Cilvēki, kuri piedzīvo emocionālos traucējumus – depresiju, trauksmi, panikas lēkmes uc. nereti uzsver, ka nevēlas meklēt profesionālu palīdzību, jo “pašiem jātiek galā”. Diemžēl, visai bieži šos vārdus dzird no depresijas skartām māmiņām, ilgstošā stresā dzīvojošiem tēviem, kuri noliedz problēmu esamību vai cer, ka problēmas pāries pašas no sevis, stiegot arvien dziļāk emocionālajās grūtībās. Mūsu kultūrā, šķiet, šāda “tikšana galā” ir gluži vai iezīsta ar mātes pienu. Joprojām var dzirdēt, ka palīdzības meklēšana ir vājuma, nevis spēka pazīme, joprojām cilvēki ir gatavi gadiem paciest laikus nerisinātu problēmu sekas. “Tikšana galā” pašu spēkiem ir gaužām neizdevīga!
Nelielas grūtības – stresa reakciju uz nesenu grūtu dzīves notikumu, nomāktu garastāvokli, kas mēdz uznākt, bet pāriet, vai īslaicīgas raizes par kādu notikumu, parasti tiešām pāriet pašas no sevis. Aprunājies ar draugu, atpūties un – gan stress pāriet, gan draņķīgais garastāvoklis beidzas. Ar katru stresu vai kreņķi tiešām, nav jāskrien pie speciālista – lai “ārstē”. Veselam cilvēkam parasti ir gana daudz fizisko un emocionālo resursu, lai viņš spētu pārvarēt dažādas dzīves grūtības. Šo spēju sauc par dzīves spēku (resilience – angļu val.) un tas attīstās, ja cilvēks dzīves laikā sekmīgi risina dažādas situācijas un no tām gūst pieredzi. Tomēr, ne vienmēr mums pietiek resursu, dažreiz notikumi seko cits citam un nav iespēju no tiem atgūties, un, daži cilvēki ir jūtīgāki pret depresijas risku, nekā citi. Gaidot bērniņu, vai pēc viņa piedzimšanas var gadīties, ka pat ļoti priecīgai sievietei vai možam vīrietim “visa ir par daudz” un – ne lūgta, ne saukta, klāt nomāktība, kas nepāriet un traucē gan parūpēties par mazuli, gan baudīt vecāku lomu.
Ko darīt, ja reakcija uz it kā parastu dzīves situāciju ir ilgstoša, spēcīga un, laikam ejot, pašsajūta pasliktinās? Tad nav ko ilgi gaidīt – jādodas pie profesionāļa. Tas ir tāpat, kā ar auto. Nomainīt riteni varam paši, bet motora remontu uzticam speciālistam, jo zinām – auto, kas nav kārtībā, ir draudi mūsu dzīvībai! Depresija tieši ar dzīvības draudiem nesākas, tomēr, rada nopietnus zaudējumus gan cilvēkam pašam, gan viņa ģimenei, gan bērniem, darba devējiem un valstij kopumā, kā arī ir viens no tipiskiem pašnāvības riskiem. Cilvēks, kuram ir depresija, zaudē dzīves kvalitāti, darbaspējas, un līdz ar viņu, cieš arī viņa tuvinieki. Ilgtermiņa depresija ir ļoti bīstama. Turklāt pastāv liels risks, ka depresijas epizodes atkārtoties.
Vecāki, kuriem ir nopietnas emocionālas problēmas, parasti cenšas saņemties, savākties, jo uzskata, ka viņu pašu labsajūtai nav nozīmes, ka galvenais ir mazuļa labsajūta. Diemžēl bērniņu nevar piemānīt. Viņš var nesaprast ar prātu, bet ar visu savu būtību jūt, ka mammai vai tētim ir slikti. Un, ja mammai vai tētim ir slikti, tad bērniņš nejūtas emocionālā drošībā. Var teikt, ka zīdainim, kura mammai ir depresija, nav mammas. Mammas, kuras ir depresijā, grūtāk veido kontaktu ar savu mazuli. Viņām ir grūti tikt galā ar saviem pārdzīvojumiem, un tas traucē uztvert mazuļa signālus un adekvāti uz tiem atbildēt. Nomāktas mammas saskarsmē ar mazuli mēdz uzvesties “nomākti”, un mazulis sāk it kā “kopēt” mammas uzvedību – kļūst nomākts, kluss, bet citi zīdaiņi kļūst raudulīgi.
Pētījumi par vecāku depresijas saistībām ar bērna attīstību šobrīd pasaulē notiek visai intensīvi. Diemžēl rezultāti nav diez ko iepriecinoši. Topošās mātes depresija ir risks priekšlaicīgām dzemdībām, zemam jaundzimušā svaram, mazuļa raudulīgumam. Ja jaunā māmiņa ir depresijā (tai pat nav jābūt smagai), cieš zīdainīša emocionālā un kognitīvā attīstība, mazulim biežāk veidojas nedroša piesaiste. Citu pētījumu rezultāti rāda, ka bērniņi, kuru mammām ir depresija bērna pirmajā dzīves gadā, pusotra gada vecumā uzvedas “depresīvā veidā”.
Par tēvu depresiju partneres grūtniecības laikā un pēc bērniņa piedzimšanas sabiedrības un zinātnieku interese ir pastiprinājusies tikai pēdējās desmitgadēs, un pētījumi šajā jomā ir ļoti aktuāli.
Pavisam nesen Latvijā veiktā pētījumā secināts, ka, ja mammai (vai tētim) trīs mēnešus pēc bērna piedzimšanas ir augstāki depresijas rādītāji, tad var prognozēt to, ka mazulis sešu mēnešu vecumā būs ar augstāku negatīvo emocionalitāti (raudulīgāks, dusmīgāks un grūtāk nomierināms). Un otrādi, ja mazulis triju mēneši vecumā ir ar augstāku negatīvo emocionalitāti, tad gan mammām, gan tētiem bērniņa sešu mēnešu vecumā var prognozēt augstākus depresijas rādītājus.
Jaunāko pētījumu rezultāti ļauj secināt, ka:
Trīs gadus veci bērni, kuru vecāki norāda depresijas simptomus, ir gan agresīvāki, gan trauksmaināki. Turklāt vecāku depresija un bērna agresīva uzvedība ir daudz ciešāk saistītas, nekā vecāku savstarpējās nesaskaņas vai kautiņi un bērna agresīva uzvedība.
Vecāku depresija saistās ar augstāku bērna negatīvo emocionalitāti un zemāku impulsu kontroli bērna divarpus – piecu gadu vecumā.
Bērna negatīvā emocionalitāte triju līdz sešu gadu vecumā ir pozitīvi saistīta ar mātes depresiju.
Vecāku depresija uz bērnu atstāj būtiskāku efektu, nekā bērna uzvedības vai emocionālās grūtības uz vecākiem.
Protams, nav tā, ka visi bērni, kuru vecāki pieredzējuši depresiju, kļūst kauslīgi vai nomākti. Tomēr, ja pastāv kaut neliels risks tam, ka bez ievērības atstāta depresija vecākiem ir riska faktors grūtību attīstībai bērnam, tad ir ļoti svarīgi saprast, ka mūsu – vecāku – pienākums un atbildība ir rūpēties par savu emocionālo labsajūtu.