Pirmais grūtniecības trimestris sievietei ir fizioloģiskās pielāgošanās laiks. Rīta nelabumi, miegainība, jutīgums pret noteiktām smaržām un pēkšņa vēlme pēc noteikta ēdiena nav kaprīze, bet gan fizioloģiska reakcija. Sievietes garastāvoklis var strauji mainīties, un nereti mēs pašas sevi nepazīstam. Tā ir nepatīkama, bet pamatā pārejoša pieredze. Tā kā vīrietis nejūt mazuli savā vēderā (daži vīrieši izjūt kuvāda sindromu, kas nozīmē, ka viņš var just gan rīta nelabumus gan nogurumu un pat svara pieaugumu partneres grūtniecības laikā), tad ir pavisam saprotami, ka iestājoties grūtniecībai, viņa dzīvē lielākoties nav nekādu ekstremālu fizisko pārmaiņu. No rīta jāiet uz darbu, un vakaros gribas uzspēlēt hokeju. Un viņš “neiebrauc” visās sievietes fiziskajās un emocionālajās izjūtās. Viņš nejūt to pašu ko jūs!!! Paskaidrojiet viņam savas sajūtas. Runājiet tieši. Pajautājiet tieši, kas jums šobrīd no vīra vajadzīgs. Vairums vīriešu alkst pēc tiešiem jautājumiem, lūgumiem, norādēm. Viņiem ir daudz vieglāk izdarīt kaut ko konkrētu (pamasē man muguru) nevis izprast jūsu vajadzību no mājiena (mani neviens nepažēlo…). Jautājiet tieši to, kas jums vajadzīgs un pieņemiet, ka ne vienmēr to saņemsiet. Jo dažreiz viņš ir noguris, dažreiz pašam vajag atbalstu vai vismaz mierīgu vakaru un dažreiz viņš vienkārši nesaprot, ko jūs no viņa gribat (partneri nav apveltīti ar “domu lasītāju”, kas palīdz noteikt jūsu vēlmes). Jā, un neprasiet, lai vīrs metas lasīt literatūru par grūtniecību vai meklē labākās dzemdību vietas – viņam (vairumā gadījumu) bērns vēl ir kaut kas ļoti abstrakts, “netaustāms”.
Labā ziņa ir – ja grūtniecība rit normāli, tad pirmajam trimestrim beidzoties, dzīve parasti atgriežas “normālās” sliedēs.
Grūtniecības otrais un trešais trimestris. Arī šajā laika posmā darbojas līdz apnikumam zināmā aksioma – cik pāru, tik pieredžu (nav iespējams aprakstīt tās visas). Daži pāri rokrokā sadevušies staigā pa veikaliem meklējot jaukākos mazuļu rāpulīšus (vai tiešām mums ir ilūzija, ka tas ir tieši tas, ka šobrīd visvairāk interesē jūsu vīrieti?), citi steidz paspēt projektus darbā, izbraukāties pa pasauli un dzīvo tā, it kā grūtniecības nemaz nebūtu, vēl kādi spēj uz jauno situāciju skatīties gana veselīgi un saprot, ka grūtniecība ir gan svarīgs, tomēr šobrīd ne vienīgais notikums pāra dzīvē. Ir situācijas, kurās pāris nevis bauda grūtniecību un gaidāmo mazuli, bet gan piedzīvo pamatotas raizes par topošā bērna vai sievietes veselību. Ir arī tādi pāri, kuri grūtniecības laikā izjūt spriedzi partneru attiecībās vai pat šķiras. Grūtniecība ir kā katalizators iepriekš neatrisinātiem pāra attiecību jautājumiem. Šajos gadījumos tradicionāli tieši vīrieša virzienā tiek raidīts nosodījums. It kā sieviete stāvoklī nebūtu atbildīga par attiecību veidošanu.
Otrajā trimestrī parasti sievietes fiziskā pašsajūta uzlabojas, jo viņu organisms ir pielāgojies fizioloģiskajām izmaiņām, ko rada grūtniecība. Vairs nav rīta nelabumu, pārmērīgā jutīguma pret smaržām, vajadzība nakts vidū ēst noteiktu ēdienu (piedodiet, sievietes, dažreiz mēs pārmērīgi dīdām savus vīrus, lai viņi kā pasaku prinči nonestu mums zvaigznes no debesīm – lasi, martā nakts vidū no nez kur atrastu un mums pie gultas pienestu marinētas baravikas). Daudzi pāri otro grūtniecības trimestri uzskata par patiesi jauku (mīlējoties nav jāraizējas par izsargāšanos, kas atbildīgam vīrietim var būt patiešām svarīgi), tuvību un intimitāti veicinošu (parasti tas ir pāriem, kuriem ir nobriedušas attiecības), un sieviete var gan strādāt, gan dzīvot gandrīz kā iepriekš. Un arī vīri var dzīvot savu dzīvi (jā, jo vīrietim joprojām ir arī sava dzīve – darbs, draugi, savas intereses). Tomēr daudzas topošās mammas it kā “iestrēgst” grūtniecības pirmā trimestra untumos, un no sava vīra sagaida teju nemitīgu aptekalēšanu bez pamata. Mums taču patīk, ka vīri “ nolasa mūsu vēlmes no acīm”, uzvedas tā, it kā mums būtu 5, nevis 25 vai 35 gadi, sagaidām no partnera izdabāšanu pat tādos sīkumos, ar kuriem pati bez jebkādām grūtībām varam (bet negribam) tikt galā. Tā mēs nereti saprotam mīlestību – mani tikai mīlēs un mīlēs, un to izrādīs visos iespējamos veidos. Piekrītu, ka mīlestība ir jāparāda, un grūtniecei (tāpat kā jebkuram cilvēkam jebkurā vecumā un situācijā) tiešām IR svarīgi justies mīlētai.
Bet kā ES parādīšu vīrietim, ka mīlu viņu? Ka man RŪP tas, kā jūtas viņš? Ja sieviete koncentrējas tikai uz savām izjūtām, vīrietis visai ātri var justies izstumts, nesaprasts, nevajadzīgs šajās attiecībās. Un tad gadās, ka vīrieši sāk diskutēt par “ grūtnieču hormoniem”, grūtnieču niķiem, runā par savām partnerēm tā, it kā grūtniecība būtu nevis normāls fizioloģisks stāvoklis, bet gan tā, it kā sievietes būtu …….neminēšu epitetus, ar kuriem gluži parasti topošie tēvi apzīmē savas mīlamās sievas. Šīs sarunas diemžēl notiek veču kompānijā, kur citi vīri mēdz uzsist topošajam tēvam uz pleca un teikt – nu saturies, bračiņ! Un tēva loma vīrietim var sākt asociēties ar “saturēšanos”, nevis ar jaunu dzīves situāciju, kura prasa laiku, lai iejustos, laiku, kurā gan sieviete, gan vīrietis mainās.
Trešajā trimestrī jeb grūtniecībai progresējot, sievietei kļūst reāli fiziski grūtāk (veči, iztēlojieties savu dzīvi dienu un nakti vairāku mēnešu garumā ar 8 – 14 kg smagu smilšu maisu uz vēdera, lai ko jūs darītu). Viņa jūt pamazām pieaugošu pamatotu nogurumu vai ierobežojumus (arvien grūtāk aizsiet zābaku saites un iestutēt vēderu auto vadītāja sēdeklī), pagriezties uz otriem sāniem, iet uz tualeti vairākas reizes naktī. Viņai arvien vairāk gribas kārtot mazuļa mantas un ļoti iespējams, arvien mazāk gribas iesaistīties kaislīgās mīlas rotaļās. Viņai IR grūti! Un viņa tiešām ir nogurusi. Un viņai tiešām vajag daudz fiziskās palīdzības. Un viņai vajag kādu, uz kura pleca “paraudāt”, kādu, ar ko parunāties. Viņa arvien vairāk domā (raizējas) par to, kā noritēs dzemdības. Te es nerunāju par tām sievietēm, kuras ir pārņemtas ar pozitīvo domāšanu vai naivu ticību tam, ka dzemdības būs visbrīnišķīgākais notikums viņas dzīvē, ignorējot to, ka tas būs arī viens no svarīgiem pārbaudījumiem. Tuvojoties dzemdībām sieviete arvien vairāk koncentrējas uz savām iekšējām norisēm un vīrietis savā ziņā var justies arvien tālāk no visa notiekošā. Sevišķi tas var būt tad, ja sieviete ir kā pārņemta ar grūtniecību un dzemdībām ar neapzinātu mērķi beidzot saņemt uzmanību. Sieviete to arī saņem, jo mūsdienās ap grūtniecības norisēm spieto vesels bars ar potenciālajiem atbalstītājiem – sākot ar mediķiem, kas rūpējas par sievas un augļa fizisko labsajūtu, vecāku kursu lektoriem (pie kuriem pieder arī šī raksta autore) un beidzot ar visādiem guru, kuri savu vēlmi viegli nopelnīt apmierina vienā no visvairāk ietekmējamām cilvēku grupām – topošajām un jaunajām mammām.
Sievietei atbalstu ir gatavas sniegt draudzenes, ģimenes daudz pieredzējušās sievietes, svešas zinātājas internetā, žurnāli, grāmatas, dūlas, utt. Vīra atbalsts, uzmanība, fiziskā un emocionālā klātbūtne šajā sarakstā ir galvgalī. No vīra tiek sagaidīts, ka viņš nemitīgi atbalstīs sievieti. Un viņš to arī dara, – pelnot, ejot kopā uz kursiem, gatavojoties dzemdībām (vai viņam kāds pajautāja, vai viņš pats patiešām grib būt klāt dzemdībās? Ar šo es negribu teikt, ka vairums vīriešu to negrib, es gribu teikt to, ko pateicu – mēs a priori pieņemam to, ka vīrietis no sirds un bez šaubīšanās GRIB būt klāt dzemdībās. Patiesībā, MĒS, sievietes, gribam, lai viņš ir klāt; vairums vīriešu grib būt kopā ar savu partneri svarīgā dzīves brīdī un palīdzēt, nevis piedzīvot “dzemdību brīnumu”. Ja sieviete grib, tad viņa savā grūtniecības laikā var saņemt tik daudz uzmanības, kā nekad. Bet vīrietis? Cik bieži speciālisti uzrunā vīrieti dzemdību kursos nevis kā atbalsta sniedzēju, bet gan kā cilvēku, kuram arī šad tad vajadzīgs atbalsts un iedrošinājums, kuram arī ir vajadzības šajā dzīves pārejas posmā?
Topošās mammas! Atgriezīšos pie jautājuma, kuru uzdevu pirms vairākām rindkopām. Kad pēdējo reizi jūs pajautājāt savam partnerim – kā tu jūties? Ko tu domā par dzemdībām? Par ko raizējies? Ko gribi pavaicāt vecmātei? Ar ko tu vari aprunāties, lai justos pārliecinātāks, drošāks?
Sievietes, vai jūs zinājāt to, ka esat galvenais emocionālā atbalsta avots savam vīram? Jūs atbalstu esat pieradušas saņemt no draudzenēm, speciālistiem, mammām. Vīrieši visvairāk paļaujas tieši uz savu partneru emocionālo atbalstu. Ja grūtniecības laikā to tikai prasāt no partnera, bet viņam nesniedzat, tad jūsu vīram var būt visai grūti. Atkal un atkal atcerieties, ka jūs ABI ejat cauri grūtniecības pieredzei. Arī vīrietim vajadzīgs kāds, kas viņu uzklausa, atbalsta, iedrošina, mēģina saprast viņa pieredzi bez nosodījuma.
Šī raksta pilnīga vai daļēja pārpublicēšana citos informācijas avotos (tīmekļa vietnēs, preses izdevumos, bukletos u.tml.) pieļaujama situācijā, ja tas iepriekš rakstiski saskaņots ar biedrības ‘Debesmanna.com’ valdi un ir saņemta rakstiska atļauja.
Lai saskaņotu pārpublicēšanu, lūdzam rakstīt uz iveta@debesmanna.com
Foto: https://hips.hearstapps.com