Esmu bagāta. Man ir divi dēli – 5 gadus vecs un 1 gadu vecs. Mans vecākais piedzima, kad man bija 18, man nebija nekādu problēmu rūpējoties par viņu, vienmēr bijām kustībā. Pēc dēliņa pirmās jubilejas uzzināju, ka esmu stāvoklī. Tajā brīdī biju pārbijusies, ar bērna tēvu nebijām kopā, dzīve bija diezgan drūma finansiālajā ziņā. Pienācu pie neiedomājami grūta lēmuma – nevarēju bērniņu paturēt. Ar smagu sirdi sevi mierināju, ka nevaru viena uzturēt divus bērniņus pat ar ģimenes palīdzību – bija kauns. Tad arī sākās manas šaubas par manām spējām būt labai mātei. Kad liku dēliņu gulēt, skatījos uz viņu, un ar asarām acīs klusībā atvainojos viņam par izdarīto. Domāju, ka mazulis juta, ka kaut kas nav kārtībā. Tik bieži sēdēju un raudāju, un nožēloju izdarīto. Vainas sajūta bija neciešama, bet kaut kā kūlos uz priekšu. Tajā laikā man pat prātā neienāca doma, ka varētu būt slima. Gribēju padarīt sev galu. Vēl joprojām nēsāju rētas kā smagu atgādinājumu, ka gandrīz padevos. Biju izmainījusies līdz nepazīšanai. Vienmēr domāju, ka tas tāpēc, ka tagad taču esmu ‘Mamma’. Arvien biežāk pieķēru sevi domājam, ka esmu slikta Mamma. Es tik bieži raudāju, bet dēliņu gan mīlēju – no redzesloka neizlaidu, viņš bija mans acuraugs.

Pa šo laiku atkal sagājām kopā ar dēliņa tēvu. Dzīvojām kopā un jutu, ka kaut kā pietrūkst. Ilgojos pēc bērniņa, ko nesagaidīju… Mēs sākām mēģināt tikt pie bērniņa. Stāvoklī paliku diezgan ātri. Kad ieraudzīju tās laimīgās strīpiņas, biju pārlaimīga! Lai arī biju laimīga, es sāku mainīties – biju briesmīgi uztraukusies, ka kaut kas noies greizi, kā sods par to, ko izdarīju 2 gadus atpakaļ. Sāku šausmīgi baidīties no netīrumiem, gružiem. Vienmēr ar lupatu staigāju, katru puteklīti slaucīju līdz biju pārgurusi. Nedzēru tēju pie cilvēkiem, ja nevarēju pati savu krūzi nomazgāt, arī ēdienu no citiem nevarēju pieņemt – ja nu viņi nav kārtīgi nomazgājuši traukus, mazums kas! Šo sajūtu slēpu, iedomājos, ka cilvēki varētu apvainoties un padomāt, ka ar mani viss nav kārtībā. Mūsu sunim tika vistrakāk – necietu vairs šo radījumu! Vispār nevienu spalvaini nevarēju paciest. Ja agrāk sēdēju ar suni vienā krēslā, tad tagad necietu būt vienā telpā, kur bijām es un mans dēls. Bieži strīdējāmies ar (nu jau pa šo laiku) vīru – es asarām acīs stāstīju, ka nezinu, kāpēc tā jūtos, bet neciešu suni!! Tās spalvas un smaka, kuru neviens cits nejuta, bet tikai es, mani atbaidīja.

Tad mūsu otrais dēliņš piedzima! Tā laime turēt rokās mazu cilvēciņu bija apbrīnojama!!

Mājās atbraucot, es cerēju, ka pēc mazā piedzimšanas manas iedomas būs pazudušas, bet tieši otrādi – bija vēl smagāk. Biju pārgurusi. Lielais puika visu laiku mazajam virsū, mazais raud, un man vienkārši nekam nebija spēka! Domāju, ka jūdzos prātā! Nevienam neko neteicu un klusībā raudāju, kamēr vairs asaru nebija. Kā gribējās, lai varētu pati sev iesist – domāju, kā es iedrošinos tā justies? Man ir divi skaisti dēli, es viņus mīlu no visas sirds. Es no rokām bērnus neizlaidu, ja nu kas notiek, tad kāpēc es raudu?! Ārā iziet nevarēju. Likās, ja iziešu no mājas, kaut kas varētu atgadīties. Aiziet uz veikalu man bija kā Gaiziņkalnā kāpt – tāds sasniegums! Veikals tikai 5 minūšu gājiens no mājām, tad es tā fiksi, nekur neapstājoties, jo man bija bail, ka veikalā kāds mani ieraudzīs un uzreiz sapratīs, ka kaut kas ar mani nav kā nākas…

Tā cīnījos pati ar sevi, kamēr beigās slikto garastāvokli izgāzu pret vīru, dēlu, suni… Visiem tika… Kad vīrs mēģināja ar mani runāt, uzbļāvu – lai liek mani mierā! Tā jau visu daru! Kas man tiešām visu laiku ir jābūt smaidam uz lūpām?! MAN TAČU IR GRŪTI!

Pēc kāda laika es atkal sajutu to pazīstamo sajūtu – biju atkal stāvoklī! Izsargājāmies, bet…

Mazākais bija tikai 3 mēnešus vecs. Mana pasaule sabruka. Es negribēju vēl vienu mazuli! Man tā jau bija grūti, kā es tikšu galā ar vēl vienu?! Jutos, ka ar visu ir jātiek galā man vienai. Man nevajadzēja neviena palīdzību, es esmu stipra un visu pati izdarīšu! Kā es kļūdījos!!! Ar smagu sirdi atkal gāju uz slimnīcu. Vīrs gribēja, lai mazuli paturam. Es biju pārbijusies! Likās, ka šis mazulis atņems visu laiku no maniem diviem dēliem. Tajā brīdī mazuli redzēju kā šķērsli…

Kā es raudāju.. Nevienam neko neteicu. Līdz šai baltai dienai tikai divi cilvēki zina par manu otro grūto lēmumu… Ja tajā brīdī es būtu apzinājusies to, kā man sāpēs, un, ja būtu atcerējusies, kā jutos pirmajā reizē – savu mūžu tādu domu pat nebūtu pieļāvusi! Tajā brīdī viss bija melns un balts…

Palika vēl grūtāk. Bieži domāju, ka dzīvot vairs negribu un bērniem būtu labāk bez manis…

Beidzot pienāca brīdis, kad vecmāte atnāca apraudzīt mazo. Uzspiedu smaidu uz lūpām, bet viņa paskatījās uz mani un teica: ‘Nu, kā tad jūties?’ Vārdi man sāka plūst pār lūpām neapzinoties. Pastāstīju, kā negribēju celties no rītiem un, ka vēlējos aiztaisīt aizkarus, aizbultēt durvis, izslēgt telefonu. Stāstīju kā kliedzu uz vecāko dēlu, jo viņš vienkārši mani nedzird savādāk, kā gribu aiztaisīt durvis uz istabu un ieslēgt skaļi mūziku, lai nedzirdētu kā raud mazais.Teicu par to, cik briesmīgu vainas sajūtu sevī nesu katru dienu… Atzinos, ka man ir bailes kādam stāstīt – ja nu manus bērnus man atņem?! Kā es bez viņiem?!

Nu, tas viss bija laukā… Aizgāju pie ārsta, diagnoze – Pēcdzemdību Depresija..

Vienā ziņā jutos atvieglota, jo beidzot zināju kas man kaiš. No otras puses, es jutos vēl drausmīgāk – kāpēc ar mani tā notiek?! Es taču mīlu savus bērnus! Izrakstīja antidepresantus, bet pēc īsa laiciņa sāku meklēt kašķi ar vīru. Par katru mazāko nieku kliedzu, metu traukus pa gaisu. Beidzot vīrs pateica – es vairs tā nevaru dzīvot, es mēģinu tevi saprast, bet tu tikai kliedz un psiho. Vīrs lika man meklēt citu dzīvesvietu. Es vairs nevarēju – visu dienu raudāju, slēpjoties no bērniem.

Tajā dienā līdz vakaram biju izdomājusi, ka vairs nevaru izturēt – esmu pasaules sliktākā mamma, sieva… Mani neviens nesaprot, neviena nav ar ko aprunāties. Maniem bērniem būtu labāk, ja manis šeit nebūtu…

Tajā naktī es pārdozēju ar pretsāpju līdzkļiem.

Paldies Dievam, vīrs mani atrada laikā.

Nākošajā dienā, atbraucot mājās, ieraudzīju manus dēliņus smaidot man pretī, un apsolīju sev – nekad mūžā es vairs neko tādu nedarīšu! Kā man viņu pietrūktu, ja manis vairs nebūtu! Kas viņus izaudzinātu vēl labāk kā es – viņu mamma?!

Bija grūti, bet beigās pašķīros ar vīru. Domāju, ka viss ir viņa vaina[I1] . Viņam par mani nerūp, jo viņš mani nesaprot… Kaimiņi ar mums nebija labi, vienmēr mēģināja mums ieriebt kā nu varēja. Man bija bailes iziet no mājas, ja nu kāds uz mani nesāk bļaut – bez iemesla! Es gribēju prom!

Tagad dzīvojam atsevisķi. Ar vīru ir daudz labākas attiecības. Vecākais dēls dzīvo ar tēvu pa skolas dienām, jo sanāk tuvāk. Es katru dienu viņu redzu – vai nu vīrs atved vai mēs aizbraucam. Katru reizi, kad eju tuvumā mājai. kur dzīvojām, manī pamostās tādas bailes, pilnīgi trīcu! Par to vietu domāju kā kaut ko atbaidošu, esmu tik priecīga, ka tur vairs man nav jādzīvo!

Vēl bieži ir tās Sliktās Dienas, bet ar interneta palīdzību esmu ieguvusi draudzību ar citām sievietēm, kas zina, kam eju cauri. Parunāties ar kādu ir tik brīnišķīga sajūta, tu vairs nejūties viena pati! Citreiz domāju, ja nebūtu šo jauko cilvēku, es nemaz neticētu, ka ir gaisma tuneļa galā. Ir tikai jātic, un jājautā palīdzība!

Mēs neesam vienas! Mēs esam stiprākas, nekā šī nejaukā slimība, kas IR ārstējama!

Manuprāt svarīgākais, un to iesaku ikvienam, kas jūt, ka kaut kas nav tā kā vajag, lūdzu, runājiet ar kādu, un būs sajūta, ka beidzot vari pasmaidīt!