Māmiņdiena…diena, pasākums, kad ikvienai mammai acīs sariešas prieka asaras.

Tā ir diena, kad Tev ļauj ilgāk pagulēt, no rīta tētis ar mazo/iem šiverējas pa virtuvi – gatavo kafiju, cep pankūkas un steidz rakstīt kartiņu ar tik nozīmīgiem vārdiem – Mammu, es tevi ļoti, ļoti mīlu. Tu esi vismīļākā mamma pasaulē.

Par cik dzīvoju Lielbritānijā, tad šeit Māmiņu dienu svin martā.

Pāris dienas atpakaļ, biju uz skolu, kurā māmiņas sveica bērndārznieki. Jau sēžot un gaidot mazos iznākam, man acīs riesās asaras, prieka asaras, kuras bija pilnas lepnuma. Beidzot arī es smaidīju no visas sirds. Beidzot man sirds kusa laimē, ne bailēs un ik reizi, izdzirdot vārdu – Mamma – es biju lepna par sevi, par savu dēlu, par mums.

Ir pagājuši veseli 4 gadi kopš mana dēla piedzimšanas, un tikai tagad no visas sirds varu teikt – es esmu laimīga, ka esmu mamma. Šī ilgā cīņa ar pēcdzemdību depresiju liedza man mīlēt, priecāties un baudīt to skaistāko, kas mums, kā sievietēm, tiek dots – būt mammai. Šo garo gadu laikā tik daudz reizes kritu, tik daudz reizes cēlos un vēlos, ka likās, ka beigu nebūs nekad. Tik bieži likās, ka padoties būtu vislabākais, jo nebija spēka ne iet tālāk, ne turpināt šo maskarādi ar izlikšanos par to, cik es perfekta mamma un cik ideāla sieva. Tik bieži likās, cik visiem būtu bijis labāk, ja manis nebūtu. Oskaram būtu labāk, jo nebūtu mamma, kas tekoši raud, dusmojas, nerunā. Viram – kur nu vēl labāk, ja nav jādzīvo kopā ar kādu, kura nekad nav laimīga, vienmēr par visu burkšķoša un visā vaino visus, tikai ne sevi.

Tomēr – lai vai cik zemu nācās krist, vienmēr kāds ir palīdzējis celties un cīnīties tālāk – viens pateikts vārds vai apskāviens deva vārgu, bet tomēr cerību, ka aiz mākoņiem ir saule…

Un ir! Es savas krāsas esmu atradusi – sevī, citos un apkārt. Nebūt neesmu ne ideāla mamma, ne perfekta sieva. Joprojām reizēm sanāk cīnīties ar vējdzirnavām, bet cik skaisti ir dzīvot bez izlikšanās un šīs maskarādes. Cik bezgala skaisti vērot savu dēlu spēlējamies, un pie sevis smaidīt. Cik labi atkal dzirdēt putnus dziedam un ieraudzīt pavasari.

Mazliet skumji, ka bija jāpaiet tik daudz gadiem, lai es atsāktu dzīvot un atkal būt pašai, bet patīkami un cerīgi, jo manī ir ticība tam, ka pat visgrūtākai barjerai es tikšu pāri!

Es esmu savādāka un zinu, ka nekad nekas nebūs kā agrāk, bet savā ziņā – stiprāka!

Meitenes, mēs varam! Nav viegli un nebūs, bet mēs varam uzvarēt šo pēcdzemdību depresiju. Kopā mēs varam!

Atceries – tur aiz mākoņiem ir saule!

Iveta