Kad sāku runāt par savu pēcdzemdību depresiju, visi kā viens uzdeva tikai vienu jautājumu – Kāpēc tu neko neteici? Mana atbilde bija īsa – Man bija kauns…
Un bija tik ļoti grūti izskaidrot šo ‘KĀPĒC’…
Aiz šiem vārdiem slēpās daudz vairāk. Tik daudz, ka nebija drosmes to skaļi pateikt un teikšu atklāti, nezinu vai šos vārdus varētu pateikt pat tagad, kad tas ļaunākais jau aiz muguras.
Es tos uzticēju papīram.
Par dzejoli gluži nesaukšu, bet par mazu grēksūdzi gan.
Kā lai pasaku?
Kā lai pasaku vārdus, kuri mani dedzina līdz kaulam?
Kā lai pasaku, ka man sāp un ir slikti līdz neprātam?
Kā lai pasaku, ka vislabāk es aizcirstu durvis, paliktu viena un raudātu, raudātu, raudātu?
Kā lai pasaku, ka vislabāk es gribētu aizmigt un nekad nepamosties?
Kā lai pasaku, ka mana smaidīgā seja, ko redzi, ir tikai mana maska, kuru protu tik lieliski nēsāt?
Kā lai pasaku vārdus, kas lauž manu sirdi: ‘Es nemīlu savu bērnu’?
Kā lai pasaku, ka katra mana bērna rauda manās ausīs griežas kā riņķzāģa skaņa?
Kā lai pasaku, ka šis mazulis, kuru tik ļoti gaidījām, tagad ir tik ļoti negaidīts?
Kā lai pasaku, ka es neesmu traka un es gribu, lai Tu tam notici?
Kā lai pasaku, ka man tik ļoti bail no Tava nosodījuma un naida?
Kā lai pasaku, ka esmu vissliktākā mamma uz pasaules?
Kā lai pasaku, ka esmu tik ļoti nobijusies pati no sevis?
Kā lai pasaku?
Autors: Iveta Parravani