Mans mērķis nebūt nav baidīt topošās vai esošās māmiņas, tētus, ka tagad tev vai tavai partnerei būs pēcdzemdību depresija. Nē! Mans mērķis ir par šo traucējumu runāt līdz pagurumam un informēt, ka no pēcdzemdību depresijas nav jābaidās. Vajag tikai ķerties vērsim pie ragiem, lai atgūtu pilnvērtīgu dzīvi!  Es gribu, lai ir pietiekami daudz informācijas par šo traucējumu gadījumā, ja tā skars mani, tevi, tavu draudzeni, partneri vai māsu…

Es gribu, lai mēs zinām, kāds ir mūsu nākamais solis.

Kāpēc mēs tik ļoti baidāmies no šī vārda ‚depresija‘? Kas ir tas, kas liedz mums skaļi izrunāt šo vārdu? Kāpēc mums tik ļoti bail no tā, ka mamma, māsa, draudzene un pat partneris uzzinās par to, ka man varētu būt depresija? Kāpēc mums ir tik svarīgi, ko par mums padomās pārējie? Kāpēc ir tik ļoti bail no šiem kritizētājiem un nosodītājiem, kurus var atrast zem jebkura publicētā raksta par pirms/pēcdzemdību depresiju?

Šie kritizētāji parasti ir cilvēki, kuri par šo emocionālo traucējumu neko nezina vai nezina pietiekami daudz. Tie būs tie, kas ‚ries‘ visskaļāk, ka šī slimība ir izdomājums, slinkums vai, sliktākajā gadījumā, modes lieta. Bieži vien šī ‚riešana‘ ir kliedziens pēc palīdzības viņiem pašiem.

Tas sāp, es zinu, un tu vari sarauties vai izstiepties, bet labāk no tā nepaliks. Neļauj šiem cilvēkiem tevi ietekmēt. Ļauj viņiem rūgt pašiem savā rūgumpodā! Neļauj viņiem stāties tavā ceļā pēc palīdzības!

Man ir atauguši mati, gribētos savādāku griezumu un varbūt pat izmainīt toni – piesakos pie frieziera.

Jau kuro dienu zobs ‘īd‘ – dodos pie zobu ārsta.

Klepus nerimstas teju jau 3.nedēļu – vizīte pie ģimenes ārsta.

Man ir emocionāli smagi, visu laiku gribas raudāt, mazulis tracina tik ļoti, ka negribas iet viņa tuvumā. Miegs? Kas tāds? Gribas aizmukt no visas pasaules un kliegt balsī skaļā – lieciet reiz mani mierā! Kam man šito vispār vajadzēja? Kas lika man domāt, ka es varu būt laba mamma? Un ko es daru? Neko…Tikai reti kura būs pietiekami drosmīga, lai aizietu līdz ārstam un izstāstītu par savām izjūtām. Tā vietā mēs turpinām birdināt gaužas asaras, būt nelaimīgas, neapmierinātas ar visu apkārt esošo.  Mēs turpinām bendēt sevi un irdināt attiecības ar ģimeni, draugiem un tikai tāpēc, ka mēs esam nobijušās par to kādam ieminēties.

Tā nebija tava izvēle saslimt ar pēcdzemdību depresiju un tā nav tava vaina, bet ir tavās rokās to mainīt! Tā ir tikai un vienīgi tava izvēle – aiziet pie ārsta vai turpināt ciest šo mokpilno dzīvi.

Ir tik ērti izvēlēties to vieglāko ceļu – palikt cietējas lomā un nedarīt neko…

Ai, cik pazīstamas man šīs izjūtas!

Visas sievietes, kuras man ir rakstījušas, saņem no manis pretjautājumu – vai tu par to esi ar kādu runājusi un meklējusi palīdzību? Un visbiežāk saņemtās atbildes – Nē…

Runāt? Nav jau jēgas, tik un tā jau nesapratīs! Un šis ir tas brīdis, kad man gribas kliegt balsī skaļā – SAPRATĪS! Tikai runā! Tas nebūs viegli, nebūt ne! Vārdi sprūdīs kaklā, nezināsi ar ko īsti sākt un asaras birs kā pupas. Lai birst un viņas birs vēl kādu laiciņu, bet es gribu, lai  tu notici, ka paliks vieglāk! Ja gribas raudāt – raudi! Ja gribas kliegt – izkliedzies! Ja gribas smieties – smejies no visas sirds. Ļauj emocijām vaļu!

Zinu, ka ne visas mēs esam runātājas un ir grūti atvērties. Un vēl jo vairāk, ja nezini, kas īsti notiek un kāpēc tā jūties.

Es pati nekad nemācēju runāt par savām jūtām, jo nebiju tā audzināta. Protams, es zināju, ka vecāki, māsas, brāļi mani mīlēja, bet nekad tas ģimenē skaļi netika teikts. Savā ziņā pateicoties tikai pēcdzemdību depresijai, es iemācījos runāt. Nepārproti mani, nekad neesmu bijusi no tām klusajām. Atceros, ka bērnudārzā un skolā man vienmēr tika aizrādīts, ka runāju par daudz. Tikai ne par to, ka man sāp, ka man skumji, ka man ir problēma vai nepatikšanas… Un tas bija pats grūtākais, kad iegāju lielajā dzīvē. Es sāku ar to vieglāko – rakstīt dienasgrāmatu. Starp citu, dienasgrāmatas rakstīšana ir atzīta par ļoti efektīgu metodi depresijas ārstēšanā. Ja grūti runāt ar dakteri vai vīru, uzraksti vēstuli. Es vīram sākumā rakstīju e-pastus, jo tikai tā varēju atklāties un izstāstīt, kas man ir uz sirds.

Tas ir sākums. Laid emocijas uz āru, neturi tās sevī, jo ar katru dienu tās tevi smacēs arvien vairāk!

Es negribu teikt, ka tagad tev visai pasaulei jāizkliedz, ka tev ir slikti vai ka tev ir  pirms/pēcdzemdību depresija. Nebūt ne! Protams, jo lielāks atbalsts un sapratne, jo labāk, bet iesākumā noderēs arī viena uzticības persona – tavs ģimenes ārsts, ginekoloģe, vīrs, draudzene, mamma. Izrunā to sāpi, tās bailes un neziņu, kas tevi māc. Soli pa solim…

Nebaidies iet pie ārsta un teikt, ka nejūties vairs pati. Sāc ar savu ģimenes ārstu, jo tas ir ārsts, kurš tevi pazīst vislabāk. Lūdz palīdzību! Nebaidies no antidepresantiem, ja tie ir nepieciešami. Tas ir tikai mīts, ka no tiem rodas atkarība. Nemeklē iemeslu atteikties no palīdzības meklēšanas tikai tāpēc, ka tu baro mazuli ar krūti! Ir antidepresanti, kurus var lietot un barot mazuli vienlaicīgi. Ja nebarosi mazuli pati, tas nebūt nenozīmē, ka esi slikta mamma! Mēs visas gribam mazos barot ar krūti, jo tas ir vislabākais mazulim, bet, ja jāizvēlas starp krūts barošanu vai savu veselību, kas vistiešākajā veidā ietekmē arī mazuli, es noteikti izvēlētos mātes veselību. Laimīga, vesela mamma=laimīgs mazulis.

Nebaidies no psihoterapeitiem vai psihiatriem! Nav viņi monstri, kuri strādā iestādēs ar restotiem logiem un nēsā baltus halātus, un nav viņu interesēs tevi sazāļot vai ievietot slimnīcā, lai izolētu no visas pasaules. Speciālists tev palīdzēs atveseļoties, iedos pareizos ‚rīkus‘, lai tu šo slimību uzveiktu!

Šis process neiet tik ātri un lūdzu neatmet ar roku, ja pēc 3 vizītēm nav palicis labāk. Man ir rakstījušas vairākas sievietes, sakot, ka neiet vairs uz terapiju, jo ‚ pēc 3-4 reizēm nav nekādu uzlabojumu. Terapeits nav burvis un negaidi no viņa brīnumu, ka jau pēc pāris reizēm tu būsi vesela. Tev pašai būs smagi un grūti jāstrādā ar sevi, lai tev paliktu labāk. Tas prasīs laiku! Tā būs dziļa rakšanās bērnībā, pagātnē un tagadnē, uzplēšot rētas un runājot par lietām, kuras tu vēlies aizmirst. Tā būs sevis izzināšana un meklēšana no jauna. Būs jāatbild tik daudzi ‚kāpēc‘ un jāsaprot tik daudzi ‚tāpēc‘…

Jo ātrāk tu sāksi meklēt palīdzību, jo ātrāk atveseļosies. Negaidi, ka depresija pāries pati no sevis – tā nepāries! Viegla depresija var pāriet pati no sevis, bet arī tad ir vajadzīgs tuvinieku atbalsts un sapratne.

Kādam varbūt liksies un gribēsies teikt – tev viegli par to runāt un varu teikt, ka savā ziņā tam cilvēkam būs taisnība. Varu runāt, jo pati šo slimību esmu iepazinusi un izdzīvojusi līdz mielēm turpat 4 gadu garumā. Esmu kritusi un cēlusies, un atkal kritusi.  Esmu izdzērusi anti-depresantu jūru un izgājusi neskaitāmu terapijas kursu, bet es esmu atgriezusies dzīvē! Bija laiks, kad ar savu psihiatru runāju vairāk nekā ar savu ģimeni.

Es gribu uzsvērt, ka atlabšanas procesam nav jābūt tik ilgam! Man tas bija tik ilgs, jo arī es biju viena no tām, kas laicīgi nemeklēja palīdzību. Es biju viena no tām, kas skaļi teica, ka ar mani viss kārtībā, ka tas ir normāli, ka šādi jūtos, jo esmu tikai nogurusi. Mazais paaugsies un būs vieglāk, un tā sekoja viena atruna pēc otras. Nebija vieglāk, bija grūtāk, bet joprojām spurojos pretī, grimu purvā arvien dziļāk. Es biju viena no tām, kas uzskatīja, ka man par savām problēmām nevienam nav jāstāsta. Vīru izslēdzu pilnībā, jo es zināju visu labāk un ko viņš vispār zina no bērnu audzināšanas?! Ne viņš izdzīvoja dzemdību sāpes, ne naktī cēlās ik pa 2 stundām. Es zināju labāk! Vīru sodīju par to, ka viņš negāja cauri tādai ellei, kādai gāju es. Bet vai viņš par to zināja? Vai tad es viņam ko teicu? Protams, ka nē… Un tā bija viena no manām lielākajām kļūdām! Tieši vīrs bija tas, kurš bija mans lielākais atbalsts un palīgs, un no dēla audzināšanas zināja tikpat daudz cik es pati. Mēs mācījāmies kopā. Sapratu, ka varu uzticēt vīram apģērbt mazo, iziet pastaigāt un iedot viņam ‚pudeli‘. Jā, ne vienmēr viss bija pa manam prātam, bet sapratu, ka visam nav jābūt tā, kā es to gribu. Cik viegli palika, kad pēkšņi bijām komanda! Arī naktī vīrs nebaidījās celties. Man vajadzēja tikai par to runāt, nevis gaidīt, kad viņš uzminēs, kas man bija vajadzīgs.

Problēmas mēs varam atrisināt, skatoties tām sejā! Saprotot, kas tās ir radījis un izzinot, kas mums jādara, lai tās novērstu. Nebūs viegli un neviens mums arī neteica, ka būt vecākiem ir viegli, jo tā nav. Nebūs katra diena kā viena smaidoša ģimenes idille.

Ar šo visu gribu teikt, ka pirms/pēcdzemdību depresija nav ne bubulis, ne bieds, no kuras mums jābaidās. Tā ir slimība, kuru varam uzveikt!

Ej pie ārsta, runā, raksti dienasgrāmatu, pievienojies un apmeklē atbalsta grupas. Iespēju ir daudz! Tikai tev ir jāgrib! Tikai tu vari spert to pirmo, lielo soli uz atveseļošanos! Nemeklē atrunas! Nebaidies lūgt palīdzību, tā nav vājuma pazīme! Tu neesi izgāzusies kā mamma un es gribu, lai tu man notici!

Atceries – laimīga mamma dara laimīgu mazuli!

Iveta