Diāna Zande (dr.psych.), SIA „Diānas Zandes psihologu prakse” +371 29266007

Vai tikai laime? Laiks, kuru tradicionāli uzskata par vienu no laimīgākajiem un piepildītākajiem ģimenes dzīvē – mazuļa gaidīšana, piedzimšana un zīdaiņa vecums vairumā ģimeņu atnāk ar prieku, laimes mirkļiem un rūpēm. Un nereti arī ar depresiju – nelūgtu un neaicinātu problēmu, kura skar teju katru ceturto sievieti un katru desmito vīrieti. Tā vēsta pētījumu rezultāti visā pasaulē. Arī Latvija diemžēl nav izņēmums un Diānas Zandes doktora disertācijas rezultāti vēsta, ka arī Latvijā šī problēma ir aktuāla un nozīmīga, un ļoti daudzi vecāki gan gaidot mazuli, gan pēc viņa dzimšanas izjūt depresijas simptomus.

Kā atzīst pēdējos gados veikto pētījumu rezultāti, pēcdzemdību depresija ir izplatītākais traucējums periodā pēc dzemdībām. Depresija var būt viegla, vidēja un smaga, un tā ietekmē ne tikai sievietes emocionālo un fizisko labsajūtu, bet arī attiecības ar bērnu, partneri un bērna kognitīvo un emocionālo attīstību, darba spējas un kvalitāti, attieksmi pret sevi un apkārtējo pasauli. Diemžēl arī vīrieši mēdz izjust nozīmīgu nomāktību un depresiju jau partneres grūtniecības laikā un pēc tam.

Klusējam, tātad problēmas nav? Tas, ka par depresiju perinatālajā periodā mūsu sabiedrībā nav īpaši plaši diskutēts, nenozīmē, ka tādas problēmas nav. Tas ir līdzīgi kā ar sastrutojušu zobu. Ja mēs par to nerunājam, tas zobu nepadara veselu. Un tāpat kā strutains iekaisums zobā, arī depresija nav izlaidība vai slinkums un to nav iespējams pārvarēt ar gribasspēku vai apņemšanos „būt laimīgai, jo man taču ir bērns”. Svarīgi apzināties, ka depresija ir traucējums, kurš ir tikpat reāls kā klepus, aklās zarnas iekaisums vai problēmas ar sirdi. Diemžēl pēdējās desmitgadēs no depresijas cieš arvien jaunāki cilvēki teju visā pasaulē. Pasaules Veselības organizācija prognozē, ka apmēram 2020. gadā depresija starp veselības traucējumiem var ieņemt pirmo vieto pasaulē pēc darba nespējas, ko tā rada. Depresija skar visu sociālo slāņu cilvēkus, Tātad – atvērsim acis, būsim redzīgi un nevis noliegsim, bet risināsim problēmu, lai justos labāk un dzīvotu pilnvērtīgāk.

Kāpēc sievietes klusē? Kauns un vainas sajūta par sevi rada vēlmi noslēpt savas izjūtas. Tieši aplama doma, ka depresija ir kaut kas apkaunojošs un, ka ar to pašai jātiek galā, sekmē to, ka jaunie vecāki, kuri izjūt ilgstošu nomāktību pirms vai pēc bērna piedzimšanas, nemeklē un nesaņem tik nepieciešamo palīdzību un tas problēmu vēl vairāk saasina. Depresija pēc mazuļa piedzimšanas nav apkaunojošāka kā plaušu karsonis vai nierakmeņu lēkme!

Tuvinieku un plašākas sabiedrības nosodījums. Nereti vecmāmiņas ar nosodījumu izturas pret jaunajiem vecākiem, kuriem „taču ir veļas mašīna un autiņbiksītes”, bet ir vēl nez kādas tur depresijas – būtu jūs pieredzējušas mūsu laikus! Un jaunie vecāki vēl vairāk sagumst zem emocionālo grūtību sloga un vēlēšanās būt perfektiem vecākiem un to vēl vairāk pastiprina vistuvāko cilvēku nesapratne un nosodījums.

Stereotipi par jaunajām māmiņām, tētiem un mazuļiem. Ko mums vēsta stereotipi par „mātes laimi”? Romantiskās filmas, žurnālu raksti un jauno māmiņu fotogrāfijas tajos? Ka sieviete ir mūžam jauna, skaista, viņas dzīvi un nemitīgi augošo karjeru nekas nespēj apturēt, viņa par spīti tam, ka ir kļuvusi par māti, ir joprojām savā „vislabākajā formā” un laimīga, laimīga, laimīga. Un ja raud, tad tikai no laimes. Un vīrietis? Viņam taču jābūt teju par supermeni, kurš ne tikai naktīs nomodā pie mazuļa gultiņas jau nez kuru reizi cenšas nomierināt mantinieka spalgo brēkšanu, prasmīgi aprūpē mazuli, atbalsta savu sieviņu emocionāli un turklāt, darbā joprojām ir ar „augstu konkurētspēju” un pārnes mājās krietnu naudas žūksni, ar ko nodrošināt pieaugušo ģimeni, kredītu maksājumus un vēl pamanītos atbalstīt savus vecākus vai nu ar naudas artavu vai palīdzību saimniecībā….

Ja pie visa iepriekš minētā mazulis vēl pagadās nevis „kā pēc grāmatas”, bet parastais, no dzīves – prasīgs, raudulīgs, tik nesaprotams savā uzvedībā? Ir tikai normāli, ka daudzi vecāki neiztur šo milzīgo plaisu starp gaidīto idilli ar „brīnumiņu” un dzīvi ar reālo bērnu.

Mums jāapzinās, ka katrs laiks nāk ar savām priekšrocībām un arī prasībām, izaicinājumiem. Pirms 30 un vairāk gadiem sievietes, kuras dzemdēja mazuli, tika mudinātas būt par labām mazuļa aprūpētājām – nomazgāt, paēdināt un – „nelutināt”. Jā, sievietes gludināja autiņus, kamēr mazulis izmisis raudāja gultiņā. Jo mammām mācīja – neņem rokās, izlutināsi. Mammas centās būt labas mammas (visos laikos mammas vēlas būt labas mammas, tikai katrā laikā būt labai mammai nozīmē kaut ko citu).  Šobrīd daudzām māmiņām rokās ir raudošs bērniņš un tas nenozīmē, ka viņas ir sliktākas vai nepareizākas par tām sievietēm, kuras pirms gadiem rokās turēja gludekli, nevis bērnu. Šobrīd vecāki daudz vairāk tiek mudināti reaģēt uz mazuļa emocionālajām vajadzībām, un tas prasa ļoti daudz emocionālā spēka no jaunajiem vecākiem. Ja jauno māmiņu nosoda, vaino, kritizē vai vienkārši salīdzina ar kādu citu, „pareizāku, veiksmīgāku vai labāku”, tad ļoti iespējams, ka pavisam drīz sieviete jutīsies slikta mamma un skat – klāt jau depresija. Kas notiek ar tēti? Pētījumu rezultāti rāda, ka vīrieši, kuru partneres pirms vai pēc bērna piedzimšanas piedzīvo depresiju, ir pakļauti nopietnam riskam arī piedzīvot šo traucējumu.

Runāt par grūtībām ir spēka, nevis vājuma pazīme. Atzīt problēmu ir spēks. Un pirmais solis, lai šo problēmu risinātu.

Photo by Pelayo Arbués on Unsplash