nebaidīties. Tā ir maza, stulba bedre, kurai ir ļoti viegli pielikt mazas trepītes, pa kurām kāpt ārā, ticiet man. Un tu neesi vienīgā, kurai neko negribas, kurai ir dusmas uz visiem, aizkaitinājums par visu, negribas ne ēst, ne celties, ne runāt ar kādu. Viss būs kolosāli. Tev ir meita un dēls, tas būs kolosāli. Tu esi kolosāla!
Ieva
P.S. Vairāk par Ievu varat uzzināt viņas blogā.