Iepriekšējā rakstā dalījos savā pieredzē par to, kas notika, kad mūsu dzīvē negaidīti ienāca depresija. Kā mūsu cerībām un sapņiem pildītā dzīve pārvērtās ellē. Pēdējā gada laikā, kad mana vīra depresija pa vīlēm ārdīja mūsu dzīves un mūsu laulību, es daudz iemācījos. Apguvu, kas ir depresija. Meklēju atbildes gan tam, kā palīdzēt vīram, gan kā pašai sadzīvot ar to.

Te būs dažas lietas, kas man palīdzēja sadzīvot ar šīs postošās slimības klātesamību mūsu dzīvēs. Tās ir manas šī brīža atbildes uz maniem jautājumiem. Tās ir atziņas, pie kurām nenonācu uzreiz, bet gan pamazām. Pa ceļam bija daudz maldu ceļu, izmisuma un dusmu. Iespējams, ka pēc gada vai diviem es šīs atziņas vēlēšos pārskatīt. Iespējams, ka dažas lietas uzskatīšu par maldiem un daudzas redzēšu savādāk. Bet šīs ir tās, kuras par būtiskām uzskatu tagad.

• Pieņem, ka Tavs mīļotais cilvēks ir slims. Garīgi slims. Tas ir pirmais un svarīgākais posms, lai spētu sadzīvot ar to, kas notiek jūsu dzīvēs.

•  Iepazīsti un saproti šo slimību. Ir daudz grāmatu, un internetā ir daudz dažādu resursu par šo slimību. Īpaši daudz resursu pieejams, ja angļu valoda nav šķērslis. Tikai uzzinot pietiekami daudz par slimību, Tu spēsi patiesi saprast, kas notiek, un kā ar to sadzīvot.

• Depresija ir sāpes abiem. Depresija ir postoša slimība, kas slimnieku pakļauj milzīgām ciešanām, sāpēm un negatīvām domām, viņš nespēj neko darīt, rodas ēšanas traucējumi un zūd interese par seksu, pilnīgi visam zūd jēga, tiek apsvērta pašnāvība (vai pat mēģināta!). Slimnieka smadzenēs notiek tādi ķīmiskie procesi, kas to rada. Diemžēl šī slimība ietekmē ne tikai slimnieku, bet arī tuviniekus. Visbiežāk visas negācijas un dusmas tiek izgāztas uz tiem, kuri ir vistuvāk, ar kuriem slimnieks var būt ‘viņš pats’ un nav jāuzliek kāda pārējai pasaulei domāta maska. Kaut arī tuviniekiem ar galvu viss ir kārtībā, tomēr arī viņu dzīve tiek pārvērsta par elli.

• Šajā laikā esmu sapratusi, ka depresija ir visegoistiskākā slimība, kādu vien var iedomāties. Cilvēks, kas cieš no depresijas, redz tikai un vienīgi savas sāpes. Pārējo sāpes un vajadzības kļūst mazsvarīgas. Pieņem kā faktu to, ka šīs slimības laikā tiks ignorētas visas Tavas vēlmes un vajadzības, tai skaitā, pēc tuvības, apskāvieniem, glāstiem, mīļiem vārdiem, prieka, laimes, drošības sajūtas, atbalsta. Vienkārši ne kā tāda nebūs. Visa uzmanība koncentrēsies tikai uz depresijas slimnieka ciešanām, kurās tiksi iesaistīts arī Tu. Neuztver to visu personiski. Tas, vai doties ārpus mājas apmierināt savas vēlmes un vajadzības pēc mīlestības, tuvības un atbalsta, ir katra paša ētikas un pārliecības jautājums. Bet to, ka tāda vēlme varētu rasties, ir pilnīgi saprotams.Nebaidies lūgt atbalstu tuviniekiem un draugiem, uzticies viņiem. Tuvāko atbalsts šajā laikā ir neatsverams!

• Depresijas slimnieka uztvere ķīmisko procesu rezultātā ir būtiski izmainījusies. Kāds psihoterapeits man to ļoti labi izskaidroja: mūsos visos ir iekšējais bērns, pusaudzis un pieaugušais. Bērns, ja tas ir pozitīvs, ir tas, kas liek mums būt rotaļīgiem un priecīgiem, kas liek mums darīt muļķības un tās izbaudīt. Ļauj mums būt radošiem. Savukārt, sliktais un dusmīgais bērns ir tāds, kurš bez sirdsapziņas pārmetumiem var smilšu kastē nosist otru bērnu tikai par to, ka viņam ir atņemta rotaļlieta. Savukārt, iekšējais pusaudzis ir tas, kurš ’zina, kā viss ir patiesībā’, pusaudzis rauj mūs uz tusiņiem un izklaidēm, iesaista visādos projektos. Pusaudzim viss ir galējībās – viss ir vai nu melns vai balts. Un, ja nav balts, tad viss ir tik melns, ka nekam nav jēga, un tad ir jātaisa pašnāvība. Bet pieaugušais ir tas, kurš spēj pieņemt racionālus un izsvērtus lēmumus, kurš spēj redzēt sasaisti starp cēloņiem un sekām. Pieaugušais spēj plānot un atbildēt par savu rīcību. Nu, lūk – kad cilvēks saslimst ar depresiju, un ķīmija viņa smadzenēs ‘nobrūk’, tad nobrūk arī šī cilvēka iekšējais ‘pieaugušais’. Turklāt, ņemot vērā, ka tā ir depresija, un viss ir negatīvi, tad visas darbības ir vai nu kā dusmīgam bērnam, kurš bez sirdsapziņas pārmetumiem spēj klapēt otru bērnu smilšu kastē, vai nu kā pusaudzim, kurš ‘zina, kā ir patiesībā’, un zina, ka nekas nav balts, viss ir tik melns, ka nekam nav jēgas un, ka ir jātaisa pašnāvība. Saprast šo slimības aspektu ir īpaši svarīgi tad, kad ir jāmāk atpazīt situācijas, kurās ‘pieaugušais’ nav klāt un ar Tevi runā sāpināts bērns vai dzīvē vīlies pusaudzis. Ir svarīgi saprast, ka par būtiskām lietām ir vērts runāt tikai tad, kad sarunā ir pieslēdzies viņa iekšējais ‘pieaugušais’. Nopietnas sarunas brīžos, kad kliedz aizkaitināts pusaudzis vai dusmīgs bērns, ir vienkārši neauglīgas.

• Kaut arī Tev var mēģināt iestāstīt pretējo, tomēr Tava partnera depresija nav Tava vaina. Arī bērns nav pie tā vainīgs. Nevaino sevi, un nemeklē vainu sevī. Neviens nav tik spēcīgs, ka spētu otru cilvēku iedzīt depresijā. Ja Tavam mīļotajam ir depresija, tad tas ir tādēļ, ka viņa paša dzīvē lietas ir tā sagrozījušās. Parasti depresija ir rezultāts vairāku lietu kopumam. Tas var būt saistīts ar iepriekšējām traumatiskām pieredzēm, bailēm, pasaules uzskatiem un domāšanas procesiem.

• Nezaudē savu sasaisti ar realitāti. Tavs slimais dzīvesbiedrs depresijas iespaidā centīsies jebko parādīt negatīvā gaismā. Ja klausīsies tikai dzīvesbiedrā, tad pavisam drīz Tev sāks likties, ka pilnīgi nekas šajā pasaulē nav labs. Jebkuri prieka un laimes brīži, kas kopā piedzīvoti, var tagad tikt pasniegti negatīvisma ‘mērcē’. Viss labais tiks aizmirsts vai noniecināts, un uzsvari tiks likti tikai uz slikto. Par daudzām situācijām Tu varēsi brīnīties – vai tiešām mēs abi tur bijām un piedzīvojām vienu un to pašu notikumu? Depresīvā cilvēka atmiņas par notikumiem var būtiski atšķirties no Tavējām. Strīdēties par to un meklēt pierādījumus, ka patiesībā lietas bija savādāk, ir pilnīgi bezjēdzīgi. Depresijas slimnieks ne tikai pats sev melo un pārspīlē negatīvo, bet pats arī svēti tic tam, ka tā ir patiesība. Jebkuri mēģinājumi to apstrīdēt tiks uzskatīti par meliem un manipulācijām. Pieņem, ka depresijas slimnieki vienkārši nespēj saskatīt labo. Viņi redz tikai negatīvo. Turklāt, to mēdz pārspīlēt un dramatizēt.

• Neaizmirsti par sevi. Lasot aprakstus, bieži nāksies saskarties ar norādēm, kas ģimenes locekļiem jādara, lai atbalstītu depresijas slimnieku. Ir pat saraksti ar tekstiem, ko slimniekam drīkst teikt un ko nedrīkst. Šie teksti varbūt ir noderīgi slimniekam, bet bieži tie var būt kaitējoši Tev. Šie teksti var radīt maldīgu priekšstatu, ka depresijas slimnieks ir tik nevarīgs, ka tagad visa atbildība par viņu ir pārnesta uz Taviem pleciem. Nebūt ne! Katrs pats vēl aizvien ir atbildīgs par sevi – slimnieks vēl aizvien ir atbildīgs par savu dzīvi, bet Tu – par savējo. Sevis nemitīga ierobežošana attiecībā uz to, ko Tu drīksti teikt un ko nē, noved pie Tavu emociju (īpaši dusmu) apslāpēšanas. Patiesībā tās emocijas nekur nepazūd. Tās krājas Tevī un nomoka Tevi. Vai arī izmisuma brīžos tiek izgāztas uz bērnu, kas vispār ne pie kā nav vainīgs. Visas uzmanības fokusēšana tikai uz slimnieku, un savu emociju noliegšana, atstāj briesmīgas pēdas Tavā psihē un pašvērtējumā.

• Aizmirstot par sevi, ātri var veidoties līdzatkarība, ar visām tās negatīvajām sekām. Līdzatkarība ir sastopama ne tikai alkoholiķu un narkomānu ģimenēs. Tā tik pat labi sastopama arī ģimenēs, kur kāds slimo ar garīga rakstura saslimšanām. Atbilstoši Melodijas Bītijas grāmatā „Pārtraukt līdzatkarību” rakstītajam līdzatkarība ir spēja piemēroties dzīvei, kas nav uzskatāma par normālu, veselīgu, pilnvērtīgi dzīvojamu dzīvi. Tā ir situācija, kurā Tu pieļauj (un pieņem), ka kāds cenšas Tev iestāstīt, ka Tu esi atbildīgs par otra cilvēka dzīvi, viņa veiksmēm un neveiksmēm. Tā ir situācija, kad tu tik ļoti ieej slimnieka glābēja lomā, ka uzņemies uz sevi par daudz un patiesībā pat traucē slimniekam atveseļoties.

• Pārlieku liela gādība un palīdzēšana visu padara tikai ļaunāku. Sākumā, izlasot visus aprakstus par depresiju un to, kā depresijas slimnieki nemaz nespēj izdarīt elementāras lietas un nespēj saņemties, es sapratu, ka man nav citu variantu, kā darīt visu par mums abiem. Tagad es saprotu, ka tā bija kļūda. Svarīgi ir ne tikai tas, ka arī mani spēki ir ierobežoti, un darot visu var iedzīvoties izdegšanā. Daudz svarīgāk ir tas, ka pārlieku liela palīdzēšana nodara tikai ļaunumu un raisa vairāk dusmas, kas tiek vērstas tieši pret Tevi. Melodija Bītija grāmatā „Pārtraukt līdzatkarību” to ļoti labi izskaidro. Visa ‘sāls’ ir Karpmana drāmas trijstūrī – glābēja, uzbrucēja un upura lomu maiņā, kas tiek izdzīvota, pārlieku palīdzot slimajam. Tu no visas sirds centies un palīdzi, glāb slimo, uzņemies atbildību par lietām, par kurām Tu nemaz nevari būt atbildīgs. Bet tā vietā, lai situācija uzlabotos, tā paliek tikai sliktāka. Kādēļ? Tādēļ, ka mēs – palīdzētāji, gaidām pateicību un uzlabojumus. Bet patiesībā slimajam tas sūta pavisam citu signālu – slimajam Tava glābšana un atbildības uzņemšanās vēl vairāk parāda viņa nespējību un rada dusmas. Atbildības pārnešana no slimnieka uz palīdzētāju noved pie tā, ka slimnieks pieņem, ka viņš pats vairs nav atbildīgs par sevi un savu dzīvi. Ja jau palīdzētājs ir uzņēmies atbildību, tad viņu arī var vainot par visu to briesmīgo dzīvi, kurā slimais dzīvo. Kad slimais sāk vainot Tevi, kurš ir tik daudz darījis, lai palīdzētu, tad tas tik ļoti sāp, ka gribas kaukt pret mēnesi. Bet visi depresiju apraksti un instrukcijas saka tikai vienu – nesaki slimajam to un nesaki šito, tikai palīdzi. Tu ciet un Tev sāp. Klusībā. Tu pats kļūsti par upuri, apvainojies un sāc pārmest, ka Tavi pūliņi nav novērtēti. Vai vēl trakāk – Tu nolem, ka ir jāpalīdz vēl vairāk, un tad nu gan būs labāk. Un tas nepalīdz. Jo vairāk Tu palīdzi, jo vairāk dusmu Tu saņem. Atbilde te ir tikai viena – pārstāj palīdzēt un glābt. Ļauj cilvēkam pašam būt atbildīgam par savu dzīvi.

• Katram pašam ir jāgrib atveseļoties. Tas nu kā reizi ir tas, ko neviens cits nevar izdarīt slimnieka vietā. Ārstēšanās tādēļ, ka kāds ir piespiedis, ir pilnīgi bezjēdzīga un nenesīs augļus. Tāpat kā piespiedu ārstēšana nepalīdz alkoholiķiem un narkomāniem. Viņi atveseļosies tikai tad, kad paši to gribēs. Iespējams, ka kādam vajadzēs sasniegt zemāko punktu, pirms sapratīs, ka vajag ārstēties. Tas varbūt skan nežēlīgi, bet ļauj tam notikt. Kamēr vien tas neapdraud Tavu, Tavu bērnu vai partnera dzīvību, ļauj tam notikt. Tikai tad, kad slimnieks pats sapratīs, ka tā turpināties vairs nevar, un kad pats gribēs atveseļoties, tikai tad sāksies ceļš augšup. Vienīgais, ko Tu vari darīt, ir ieteikt, bet ne uzspiest.

• Gādā par sevi un bērnu! Tas vienlīdz attiecas kā uz jūsu fizisko, tā arī garīgo drošību un labsajūtu. Atceries, ka tikai Tu spēj rūpēties par sevi pašu un par savu bērnu. Mājā, kur jau viens vecāks ir garīgi slims, bērns gūst traumatisku pieredzi. Kas notiks, ja ‘no sliedēm noiesi’ arī Tu? Tu esi pelnījis normālu un pilnvērtīgu dzīvi! Tavs mazulis ir pelnījis vismaz vienu veselu vecāku, kas spēj dot mīlestību un prieku. Ja Tev ir par grūtu sadzīvot ar otra cilvēka slimību – dodies prom. Vienalga, vai tas ir tikai atvaļinājums, lai ‘restartētu baterijas’, vai tā ir došanās prom ‘uz pavisam’. Bet zini savu limitu, un nedari sev pāri. Ja jūti, ka emocionāli ir pa grūtu, runā par to ar speciālistiem, draugiem un ģimeni. Esmu pārliecināta, ka risinājumu radīsiet. Un, protams, situācijās, kad ir fiziski apdraudējumi, dodies prom pat nedomājot! Tava un bērna drošība vienmēr ir pirmajā vietā.

• Nekautrējies runāt par to, kas notiek. Kad mājās iet tik smagi, ir ļoti grūti par to runāt. Īpaši, ja Tu zini, ka patiesībā Tavs mīļotais cilvēks ir ļoti labs, pozitīvs un mīlošs cilvēks.  Tu redzi, ka mīļotais vairs nav viņš pats, ka tā ir slimība, kas ellē ir pārvērtusi gan viņa, gan Tavu dzīvi. Klusēt un par to nerunāt, nozīmē nolemt sevi ciešanām klusumā un vientulībā. Neizturamā atdalītībā no pasaules. Man visgrūtāk bija pateikt ģimenei, kas notiek. Es zinu, ka savā ziņā viņi ir uzticējuši mani manam vīram un sagaida, ka viņš pret mani izturēsies labi – mīloši un gādīgi. Ir tik ārkārtīgi grūti pateikt, ka no mīlestības un gādības nav ne miņas. Ir gandrīz neiespējami sagaidīt, ka Tavi vecāki sapratīs, ka Tu patiesībā atļauj kādam pret sevi izturēties slikti, un vēl centies to cilvēku saprast un pieņemt. Manu vecāku reakcija bija tieši tāda, kādu to varēja gaidīt – man tika dota norāde, ka man šis cilvēks ir jāpamet. Turklāt nekavējoties. Un tā arī ir – ja kāds cits man stāstītu to, kam es esmu izgājusi cauri – visticamāk es ieteiktu to pašu – šo cilvēku pamest. Bet vai mēs ieteiktu pamest kādu, kurš ir smagi slims ar vēzi? Diez vai.Kādēļ tad iesaka pamest kādu, kurš ir garīgi slims? Atceries – pamest vai nepamest slimo personu ir tikai un vienīgi Tavs lēmums. Daudzi no tiem, kuri iesaka Tev pamest slimnieku, paši nekad nav bijuši tādā situācijā, kādā esi Tu. Daudzi pat īsti nesaprot, kas īsti ir depresija, ka tas irvairāk nekā slikts garastāvoklis. Man visvērtīgākās sarunas ir bijušas tieši ar tiem, kuri paši ir gājuši tam cauri, kuri ir piedzīvojuši to, ko es – vai nu paši vai viņu tuvinieki ir slimojuši ar depresiju.

• Lūdz palīdzību. Tev mājās ir mazs bērns, garīgi slims partneris, virkne mājas rūpju un visbiežāk arī pilna laika darbs. Tu vienkārši nevari tikt galā ar visu. Pieņem to, un lūdz palīdzību. Šis ir laiks, kad vairāk kā jebkad Tev vajag pavisam praktisku atbalstu. Ja vien kāds radinieks vai draugs Tev var kādu vakaru palīdzēt uztaisīt vakariņas, izmazgāt vai izgludināt drēbes, pieskatīt bērnu un ļaut Tev izgulēties – tas Tev ir vairāk nepieciešams, nekā visi pārgudrie padomi, ko vēl iesākt ar slimnieku. Izmanto iespēju doties atpūsties kaut kur prom no mājas. Tas Tev ļaus atgūties no nemitīgām negācijām un dos jaunus spēkus.

• Ja pašai/pašam parādās depresijas vai paaugstinātas trauksmes simptomi – nekavējoties dodies pie speciālistiem! Ilgstoši dzīvojot normālai dzīvei nepiemērotos apstākļos, Tev pašai/pašam var parādīties depresijas vai paaugstinātas trauksmes (angliski – anxiety) simptomi. Jo ātrāk Tu par sevi parūpēsies, jo ātrāk jūs visi kā ģimene varēsiet no tā visa atgūties!

Turies! Tici, ka viss būs labi!

Lilly