Oskars bija plānots mazulis. Dzīvē viss bija iekārtojies sliedēs, kad likās, ka abi ar vīru bijām gatavi mūsu pirmajam mazulim. Lai arī bija šādas tādas problēmas, griba pēc mazuļa bija lielāka.
Visu grūtniecības laiku biju kā septītajās debesīs. Nekas mani nespēja uztraukt un likās, ka nekad dzīvē nebiju bijusi tik laimīga. Lai arī mocījos ar rīta nelabumiem, es aiz laimes staroju, jo biju uzziedējusi kā sieviete.
Grūtniecība noritēja bez īpašiem starpgadījumiem. Ar nepacietību gaidīju, kad varēšu aiziet dekrēta atvaļinājumā un, jau drīzumā, ieraudzīt dēlu. Ar vīru plānojām, kuram mazais būs līdzīgs, un vai viņam būs zilas jeb brūnas acis. Bija sāpīgi apzināties, ka biju projām no mājām, citā valstī, bet mierināja doma, ka turp došos itin drīz pēc Oskara piedzimšanas.
Visu grūtniecības laiku sapņoju, kaut arī man būtu vieglas dzemdības, kā lielākajai daļai mūsu ģimenes sievietēm. Mana mamma, kura ir bagāta ar veseliem septiņiem bērniem, vienmēr teica, ka mēs visi kā šampanieša korķi ‘izsprāgām’. Protams, gribēju kaut arī man tā būtu, bet tai pat laikā apzinājos, ka esmu gatava gan sāpēm, gan visam pārējam, lai tiktu pie mūsu mazuļa. No plānotajām dabiskajām dzemdībām tā arī nekas nesanāca!
Oskars piedzima ar ķeizargrieziena palīdzību pēc 48 stundām. Es biju nomocīta, pārgurusi un pārbijusies. Operācijas zālē man bija grūtības ar elpošanu, par cik Oskars bija nospiedis diafragmu. Spilgtās gaismas mani bija tā apžilbinājušas, ka biju pārliecināta, ka tā ir tā gaisma tai tuneļa galā, par ko tik daudzi ir runājuši. Es ticēju, ka tās bija manas un Oskara beigas…Un tās sajūtas mani nepameta ilgu divu gadu garumā…
No Oskara piedzimšanas brīža, es sevi biju pazaudējusi. Manī kaut kas bija pārtrūcis. Iekšā bija tukšums, bailes un viss, ko man gribējās darīt, bija raudāt. Es skatījos uz Oskaru kā uz svešinieku. No tās mīlestības, kuru biju izjutusi visu 9 mēnešu garumā, vairs nebija ne miņas. Man bija paniskas bailes palikt ar viņu divatā. Katra kustība, katra skaņa manī izraisīja neaprakstāmas dusmas, bailes, asaras. Tik ļoti gribēju viņu piespiest pie krūtīm un teikt, ka viss būs kārtībā, bet nevarēju. Es biju pārliecināta, jo mazāk viņam pieķeršos, jo vieglāk man būs pārciest viņa aiziešanu.
Viena no kļūdām, ko pieļāvām kā jaunie vecāki, bija uzsakot mūsu dzīvokli un apmetoties dzīvot pie draugiem. Lai arī ar Keriju man bija ļoti tuvas attiecības, sajūta, ka tu neesi savās mājās, uzlika vēl lielāku spriedzi. Tai pat laikā, Kerija bija tā, kas piespieda mani ēst, jo apetīte man nebija nekāda. Nepilnu divu nedēļu laikā, es biju atguvusi savas iepriekšējās ķermeņa aprises un vēl labākas! Lai arī ar lielu prieku varēju aizmest grūtnieces drēbes, piena man bija arvien mazāk un mazāk. Bija tāda sajūta, ka Oskars pie krūts vien bija. Tagad saprotu, ka viss dēļ tā, ka piena kvalitāte nebija nekāda manas sliktās diētas dēļ.
Visa mana diena pagāja guļot gultā, un gaidot, kad vīrs atgriezīsies mājās no darba. Pa retam sevi piespiedu iziet pastaigāt ar Oskaru, jo man nebija ne spēka, ne gribēšanas. Tā lielā sagatavošanās, pamperi, kombinezoni, rati bija par daudz, lai uz 20 minūtēm es izietu laukā. Tik ļoti baidījos no Oskara raudāšanas, cilvēku jautājumiem. Es negribēju nevienu ne redzēt, ne dzirdēt. Pēcpusdienā mans garastāvoklis palika vēl sliktāks, jo sāku jau domāt par priekšā esošo nakti. No naktīm man bija paniskas bailes! Katru vakaru man gribējās kliegt skaļā balsī, cik man ir bail no šīs tumsas, kas man asociējās tikai ar vienu – Oskara nāvi. Katra nakts bija kā pēdējā. Naktīs vairākas reizes cēlos augšā starp ēdienreizēm, lai pārbaudītu vai Oskars vēl elpoja…un katra reize bija kā vilšanās, bet prieks vienlaicīgi. Vilšanās, ka šis murgs turpinās un prieks, ka Oskars vēl ir dzīvs.
Katra diena pagāja skatoties pulkstenī, un gaidot, kad mājās būs vīrs un visas rūpes varēšu uzlikt viņam. Likās, ka Oskars pie viņa raudāja mazāk. Viņam bija visas pasaules pacietība, mīlestība pret mūsu dēlu, turpretīm man – vēlēšanās būt pēc iespējas tālāk no visa.
Ja vien toreiz es būtu zinājusi, ko zinu tagad. Ja vien jau savas pēcdzemdības depresijas sākumā būtu prasījusi palīdzību. Ja vien manī nebūtu šīs degošās kauna sajūtas, ka es neesmu laba mamma. Ja vien es būtu bijusi patiesa pret sevi un citiem, bet es izvēlējos nēsāt šo izlikšanās masku, kas bija tik smaga no viltus smaidiem un meliem, ka ar mani viss ir kārtībā.
Izlikšanās bija kļuvusi par manu ikdienu. Tikko izgāju pa istabas durvīm, es varēju smaidīt un priecāties, bet tikko biju aiz aizslēgtām durvīm – asaras bira kā pupas. Es pati sevi nepazinu. Man bija tik daudz jautājumu, kas ar mani notiek? Kāpēc man ir problēmas mīlēt savu dēlu? Kāpēc man gribējās ticēt, ka, ja viņš nomirtu, viss būtu daudz labāk? Kāpēc es uz Oskaru skatījos kā uz lielu problēmu? Kāpēc es negribēju būt viņa tuvumā? Kāpēc katrs viņa troksnis manī rosināja naidu, dusmas, izmisumu? Kāpēc es jutos kā vissliktākā māte pasaulē?
Oskaram bija 8 nedēļas (2010.gada martā), kad mēs aizbraucām uz Latviju. Vēl joprojām ticu, ka paliekot Latvijā 6 mēnešus, pieļāvām nākamo kļūdu. Vīrs braukāja turpu šurpu – te Londona, te Latvija un šīs reizes kļuva arvien retākas. No viņa puses tā bija atrunāšanās darba dēļ, bet vēlāk izrādījās – viņam bija pārāk smagi atstāt Oskaru un lidot prom. Katru reizi, atstājot mūs lidostā, viņam lūza sirds. Tagad saprotu, ka no viņa bija prasīts par daudz – atstāt mazo, kuru pats tik pirms pāris nedēļām bija saticis un iepazinis.
Laikā, kad dzīvoju pie vecākiem, es zināju, ka ar mani paliek sliktāk. Es tikai nezināju kāpēc…es visu norakstīju uz negulētajām naktīm un nogurumu. Par cik vīrs bija citā valstī, savā ziņā jutos kā vientuļā māte.
Mani vecāki dzīvo laukos, līdz ar to apkārt bija miers un klusums. Kaut kas pēc kā tik ļoti ilgojos, bet tai pat laikā – baidījos. Lai vai kā centos kā strauss ierakt galvu smiltīs, vieglāk nepalika.
Katru rītu mana mamma vai tētis ar Oskaru gāja staigāt. Parasti viņš aizmiga un kādu laiku gulēja. Es tai laikā gulēju gultā, skatījos griestos un domāju, cik labi būtu, ja es varētu aizmigt un vairs nepamosties. Es biju pārliecināta, ka Oskars paliks labās rokās. Ticēju, ka viņam būtu labāk bez manis. Joprojām katra darba diena pagāja vaktējot pulksteni un gaidot, kad no darba atbrauks viena no māsām – Oskara krustmāte. Ja viņa kavējās, manī sākās panika. Apziņa, ka man ar Oskaru jāpaliek vienai, mani šausmināja. Viss, ko es ar viņu darīju, bija viena liela izlikšanās. Uz savu ģimeni skatījos ar lielu greizsirdību – kā viņi varēja tik ļoti mīlēt un rūpēties par Oskaru, bet es nē? Šīs sajūtas mani grauza un biedēja arvien vairāk, un vairāk. Tā nebiju es, kas šādi jutās. Vēl joprojām nespēju saprast – es tik ļoti gribēju mazuli, bet tagad nevarēju būt viņa tuvumā. Manī sāka pietrūkt iemeslu, kāpēc es pati nevarēju likt Oskaru gulēt, iedot ēst, apmainīt pamperu, novannot…Man burtiski bija apnicis viss, un visvairāk – es pati sev.Es gribēju no šīs dzīves aiziet…uz neatgriešanos. Pavisam.
2010.gada augusta beigās ar Oskaru atgriezos Londonā, jo tuvojās laiks atgriezties darbā. Uz Londonu kopā ar mani atbrauca arī mana vecākā māsa Inga, kas pie mums ciemojās dažus mēnešus. Es negribēju atgriezties Londonā. Esot atpakaļ, ar katru dienu man bija smagāk. Raudāt jau gribējās ne tikai vakaros, bet visu dienu. Sirds bija tik pilna un tik ļoti gribējās kādam pastāstīt par savām izjūtām, bet neuzdrošinājos. Tas mani burtiski slāpēja nost. Kā gan es varēju kādam pateikt, ka man ir problēmas mīlēt savu dēlu? Kā gan es varēju pateikt, ka esmu izplānojusi sava dēla bēres? Kā gan es varēju skaļi teikt, ka man gribējās aizmigt un vairs nepamosties? Es biju tik ļoti nogurusi no šīs maskarādes un izlikšanās. Man bija apnicis tēlot perfekto mammu un sievu.
Oskaram bija 10 mēneši, kad beidzot aizgāju pie ārsta. Biju atgriezusies darbā, uz kuru gāju ar asarām un no kura negribēju nākt mājās. Vienu vakaru vīram pateicu, ka ir pienākušas mūsu beigas kā ģimenei, kā laulātam pārim. Vienīgā izeja bija atgriezties Latvijā, kur lauku klusumā varēšu aizbēgt no visiem. Dēlu varēs aprūpēt viņa krustmāte.
Nākamajā dienā, māsa atsūtīja uz darbu e-pastu un jautāja: ‘Kāpēc tavs vīrs raud?’ Tas laikam bija mans apskaidrības punkts, ka kaut kas ir jādara. Lai arī tajā laikā likās, ka vīrs man vairs neinteresē, manī kaut ko šis jautājums aizskāra. Uz mirkli manī bija apskaidrība, ka ar mani nav kaut kas kārtībā. Es pati sevi biju pazaudējusi sen, mani vadīja dusmas un naids. Mani neinteresēja ne mana ģimene, ne mani draugi, ne darbs. Viss, ko es gribēju, bija citiem likt saprast, cik ļoti man sāp, sāpinot viņus. Pret vīru es izturējos kā pret cilvēku, kurš neeksistēja. Viss, ko viņš darīja vai teica – mani atstāja vienaldzīgu vai sadusmoja. Kā es gribēju, lai arī viņam sāp, cerot, ka viņš sapratīs un spēs nolasīt manas domas – man vajag palīdzību! Runāt ar viņu es neuzdrošinājos. Man bija kauns.
Es aizgāju pie daktera un pirmajā mirklī nezināju kur sākt. Bija tik ļoti bail izteikt skaļi sajūtas, kuras mani šausmināja. Beigās, histēriski sabrūkot, sāku runāt…Diagnoze – pēcdzemdību depresija.
Jutos gan atvieglota, gan šokēta. Vārds depresija manī radīja vēl lielākas šausmas. Un kas ir šī pēcdzemdību depresija? Man tika izrakstīti antidepresanti, kas tajā brīdī man lika domāt, ka esmu traka un tikai apstiprināja manas aizdomas, ka esmu izgāzusies kā māte, kā sieviete, kā es pati.
Pagāja labs laiks, līdz apradu ar domu, ka man ir depresija un, lai kļūtu labāk, man jālieto zāles.
Par savu pēcdzemdību depresiju es ilgi nevienam neko nestāstīju. Joprojām man bija bail, ka mani nosodīs, mani nesapratīs.
Viens no smagākajiem uzdevumiem bija izrunāt šo visu ar savu menedžeri. Par cik man bija jāapmeklē pārvērtējošais konsultants un bija dienas, kad bija no darba jāaiziet ātrāk – tas bija jāsaskaņo darbā. Varu teikt, ka tā bija viena no smagākajām sarunām, kādu jebkad esmu uzsākusi. Kauns, bailes, neziņa…Un jāsaka – velti. No savas menedžeres es saņēmu tikai vislielāko sapratni un atbalstu, un jāsaka, ka bez viņas es nebūtu, kur esmu patreiz.
Nākamais grūtais solis bija pateikt ģimenei. Neteikšu, ka visi uzņēma šo zinu ar atplēstām rokām. Bija, kas saprata un bija, kuri nesaprata. Tas ļoti sāpēja, bet nu esmu sapratusi, ka ir grūti ko tādu saprast vai iedomāties, ja pats tam neesi gājis cauri.
Vissliktākais, ko vien vari saņemt no ģimenes, draugiem ir teiciens – met tās stulbās domas ārā no galvas! Kā man riebās tas teiciens! Ikreizi to izdzirdot, man gribējās kliegt – bet kā tu domā, vai tev neliekas, ka man pašai negribas būt ‘normālai’? Vai tev neliekas, ka mani viss šis arī baida? Vai tev neliekas, ka pietiekami jau sevi nosodu šādi jūtoties? Vai tev tiešām liekas, ka es izvēlētētos nemīlēt savu bērnu, bet gaidīt tikai viņa nāvi? Nu nevarēju es sevi sapurināt! Es centos, un kā vēl! Tā vietā, lai mani tikai uzklausītu vai samīļotu, es saņēmu neskaitāmus pretjautājumus: Bet ko lai saku es? Domā, ka man bija viegli? Man vispār nebija nekāda atbalsta! Tev ir super vīrs un super dēls, par ko tu vari sūdzēties?’ Mūžīgā taisnošanās mani dzina lielākā izmisumā, jo jutos kā strupceļā un mana vainas apziņa auga ar vēl biezāku kārtu. Lai ko teicu, lai kā mēģināju – mani nesaprata. Tagad esmu sapratusi, ka tas bija tikai tādēļ, ka mums visiem trūkst informācijas par to, kas ir depresija?! Mums jāizglīto ne tikai cilvēki, kas ar šo saslimšanu cīnās, bet arī pārējie.
Ne velti pēcdzemdību depresiju sauc par klusuma epidēmiju. Tikai tāpēc, ka mēs saņemam nosodījumu un nesapratni, mēs ciešam vienatnē.
Lai arī raudulība manī mazinājās, man joprojām bija problēmas ar Oskaru. Nedēļas nogales bija visīstākie izaicinājumi, jo vīrs daudz ceļoja darba dēļ. Ar panikas lēkmēm gaidīju nedēļas nogales, jo zināju, ka ar Oskaru man nāksies būt divatā. Es ienīdu to laiku! To arī juta Oskars, jo viņa attieksme pret mani bija visai noraidoša. Mūsu komunikācija bija kliegšana vienam uz otru. Lai kā es centos, nekas man neizdevās. Pārvērtējošā konsultanta apmeklēšana it kā palīdzēja, bet tai pat laikā nedeva nekādu labumu attiecību uzlabošanā. Man joprojām bija paniskas bailes no sava dēla un joprojām ticēju, ka viņš man tiks atņemts. Tāpat man bija paniskas bailes par otru mazuli. No domas vien man bija nelaba dūša. Tas viss manī asociējās ar nāvi, bailēm un asarām.
Es arvien vēl domāju, ka, ja man nebūtu bijusi galvas trauma (smadzeņtrīce, kas izraisīja koordinācijas, redzes, līdzsvara u.c. problēmas), tad diez vai es būtu bijusi ceļā uz atveseļošanos.
2012.gada aprīlī mans neirologs mani nosūtīja pie psihiatra. Tika uzstādīta diagnoze – smaga (pēcdzemdību) depresija un pēctraumas stresa sindroms, vidēji smaga trauksme. Ārstēšana – regulāras vizītes pie psihiatra un atkārtota antidepresantu lietošana.
Jāsaka, ka šis bija smags process. Pēc divu gadu slimošanas ar pēcdzemdību depresiju, es jau biju samierinājusies ar domu, ka nekas manā dzīvē nemainīsies. Es nebiju laimīga, man nebija lemts būt mātei un biju izgāzusies pilnīgi. Man bija tikai atlicis ar to iemācīties sadzīvot.
Lai arī cik smagi bija apzināties, ka man ir vajadzīga psihiatra palīdzība, man ir jāatzīst, ka tā pieredze ir bijusi ļoti vērtīga. Asaru jūra tika izraudāta, bet nu uz savu psihiatru skatos kā uz savu draugu, kurš palīdzēja man atkal iepazīt sevi. Ar psihiatra palīdzību es esmu lūkojusies sejā visiem saviem dēmoniem un tos uzveikusi. Esmu tuvinājusies ar Oskaru, man no viņa vairs nav bail. No visas sirds varu pateikt savam dēlam – es tevi mīlu. Mani vairs neplosa dusmas un naids. Es atkal iepazīstu smieklus un krāsas. Man gribas mīlēt un baudīt dzīvi, nebaidoties. Es esmu iemācījusies runāt un skaļi pateikt, kā es jūtos. Es mācos lūgt palīdzību, kad man to vajag. Es mācos dzīvot bez izlikšanās.
Es esmu laba mamma un man nav jābūt ne supersievietei, ne ideālai! Pat ne tuvu tam! Man ir jābūt man pašai, un ar to ir diezgan!
Šo gadu laikā esmu sapratusi, ka nav vajadzīgs iet cauri šādām sāpēm. Es nožēloju, ka nemeklēju palīdzību laicīgi, kas man būtu atļāvis atgriezties pilnvērtīgā dzīvē daudz agrāk. Man ir žēl šis pazaudētais laiks ar Oskaru un nevajadzīgās sāpes, kuras radīju savam vīram un ģimenei. Nezinu vai jebkad spēšu viņiem pateikties, ka, par spīti visam, viņi man stutēja un atbalstīja. Vīrs un dēls ir bijuši mani vislielākie atbalstītāji, man pašai to pat neapzinoties.
Ar šo visu es gribu teikt – meklē laicīgi palīdzību! Nebaidies runāt! Tu neesi vienīgā, kas šādi jūtas. Palīdzība ir iespējama, ja vien to prasa!
Sadosimies rokās un kopā iesim pretī uz atveseļošanos!
Iveta