Nesen visu Latviju pāršalca ziņa par to, ka Cēsīs jaunā māmiņa ar mazuli nolekusi no klints, pati izdzīvojusi, bet mazulis miris. Decembrī no mājām aizgāja 19 gadus veca māmiņa, kuru marta sākumā atrada mirušu. Jauniete pirms pazušanas bija nosūtījusi tuviniekiem atvadu ziņu un lūgusi parūpēties par mazuli. Pirms pāris gadiem kāda māmiņa ar diviem bērniem vēlējās izdarīt pašnāvību lecot Ventā. Katra no šīm ziņām satricina sabiedrību un liek uzdot jautājumus: Kāpēc tā notiek? Vai no tā bija iespējams izvairīties?

Gan no publikācijām presē, gan no tuvinieku stāstītā var saprast, ka visām šīm sievietēm ir kas kopīgs. Proti, visas šīs māmiņas ir sirgušas ar depresiju, kas sākusies bērniņa gaidību laikā vai īsi pēc mazuļa piedzimšanas. Par to sabiedrībā runā reti, daudzi nezina un nesaprot, ka šī slimība var būt nāvējoša gan māmiņai, gan bērniem.

Lai noskaidrotu, kas īsti ir pēcdzemdību depresija, kā to atpazīt un kur ārstēt, Viens+Viens blogere Laura Grēviņa izjautāja biedrības Debesmanna.com vadītāju Ivetu Parravani.

Kā jūs vienkāršā valodā paskaidrotu, kas ir pēcdzemdību depresija? 

Tā ir depresija, kura cilvēkus piemeklē mazuļa gaidīšanas laikā vai neilgi pēc bērniņa piedzimšanas. Kaut arī ar pēcdzemdību depresiju visbiežāk saskaras māmiņas, tā var piemeklēt arī tēvus.

Depresija šajā gadījumā ir kas vairāk par sliktu omu vai īgnu garastāvokli. Speciālistu vidū nav vienota viedokļa vai depresija ir garīga saslimšana vai emocionāls traucējums, bet jebkurā gadījumā – tas ir tāds ilgstošs emocionāli nomācošs stāvoklis, kas nepāriet pats no sevis un cilvēkam ir nepieciešama speciālistu palīdzība. Depresija var būt viegla, vidēja vai smaga. Vieglas un vidējas depresijas gadījumā var palīdzēt ģimenes un draugu atbalsts, atbalsta grupas, psihologs vai psihoterapeits, bet smagu depresiju ārstē gan ar medikamentiem, gan psihoterapiju.

Depresija parasti izpaužas kā vispārējs prieka trūkums, garastāvokļa svārstības, raudulīgums, nomācošas un negatīvas domas, nekontrolējamas bailes un bezpalīdzības sajūta. Dusmas un aizkaitinājums var mīties ar milzīgu nespēku un intereses zudumu par pilnīgi visu. Zūd koncentrēšanās spējas un ir grūti noformulēt savas domas un jūtas, pat visvienkāršāko lēmumu pieņemšana sagādā grūtības. Ir grūtības tikt galā ar ikdienas pienākumiem – duša vai zobu tīrīšana var sagādāt grūtības, nav interese pat kārtīgi apģērbties vai paēst. Bieži cilvēks vienkārši guļ gultā un pārdomā dzīvi, tajā pašā laikā domas ir tik intensīvas, ka ir arī miega traucējumi. Dažkārt ir uzmācīgas negatīvas domas par savu vai tuvinieku nāvi, prāts izspēlē visdažādākos negatīvos scenārijus.

Depresijas gadījumā šāds nomācošs emocionāls stāvoklis ir ilgstošs (nedēļas, mēneši un pat gadi), tas nepāriet pats no sevis un no tā nevar izārstēties vienkārši saņemoties. Ja cilvēks ilgstoši piedzīvo tik ļoti smagas emocionālas ciešanas, ka dažkārt kā vienīgo izeju no šīm ciešanām redz pašnāvību.

Vai pieejama kāda statistika par to, cik bieži pēcdzemdību depresija skar sievietes un vīriešus?

Pētījumi liecina, ka ar pēcdzemdību depresiju piedzīvo apmēram 10 – 20 % sieviešu, bet šis rādītājs pieaug pusaudzes vecumā dzemdējušo sieviešu vidū (līdz 26%), sievietēm, kuras grūtniecības laikā pārcietušas depresiju (līdz 75%), sievietēm, kurām pēc iepriekšējām dzemdībām bijusi depresija (līdz 50%), sievietēm, kurām dzīves pieredzē ir bijušas depresijas epizodes (līdz 25%) un aptuveni 10% vīriešu. Topošie un jaunie tēvi ir depresijas attīstības riska grupa, un jāatceras, ka katram vīrietim simptomi var parādīties citā laikā, izpausties individuālā veidā un spēkā.

Kā jaunās māmiņas draudzenēm, ģimenei, partnerim atpazīt iespējamo pēcdzemdību depresiju? Kad būtu jāsāk uztraukties par to, ka kaut kas tomēr īsti nav kārtībā? Vai ir viegli no malas pateikt, ka sievietei ir pēcdzemdību depresija?

Pēcdzemdību depresiju parasti pirmie pamana paši tuvākie cilvēki – ģimene, partneris un paši tuvākie draugi.

Svarīgi ir atcerēties, ka pēcdzemdību depresiju spēj atpazīt tikai tie, kuri zina un saprot, kas tā tāda ir. Tādēļ ir svarīgi pēc iespējas vairāk runāt un izglītot cilvēkus par šo emocionālo traucējumu. Pat tad, ja tuvinieki redzēs, ka māmiņa ir zaudējusi prieku, ir raudulīga un nomākta, netiek galā ar saviem ikdienas pienākumiem, bet izpratnes un atbalsta vietā saņem pārmetumus par slinkumu, nevīžību, neatbilstību ģimenes un sabiedrības gaidām, tad tas nebūs palīdzoši un neveicinās atveseļošanās procesu.

Tik ļoti bieži mēdijos un sociālajos tīklos mēs tiekam baroti ar glamūra pilnām ainiņām par perfektām mammām, kuras ir bez gala laimīgas, starojošas, visu varošas un bez gala veiksmīgas. Instagram un Facebook ir pilns ar skaistu bēbju, laimīgu mammu bildēm un skaistiem saukļiem. Šajās bildēs visbiežāk gan bērni, gan mājas ir smalki uzposti, māmiņas jau no pirmās dienas nodarbojas ar sportu un dodas ceļojumos, izbauda dzīvi un ir nebeidzami laimīgas. Bet bieži tiek aizmirsts, ka ne visas mammas jūtas tik labi un pacilāti, un ne visiem ikdiena ir tāda glamūra piepildīta. Mammas, kuras jūtas nomāktas un nespēj tikt galā ar negulētām naktīm un raudošu bērnu, netiek galā ar šīm sabiedrības gaidām un sajūtas kā sliktas, un nekam nederīgas mammas. Katrs līdzcilvēka izteiktais „Kas tu par māti, ka nevari tikt galā?”, „Mana māte piedzemdēja piecus bērnus un ar visu tika galā, tu ar vienu netiec galā?”, „Kad mēs augām tad mums nebija laika nekādām depresijām, šitā ir tikai izlaidība!” ir kā sāpīgs dūriens tieši sirdī. Tas sāpina un nomāc vēl vairāk. Visbiežāk tas liek māmiņām, izejot sabiedrībā (un dažkārt arī ar saviem tuviniekiem) uzlikt smaidoša un laimīga cilvēka masku, neielaižot nevienu savā patieso jūtu pasaulē un ne ar vienu nedaloties, ka patiesībā jūtas briesmīgi. Tādos gadījumos māmiņas aiz aizvērtām durvīm un prom no svešām acīm sabrūk un asaru plūdos rodas domas: „Es esmu tik slikta mamma! Pilnīga izgāšanās! Citiem, īpaši bērnam, būs labāk bez manis”.

Ar to es gribēju pateikt, ka pēcdzemdību depresiju var atpazīt tikai tad, ja cilvēki zina un saprot, kas tā tāda ir, un ir droša un atvērta vide, kurā jaunā māmiņa vai tētis spēj atklāti un godīgi runāt par to, kā patiesībā jūtas un saņemt atbalstu un sapratni.

Es aicinātu ikvienu līdzcilvēku ik pa laikam ar jaunajām māmiņām un tētiem aprunāties tā no sirds, bez jau gatavām bildītēm un ainiņām par super-laimīgo ģimeni un bez jau gataviem padomiem, kā pareizi viss ir jādara. Pajautājiet jaunajiem vecākiem – Kā jūties? Vai tiec galā? Vai nevajag palīdzēt? Ieklausieties un sadzirdiet, ko saka jaunā māmiņa vai tētis. Ja redzat, ka ir depresijas pazīmes – izrunājiet to bez nosodījuma, aiciniet vērsties pēc speciālistu palīdzības un piedāvājiet savu atbalstu un izpratni.

Un kā ar vīriešiem – jaunajiem tēviem? Pēc kādas uzvedības varam spriest, ka vīrietim, iespējams, ir pēcdzemdību depresija?

Pēcdzemdību depresijas pazīmes mammām un tētiem bieži ir līdzīgas: prieka zudums, nomāktums, ēšanas un miega traucējumi, nogurums un grūtības koncentrēties, seksuālās tieksmes samazināšanās, arī pārstrādāšanās, intensīva sportošana, pastiprināta vielu vai medikamentu lietošana, lai nomierinātos vai “atslēgtos” no rūpēm, arī dusmas un aizkaitināmība.

Vīrieša lomas tradicionālie uzvedības ierobežojumi neiedrošina vīrieti apzināties un izpaust emocionālas ciešanas. Vīrieši tā vietā tiek mudināti noliegt psihiskas sāpes, emocionāli norobežoties, problēmas uztvert stoiski, nedomāt par tām un “nejust, bet rīkoties”.

Droši vien ne ģimenes locekļi, ne draugi vai kaimiņi nevar kādam piešķirt diagnozi “pēcdzemdību depresija”. Pie kā vērsties, ja ir aizdomas par šādu diagnozi?

Tas tiesa! Tuvinieki var atpazīt simptomus un var nojaust, ka jaunās māmiņas vai tēta straujajās izmaiņās ainojama pēcdzemdību depresija, bet diagnozi var noteikt tikai ārsti. Tādēļ ir ļoti būtiski, ka cilvēks, kurš cieš no depresijas, vēršas pie ģimenes ārsta vai psihiatra, kas Latvijā ir tiešās pieejamības ārsts, kas nozīmē, ka psihiatrs ir pieejams bez nosūtījuma. Tikai ārsti ir kompetenti uzstādīt diagnozi un nozīmēt vispiemērotāko ārstēšanās metodi.

Ko darīt, ja ar pēcdzemdību depresiju skarts cilvēks atsakās vērsties pēc palīdzības un nevēlas doties pie ārsta?

Visbiežāk nevienu ar varu nevar piespiest ārstēties. Tikai vissmagākajos gadījumos, īpaši ja ir pēcdzemdību psihoze vai pašnāvības mēģinājumi, var piemērot piespiedu ārstēšanu stacionārā, bet parasti cilvēkam pašam ir jāvēlas ārstēties.

Praksē esmu saskārusies, ka nevēlēšanās ārstēt depresiju ir saistāma ar diviem galvenajiem iemesliem. Pirmkārt, tā ir saistīta ar slimības noliegumu („Man taču nekas nekaiš!”) vai bailes no stigmas, kas saistītas ar garīgām garīgo veselību („Es neesmu psihs!” vai „Nevēlos lai mani sūta uz Tvaika ielu!”). Otrkārt, problēma ir pašā slimības būtībā, proti, bieži depresijas slimnieks nekam neredz jēgu un nespēj saskatīt nekādus pozitīvus nākotnes scenārijus, tādēļ arī netic, ka ārstēšana var palīdzēt un uzlabot situāciju.

Šī iemesla dēļ, pat tad, ja depresijas slimnieks sākotnēji nevēlas apmeklēt ārstu un uzsākt ārstēšanos, es ieteiktu tuviniekiem tomēr neatlaidīgi un bez nosodījuma aicināt un iedrošināt apmeklēt ārstu. Svarīgi ir sniegt sapratni un atbalstu, norādot, ka vēršanās pie ārsta nenozīmē, ka „tu esi psihs” vai „tev ar galvu viss nav kārtībā”, tā vietā ir jānorāda uz ārstēšanas iespējām kā uz pozitīvu risinājumu, kas var palīdzēt izbeigt tās smagās ciešanas, kuras piedzīvo slimnieks.

Vai pēcdzemdību depresijai ir kāda saistība ar faktu, ka sieviete ir vientuļā māmiņa vai nāk no nelabvēlīgas ģimenes? 

Pēcdzemdību depresija, tāpat kā daudzas citas slimības, nešķiro savus upurus. Tā var piemeklēt jebkuru – bagātu un nabagu, tievu un resnu, vecu un jaunu, no labvēlīgas un no nelabvēlīgas ģimenes, ar partneri vai vientuļo māti, ar pirmo vai ar piekto bērnu.

Protams, iemesli pēcdzemdību depresijai var būt dažādi – tā var sākties līdz ar smagiem satricinājumiem ģimenē, ja partneris pēkšņi ir nolēmis pamest māmiņu un mazuli vienus. Iemesls var būt arī smagi vai nelabvēlīgi dzīves apstākļi, kurus jaunā māmiņa izjūt vēl saasinātāk līdz ar jauno mātes lomu un atbildību. Iemesls var būt arī smagas dzemdības, problēmas darbā (piemēram, ja māmiņa ir atlaista no darba dēļ grūtniecības) vai kāds cits smags satricinājums (piemēram, tuva cilvēka nāve). Iemesli var būt dažādi. Bet nevar tā teikt – ja viņai ir depresija, tad jau noteikti vientuļā māte vai no nelabvēlīgas ģimenes. Noteikti nē. Ar depresiju sasirgt var jebkurš.

Kā reaģēt, ja kāds mums zināms cilvēks pēcdzemdību depresijas dēļ ir nonācis tiktāl, ka ir veicis pašnāvības mēģinājumu? Vai būtu jāievēro īpaša piesardzība runājot par šiem gadījumiem ar iesaistīto ģimeni, citiem bērniem utt.?

Pašnāvības mēģinājumi ir smagi satricinājumi gan pašiem depresijas slimniekiem, gan tuviniekiem un draugiem. Par to ir jārunā un nevar izlikties, ka nekas tāds nav noticis.

Pašnāvības vai pašnāvību mēģinājumi parasti ir saistīti ar smagas depresijas gadījumiem, kad cilvēkiem ir nepieciešama profesionāļu palīdzība. Bieži pēc pašnāvību mēģinājumiem arī tuviniekiem ir vajadzīga profesionāļa atbalsts, lai tiktu galā ar pārdzīvoto.

Būtu jāatturas no tiesājošiem vai pārmetošiem komentāriem „Kā tu tā varēji mums to nodarīt?”, „Tu esi pilnīgi psihs/traks! Tev jāārstējas!”, „Kas tā par stulbu ideju taisīt pašnāvību?”, „Tev to nevajadzēja darīt, kāpēc nenāci ar mani parunāties?”.

Tā vietā vajadzētu izrādīt sapratni un pretimnākšanu, sakot, ka jums ir žēl, ka viņš tik slikti ir juties, ka vēlējies padarīt sev galu un ka priecājaties, ka pašnāvības mēģinājums nav bijis veiksmīgs. Atgādiniet, ka vēlaties sniegt sapratni un atbalstu, ka esat gatavi uzklausīt un palīdzēt.

Depresijas slimniekiem un viņu tuvākajiem ir būtiski zināt, ka viņi nav vieni savās ciešanās un pārbaudījumos. Depresija atstāj smagu iespaidu ne tikai uz depresijas slimnieku, bet uz visu ģimeni, īpaši mazuli. Tieši tāpēc biedrība Debesmanna ir izveidojusi interneta vietni www.debesmanna.com, kurā var atrast daudz noderīgu informāciju par pēcdzemdību depresiju, publicē patiesus stāstus, kuros ģimenes dalās ar savu pieredzi. Biedrība organizē atbalsta grupas gan klātienē, gan internetā, seminārus un vasaras nometnes, lai cilvēki zinātu kur griezties pēc palīdzības. Debesmanna nesen ir atsākusi klātienes atbalsta grupas māmiņām Rīgā un uzsākusi arī atbalsta grupas Saldū. Grupas vada topošie psihologi un tās ir pieejamas bez maksas ikvienai māmiņai. Ir svarīgi, lai ir droša vide, kurā cilvēki var meklēt palīdzību, kā arī var sniegt viens otram atbalstu un kopā uzvarēt to briesmīgo slimību, kas ir depresija.

Lai kā mums gribētos dzīvot tikai laimīgi un nesāpīgi, dzīves realitāte atkal un atkal liek secināt, ka blakus laimei un priekam mūsu dzīvē ir arī bēdas un pārdzīvojumi, slimības un zaudējumi. Veiksmīgi pārvarēta pēcdzemdību depresija var spēcināt sievietes un visas ģimenes resursu, un būt kā atbalsts citām jaunajām māmiņām un tētiem.

Lai cik depresija ir nepatīkama, to var pārvarēt! Atcerieties, ka šajā ceļā jūs neesat vieni!

Foto: nikko macaspac no Unsplash